Austrumi – smalka lieta. Uzbekistānas apceļotājas piezīmes 1
Šī frāze sagaida, pavada un iedvesmo jebkuru Uzbekistānas viesi. Tā pamato, paskaidro, attaisno jebko. Jebkādas darbības vai bezdarbības, vai vienkārši dīvainības argumentēšanai latvieši nereti atrod trejdeviņus citu par citu neapstrīdamākus stāstus, kāpēc tieši tā un ne citādi, bet uzbeki lieki netērē enerģiju, viņiem pietiek ar vienu: “Austrumi – smalka lieta!”
Kā tikt pie naudas
Pirmoreiz ar smalko lietu sastopamies tūdaļ, ielidojot Taškentā, kad, paēduši brokastis un nedaudz atpūtušies no nakts lidojuma, kāpjam autobusā un dodamies apskatīt Uzbekistānas galvaspilsētu. Programmā dažas mošejas, tirgus un Neatkarības laukums. Protams, šur tur vajadzīga vietējā nauda. Ir teikts, ka lielākajos veikalos var norēķināties ar bankas kartēm, bet praktiski par sīkām vajadzībām norēķini notiek vietējos sumos, par lielākiem pirkumiem – ASV dolāros vai mūsu pašu eiro.
Bankomāti pieejami, bet skaidras valūtas maiņa ir sarežģīta, sevišķi jau pašiem vietējiem. Kā stāsta gide Rumija, bankā valūta ir deficīts, bet ārpus bankas un oficiālajiem maiņas punktiem to mainīt aizliegts. Par to pārliecināmies savām acīm, kad, pie tirgus gaidīdami autobusu, stāvam netālu no milicijas busiņa. Viņā malā kāds kaut kur jož, arī miliči skrien, kņada, bet apkārtējie mierīgi turpina tirgot limonādi, saldējumu, dažādas mantas. Ikdiena. Izrādās, transports paredzēts valūtas pircējiem un pārdevējiem, milicija tirgū izķer spekulantus. Tātad bankā valūtu samainīt nevar, tās tur vienkārši nav. Tirgū vai uz ielas nedrīkst, var nokļūt nopietnās nepatikšanās. Savējo dabūjam no drošiem kanāliem caur firmu: katrs iesniedzam 50 EUR, pretī saņemam glīti iepakotu paciņu un uz līdzenas vietas kļūstam par miljonāriem. Tikai pēc tam ienāk prātā, ka pret mūsu eiro sumus jau iedotu arī bankā, jo tūristiem ir valūta, bet nav sumu.
Inflācijas procentu nezina pat vietējie, kā atpestīšanu gaida valūtas kursa fiksāciju, līdz ar to – ārvalstu investorus. Pagaidām galvenā tirdzniecība norit ar Krieviju, kas pati cieš no Rietumu sankcijām. No Uzbekistānas tur nonāk milzums augļu un gāzes. Neviens mums nestāsta, kā ir ar zeltu un urānu. Kokvilnas audzēšanas apjomus cenšoties samazināt, jo savu prasa ekoloģija un izžūstošā Arāla jūra. Pārdevēji cenas grābj no zilā Buhāras gaisa, piešķir mums par eiropeiski zilajām acīm. Atbilstoši peldošajam valūtas kursam par vienu eiro vai tikpat labi par vienu dolāru var dabūt 4000, bet varbūt 6000 sumus: kāda starpība, ja esam biezie. Tik un tā vismaz pārtikas cenas mūsu makiem zemas.
Lai dzīve neliktos pārāk salda
No Taškentas uz Urgenču lidojam ar iekšējo reisu, kas daudz laika neaizņem, bet ļoti labi var izmantot dzelzceļu. Vēlāk virzienā no Hivas, apciemojot Buhāru un Samarkandu, Taškentā atgriežamies ar tūristu autobusu. Individuāli ceļotāji var izmantot arī pasažieru autobusus vai valstī populāro “mašīnas dalīšanas” variantu. Ceļš ir labs, teju ideāls posmā, ko kādu gabalu virzienā no Urgenčas uz Buhāru būvējuši vācieši. Tālākais saglabājies kopš padomju laikiem, lāpīts un pārlāpīts, kustību palēnina apdzīvotas vietas, tāpēc braukšana prasa fizisku izturību.
