Mums Latvijā neizprotamas šķiet nesaskaņas starp diviem islāma novirzieniem – sunnītiem un šiītiem. Vai to varētu salīdzināt ar konfliktu starp katoļiem un protestantiem, kas Eiropā dažās vietās gruzd joprojām? Piemēram – Ziemeļīrijā. 39
Ar katoļiem un protestantiem dažādus islāma novirzienus nevar salīdzināt, jo islāmā nav notikusi reformācija, kādu to pirms 500 gadiem piedzīvoja Eiropa. Islāms balstās ne tik daudz uz doktrīnu, bet gan vairāk uz tiesībām un pieredzi. Sunnīti savu garīgo autoritāti ievēl, un tas var būt jebkurš cienījams ticīgais. Savukārt šiīti uzskata, ka musulmaņu reliģiskajam līderim jābūt kādam no Muhameda pēctečiem. Savu vēsturi viņi skaita no 7. gadsimtā dzīvojušā kalifa Alī, pravieša Muhameda znota, kurš tika nogalināts ticības dēļ. Sunnīti balstās uz tradīciju, kārtību, stabilitāti – lai viss paliek, kā ir, bet šiīti ir mūžīgie revolucionāri. Arī cīnītāji par taisnīgumu – protams, viņu pašu izpratnē.
Modernās pasaules paradokss ir tas, kas islāma fundamentālisms šodien tiek lobēts nevis caur šiītiem, bet gan sunnītiem. Viss apgriezies otrādi! Pa daļai tas skaidrojams ar to, ka lielākā šiītu valsts Irāna pēc 1979. gada revolūcijas izveidoja islāma republiku un sāka meklēt savu īpašo sociālā taisnīguma modeli. Līdz ar to tā izolējās, izkrita no pasaules aprites un kā islāma eksportētāja kļuva “neinteresanta”.
Bet tomēr – no kurienes šī savstarpējā nepatika? Pats esmu pieredzējis, kā Ēģiptē jauns puisis, kurš ikdienā neizceļas ar īpašu reliģiozitāti, burtiski salecas, dzirdot vārdu “šiīti”. Ķeceri, atkritēji!
Tas ir jaunāko laiku fenomens. Patiesībā senāk cilvēki bija daudz iecietīgāki. Kad arābu valstis atguva neatkarību, tās savā vairākumā bija sekulāras, pat sociālistiski orientētas zemes. Aplūkojot fotogrāfijas, kas rāda Kairas, Aleksandrijas, Damaskas vai Bagdādes ielas 50. un 60. gados, mēs redzam rietumnieciski tērptas sievietes – vieglas vasaras kleitiņas, pat minisvārki, dekoltē, augstpapēžu kurpes. Modernākas un laicīgākas par daudzām eiropietēm! Un nekādu lakatu, par čadrām nemaz nerunājot! Ēģiptiešu prezidents Nasers, uzrunājot pūli, nekad neaizmirsa pieminēt “mūsu brāļus kristiešus”. Viņaprāt, abas šīs reliģijas ir svētas un ved uz pareizā ceļa. Šodien ap 8% ēģiptiešu ir pareizticīgie kopti, kas ir viena no senākajām kristiešu baznīcām pasaulē. Patiesībā arābu pasaule ir ļoti daudzveidīga: musulmaņi un kristieši, jazīdi, druzi… Mūsdienās lielu ietekmi guvušais Saūda Arābijas radikālais vahabītisms nav visu arābu identitāte.
Tomēr līdz ar iekļaušanos modernās pasaules apritē intensīvāka kļūst arī reliģiskā radikalizācija. Kapitālisms joprojām baidās no spēcīgas alternatīvas, no iecietīgas, sekulāras, sociāli orientētas sabiedrības. Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā manipulēt ar cilvēku prātiem un pakļaut tos, ir nacionālo vai reliģisko jūtu izmantošana. Tieši to mēs šodien redzam daudzās musulmaņu valstīs un diemžēl arī dažviet Eiropā.