Taškentā dodamies aplūkot galvaspilsētas administratīvo un politisko centru. Bijušajā Sarkanajā laukumā, tagadējā Neatkarības laukumā ierīkots parks, tālumā masīvas, baltas daudzstāvu ēkas. Klāt netiekam – apkārt novilktas sarkanbaltas lentes, pa perimetru dežurē miliči. Viens no tiem pamāj virzienā, kur drīkstam iet – uz to pusi, kur izveidots memoriāls kritušajiem uzbeku karavīriem. Zālienā zem kokiem ievērojam līkņājošus strādnieču bariņus. Valsts gatavojas 1. septembrim, svētkiem “trīs vienā”: zinību dienai, Uzbekistānas neatkarības gadadienai un pirmajai pirmā Uzbekistānas prezidenta Islama Karimova nāves gadadienai, tāpēc rosās visi un visur. Valdības ēku kompleksam tuvākajā stūrī paveras skats uz globusu ar Uzbekistānas attēlu un dzērvju figūrām kolonādes galā, kas simbolizē drošību un pārticību. Tuvāk netiekam. Gide lepni stāsta, ka Uzbekistāna ir demokrātiska valsts, patlaban valda jau otrais demokrātiski ievēlētais prezidents Šavkats Mirzijojevs, strādā piecas partijas, domstarpību starp tām neesot, jo visas strādā atbilstoši politikas pamatpostulātiem. “Drošība un ekonomiskā varenība, jo mums ir simpātiski kaimiņi,” pamato gide. Par drošību Uzbekistānā tiešām gādā, un grūti noliegt, ka “simpātisko kaimiņu” jeb Afganistānas dēļ citādi nemaz nevar.
Administratīvās ēkas fotografēt nedrīkst, miličus ne tik, tāpēc iztālēm apbrīnojam Uzbekistānas globusu un dodamies tālāk, tikai pirms tam kāds no grupas apvaicājas, kāpēc mauriņu nepļauj mehanizēti. Mums stāsta, izmantojot roku darbu (sarunā iesaistās arī tuvākais milicis, garlaicību kliedēdams), lai tādējādi visi būtu nodarbināti, nebūtu laika revolūcijām. Uz galvaspilsētu cenšas pārvākties melnstrādnieki no laukiem, Taškenta viņus pieņem negribīgi, tomēr nodarbina. Gide sarunās piemin, ka savukārt inteliģence cenšas pārvākties uz Rietumiem, visbiežāk caur Krieviju. Nupat jau viņai vairs īsti neesot ar ko runāt, ja neskaita tūristus. Grupa no šī brīža ik pa laikam vaicā par sociāliem jautājumiem, mums tik tiešām interesē, kā te cilvēki dzīvo un jūtas, līdz gide kļūst teju dusmīga: lai vaicā par vēsturi, bet ar nodokļiem un ekonomiku liekam mierā. Vēlāk ceļā ieraugām milzu rindu pie benzīntanka. “Tas, lai dzīve neliktos pārāk salda,” gide atsmej. Kāpēc tāds deficīts, esot prātojusi, bet tā arī nevarot saprast. Pārāk arī vairs neizprašņājam, jo pieņemam, ka vēlāk, iespējams, izprašņātājs būs kāds cits. Austrumi – smalka lieta.
Strādā visi
Ceļojuma laikā tāpat no viesmīļiem, amatniekiem, citiem ceļā sastaptiem ļaudīm, beigu beigās arī gides pašas uzzinām, ka minimālā valsts alga ir 20 EUR, galvenais atbalsts – dzimta, tāpēc katram pieci seši amati un strādā visi, sākot ar maziem puišeļiem. Uzskatāmi tas redzams Hivā. Lai kur iedami, visur – medresēs, mošejās, karavansarajos un mauzolejos, tostarp iekštelpās, kur vienlaikus būtu jāklausās stāsti par vēsturi un jāapbrīno tiešām izcilā arhitektūra, – spieto tirgotāji ar lakatiem, papahām un ko tik vēl ne. Tie salido kā odu bars, tiklīdz apstājamies. Arī pati gide ieved atkal pie kārtējā amatnieka “tikai paskatīties” un pēc tam pati sūdzas, ka grupa kļūst nesavācama, jo pļāpā ar pārdevējiem. Kokgriezumi, zelta izšuvumi, zīda audējas, flīzes, miniatūras… Viss roku darbs, nav pie pārpircējiem, bet pašu amatnieku darbnīcās redzamais, arī kvalitatīvs. Vakarā, kad pērkam biļetes, lai uzkāptu nocietinājumu tornī un saulrietā nofotografētu pilsētu muzeju jeb Ičan-Kalas arhitektūras kompleksu no augšas, kasiere papildus biļetēm piedāvā zeķes, ko pati turpat ada, bet pilsētas iepriekšējais priekšnieks sēžot par finanšu mahinācijām. Ubadzes mana tikai Buhāras laukumā pie Sitorai-Mokhi-Khosa pils, un tās pašas ir čigānietes. Cilvēki grib dzīvot, tāpēc strādā, dara, ko spēj, bauda dzīvi un smaida.
Lai nu ko, bet tradīciju saglabāšanu un tūrismu valsts atbalsta. Hivas kokgriezēji stāsta, ka amatnieki veido tādas kā (mūsu izpratnē) ģildes. Valsts ļauj ievākties arhitektūras pieminekļos un izmantot bez maksas telpas, bet par to ēkas jāuztur kārtībā un jāierīko bezmaksas skolas jauno amatbrāļu apmācībai. Iekārtu iegādei valsts piešķir pavisam lētus kredītus. Pensijas uzkrāšanai viņi paši šajā nolūkā veic iemaksas biedrības kasē.
Smalkie darbi, māksla un lūgšanas
Viss Buhāras centrs pārvērties par milzu būvlaukumu. Uz mošejām, medresēm un mauzolejiem pilsētas vecākajā daļā brienam pa smiltīm, redzams, valsts ļoti cenšas. Arī Hivā un Samarkandā daudz kas jau restaurēts, daudz restaurē un vēl restaurēs. Nereti rodas domstarpības ar UNESCO Pasaules mantojuma uzraudzītājiem, jo uzbeki dažkārt strādā pat pārlieku cītīgi, tā, ka restaurētās daļas sāk atgādināt svaigas jaunceltnes. Mūsu vīrieši, kam saprašana būvniecībā un koku darbos, priecājas un smej, ka Džamšuti un Ravšani rāda klasi. Tādas durvis un kolonnas prasa mēnešiem darba. Par nelielu mozaīkas flīzīti Samarkandā meistars stāsta, ka to četri meistari gatavojuši divas nedēļas. Katra smalkākā detaļa jāizgriež atsevišķi, jāsaliek kopā, jāielīmē. Varam tikai iztēloties, cik laika vajadzējis, lai ar majolikas vai mozaīkas flīzēm nosegtu visu nozīmīgāko ēku sienas. Hivā mauzolejā, kur sastaptais imams ļauj izlīst cauri sastatnēm un aplūkot citādi uz laiku remontam slēgto ēku, vērojam, kā ar smalkām otiņām puiši uz atjaunojamajām vietām klāj glazūras krāsu. Turpat kāda ģimene atnākusi hadžā jeb vietējas nozīmes svētceļojumā, sēž lūgšanās ar riekšavās saliktām plaukstām un klausās imama skandētajās vārsmās. Viss notiek paralēli.
Par reliģiju jau sākumā gide uzsver: valsts ir sekulāra. Uz to uzstājis prezidents Karimovs, lai jau saknē izdeldētu iespējamu terorismu – to pašu simpātisko kaimiņu dēļ. Kas attiecas uz tādiem kā mums, ieejot strādājošā mošejā, vīriešiem jābūt ģērbtiem biksēs zem ceļa, bet vēlams garās, sievietes nedrīkst atkailināt plecus un kājas virs ceļgaliem, lakati nav obligāti. Buhārā nekropoles teritorijā tiekam iekšā pat piektdienā, lūgšanu laikā, kad klusi un neuzkrītoši slīdam gar mauzolejiem. Citā valstī tas nebūtu iespējams, varbūt arī konservatīvākos rajonos ne.
Tā nu sagadījies, ka Samarkandā nonākam tieši tad, kad norisinās Austrumu mūzikas festivāls. Ceļš līdz sēdvietām atbilst meklējumu sižeta labākajām tradīcijām, jo jāatbild uz vārtu sargu mīklām un jāpārvar vismaz treji šķēršļi, tas ir, jātiek pie ielūgumiem, jāatrod pareizā ieeja un jāiziet drošības kontrole. Atbilstoši vietējām administratīvajām īpatnībām ielūgumus uz pasākumu dala tikai iestādēm uz īpašu iesniegumu pamata īpašiem viesiem – šajā ziņā tūrfirma pacentusies. Pareizās ieejas meklējumos jāapiet apkārt teju visam kvartālam, vienā pusē miliči rausta plecus un sūta uz otru pusi, otrā – uz pirmo, trešā beidzot ir pareizā. Vēl neliela apčamdīšana un somu demonstrēšana, iekšā esam. Skatuves dekorācijas ir nepārspējamas: Ragistāna laukuma celtnes visā savā krāšņumā no trim pusēm, sēdvietas – ceturtajā, augšā pilnīgi skaidrās debesīs mēness. Skats grandiozs, baudām faktiski ekskluzīvu koncertu. Otrā dienā, kad nākam apskatīt arhitektūru tuvāk, gide par grupas apkārtdzenāšanu milici sarāj, viņš pat atvainojas, bet gide lepni paziņo (mums), ka varot to atļauties: prezidents vēlējis atbalstīt tūrismu.
Ēd, baudi, sildies!
Uzbeku virtuve sagaida ar narinu un hasinu. Plovu pirmajās pusdienās esam nokavējuši, to vietējie ēd ap divpadsmitiem. Narins ir nūdeles ar zirga gaļu, kas pēc garšas un struktūras atgādina medījumu, klāt buljons. Hasins – jēra zarnas, pildītas ar putraimiem un gaļu. Piedzeram airanu, tādu kā sāļu kefīru. Šurpu – zupu ar gaļu un dārzeņiem – turpmākajās dienās baudām dažādās variācijās. Ja paveicas, bagātīga garšvielu buķete. Ēdinātāji atkal un atkal demonstrē piecus sešus vietējo amatus. Vienu vakaru mūs uzņem izšūšanas meistara namā, citvakar vakariņojam Samarkandā, kur restorānu savā mājā ierīkojusi pensionējusies skolotāja. Pirmajā gadījumā izlīkumojam pa mazajām kvartālu ieliņām, ieslīdam teju nemanāmās durvīs, kas tumsā laipni piedāvā gaismu, un cauri mini gaitenītim starp divām istabām sānos nokļūstam taisni virtuvē ar malkas plīti, kur pie liela, apaļa čuguna katla strādā saimnieka vedekla. Nejauši paskatos augšup, ieraugu, ka esam nama pagalmā – griestu vietā spīd zvaigznes vai vismaz tās var iztēloties spīdam, jo skaidri saskatīt debesis traucē gaisma. Visa plova sāls un pipari ir vienmērīgā tvaicēšanā, kas rīsiem ļauj piesātināties ar garšām no gaļas, sīpoliem, burkāniem. Svētku plovam Buhārā ir arī kāda rozīnīte. Precīzāk, rozīņu sauja.
Plovu baudot, paralēli mūs izglīto par suzani – uzbekiem raksturīgu izšūšanas tehniku, ko meitas pārņem no mātēm. Sasniedzot kāzu vecumu, katrai meitai jābūt četriem tādiem izšuvumiem, jo lielākiem, jo labāk. Tie aizvieto uzkrājumus nebaltām dienām vai pensiju fondu. Kā nu ne, ja mazākus tādus izšuvumus pārdod par četrām minimālajām algām, lielākus – grūti pat minēt. Saimniekam amats iepaticies, vērojot vecmāmiņu, bet parasti ar to vīrieši nenodarbojas. Paša saimnieka nav mājās, jo aizsteidzies uz citu pilsētu pie sasirgušā māsasdēla. Arī tas ko liecina par ģimenes saitēm, kas uzbekiem stipras un pamatīgas.
Esam paguruši. Apmetamies netālu no autobusa zālienā ēnā zem priedēm Ragistāna laukuma aizmugurē. Vērojam, kā garlaikojas miliči zaļganos formas tērpos un apkārt klīst gaišos kreklos un džinsos vai tumšās biksēs tērpti vīrieši, cenšoties neuzkrītoši iejukt paši sevis radītā pūlī. Ne-drošībnieku te pagalam maz, vien pāris sievietes vienaldzīgā gaitā izsoļo cauri un pazūd savās darīšanās. Samarkanda gaida ierodamies savu otro demokrātiski ievēlēto prezidentu. Gulšņājam, sildāmies priežu ēnā, gaidām no pusdienām atnākam tos, kas vēl spēj kaut ko apēst, un veramies pūkainās skujās uz debesu fona. Palaikam manām kādu garlaikotu skatienu pakausī un jūtamies pat ļoti labi apsargāti. Drošība – valsts prioritāte!
Atceļā uz Taškentu pašā pievakarē, kad tuvojamies galvaspilsētai, šoferis piestāj pie augļu tirdziņa ceļa malā. Zemnieki preci pieved tieši no laukiem, cenšas pārdot, kamēr nav sabojājusies. Izkāpju no autobusa ar kondicionēto gaisu un nevaru saprast: astma atgriezusies? Bronhīts? Kaklā kasās, grūti elpot. Esam no tuksneša nonākuši auglīgajā un, loģiski, mitrajā, ar kanāliem apūdeņotajā Fergānas ielejā, kas ar augļiem un kokvilnu baro valsti un kur gaisa mitrums turas ap mums tik ierastajiem 70% pretstatā tuksneša 10%. Saulrietā ieraugām pat miglu. Nebiju iedomājusies, ka jāpārslēdzas atpakaļ uz Rīgā ierasto žaunu elpošanas režīmu, tāpēc tik grūti. Pārslēdzos un dodos pie melonēm un arbūziem. Augļi maksā mūsu izpratnē kapeikas, šķirņu ir milzums, un tās tik dažādas, ka grūti izvēlēties. Saimnieki dod nogaršot no apaļām un dzeltenām, tad garām un zaļganām, tad vēl un vēl. Kad viena no apaļajām un dzeltenajām nonāk somā, pēc brīža iebāžu roku līdzās milzīgajai ogai un konstatēju: visa soma sasilusi. Taškentas sauli vedīšu mājās.
