Ierēdņi bija ļoti apmierināti ar Ulmaņa valdību. 4. septembrī Kārlim Ulmanim aprit 140 21
Pirmdien, 4. septembrī, apritēs 140. gadadiena, kopš dzimis sabiedrībā visvairāk apspriestais un tautā atpazīstamākais 20. gadsimta latviešu politiķis Kārlis Ulmanis (1877 – 1942). Tieši šovasar LU Akadēmiskajā apgādā iznācis profesora Aivara Strangas pētījums “Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934 – 1940)”, savukārt jau pēc dažām nedēļām apgādā “Latvijas Mediji” (iepriekš apgāds “Lauku Avīze”) dienasgaismu ieraudzīs “15. maija Latvijai”. Tas ir ulmaņlaiku periodam veltīts vairāku pazīstamu vēsturnieku kopdarbs ap 400 lappušu biezumā. Kāda bija dzīve pirmskara Latvijas pēdējā prezidenta valdīšanas laikā un kāpēc latviešus joprojām fascinē šī personība, par to sarunā ar gaidāmās grāmatas līdzautoriem, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoriem AIVARU STRANGU un INESI FELDMANI.
Ar ko izskaidrojams ulmaņlaiku popularitātes fenomens latviešu sabiedrībā? Vēsturnieki raksta, ka ne visi procesi Kārļa Ulmaņa autoritārās vadības laikā vērtējami pozitīvi.
I. Feldmanis: Mums tiešām nav ne čaksteslaiku, ne zemgallaiku vai kviešalaiku, bet ulmaņlaiki ir. Tautā mīts par viņu dzīvo, un skaidrojumi tam var būt dažādi. Profesore Vita Zelče reiz skaidroja, ka latviešu kolektīvajā atmiņā Ulmaņa vadības periods nozīmē zaudēto paradīzi – visādā nozīmē ļoti labu periodu. Tam klāt nāk arī moments, ka 1940. gadā Latvija zaudēja neatkarību un 30. gadu beigas ir pēdējie veiksmīgie neatkarības gadi, kad Ulmanis cēla latviešos nacionālo paš-apziņu, izglītība un kultūra bija prioritātes, notika plaša celtniecība. Un vēl mītu nostiprinājis tas, ka Ulmanis mūža beigās ir arī moceklis.
A. Stranga: Protams, grūti pateikt, kāds būtu mīts par Ulmani un vai tas vispār saglabātos, ja Latvija netiktu okupēta, piemēram, līdz 1942. vai 1943. gadam. Tas nav mans atklājums, ka 1940. gada pavasarī kara dēļ ekonomiskā krīze valstī bija ļoti smaga. 28. maijā, divas nedēļas pirms padomju okupācijas, tika pieņemts ļoti bargs lēmums sūtīt cilvēkus strādāt uz laukiem uz sešiem mēnešiem neatkarīgi no tā, vai viņi to grib vai ne. Pilsētās bija bezdarbs. Bet tas viss cilvēku apziņā nobālēja, ja salīdzina ar to, kas nāca vēlāk – padomju laiku, deportācijām, piespiedu kolektivizāciju, brutālo vācu laiku. Pilnīgi piekrītu, ka daudz ko nozīmēja tas, ka Latvija Ulmaņa laikos kļuva latviska. Jo padomju okupācijas laikā cilvēkus visvairāk tracināja un sāpināja tieši rusifikācija. Varbūt varēja pieciest to, ka veikalā nav desas, bet ne to, ka, pēc 1989. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā palicis tikai 52% latviešu! Un pat šis procents, iespējams, bija falsificēts, lai neparādītu, ka Latvija ir pilnībā rusificēta. Rīgā bija 62% nelatviešu! Es dažkārt studentiem saku: iedomājieties, kas notiktu, ja Francijā būtu 62% nefrancūžu… Lepēna desmit reizes kļūtu par prezidenti! Latvijā visās septiņās lielākajās pilsētās latvieši bija mazākumā. Protams, ka ulmaņlaikus atcerējās kā latvisku Latviju, lai arī saimniecībā arī toreiz bija ļoti daudz problēmu.
Strangas kungs, jūs savā grāmatā par saimniecisko dzīvi aprakstāt Ulmaņa autoritārās valdības gadu ekonomiskos sarežģījumus, taču tautas atmiņā palikuši veiksmes stāsti – VEF, “Minox”.
A. S.: Bez šaubām, tie bija! Mans nolūks jau nav to posmu noķengāt. Nolūks ir paskatīties uz problēmām, kuras Latvijas saimniecībā redzam pat šobrīd. Visi labi zinām, ka laukos trūka darbaspēka, un bija jāieved 40 tūkstoši ārzemju laukstrādnieku. Kas notiktu, ja viņi neatbrauktu? Un 1940. gadā viņi neatbrauca, jo Poliju bija sadalījusi Vācija un PSRS. Bet mazāku uzmanību mēs līdz šim esam pievērsuši tam, ka laukos sāka trūkt arī pašu saimnieku! 1937. gada jūlijā Ulmanis uzdeva Lauksaimniecības kamerai veikt tieši šādu pētījumu. 1940. gadā Jelgavā Lauksaimniecības kameras nodaļas vadītājs, agronoms Rostislava Līkais sagatavoja ziņojumu “Bauskas apriņķa saimnieki”. Bauskas apriņķis bija labākais Latvijā, Zemgales līdzenums. Un viņš raksta: “Šie skaitļi visumā rāda diezgan drūmu ainu. Bauskas apriņķa lauku saimniecību īpašnieki nevienā saimniecību lieluma grupā nesedz savas kārtas dilumu. Ja šis process turpināsies tādā pašā gaitā, tad Bauskas apriņķa saimnieki izmirs.” Aizvien mazāk bērnu, arvien vairāk cilvēku aiziet uz pilsētu. Tas pats, kas šodien. Lauku darbs vairs nederēja, gribējās “smalkāku”. Tāpēc saimnieku kļuva mazāk.
I. F.: Bet vai tā toreiz nebija vispārēja tendence Eiropā? Nez vai Latvija tur bija kāds īpašs izņēmums.
A. S.: Bet mums tas toreiz bija liels šoks, ka mēs, lauksaimnieciska zeme, un sāk trūkt ne tikai lauk-strādnieku, bet pat saimnieku! Lielā mērā tas bija saistīts ar to nelaimi, ka rūpniecība attīstījās ekstensīvi. Četrdesmit tūkstošus laukstrādnieku ieveda, bet no 1933. gada līdz 1939. gadam tieši par 40 tūkstošiem pieauga strādnieku skaits rūpnīcās. Laukos labākajā gadījumā par 50, sliktākajā – 30 latiem neviens vairs negribēja strādāt. Rūpniecību varēja sašaurināt, paverot ceļu ārzemju precēm, bet tad būtu bezdarbs. Atkal slikti, jo Vadonis taču solīja, ka viss plauks! Beigās iznāca, ka cilvēki no laukiem aizplūda, iebrauca ārzemnieki, bet tad, kad to nebija, pilsētniekus atkal vajadzēja sūtīt uz laukiem.
Ar jūsu līdzdalību tapusī grāmata par Kārļa Ulmaņa laika Latviju pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma sola jaunu skatu tāpat uz dažu citu ierastu lietu.
I. F.: Mūsdienās mainās attieksme pret autoritārismu. To savos rakstos labi parādījis vācu vēsturnieks Ervīns Oberlenders. Viņš raksta, ka attieksme pret autoritārismu 21. gadsimta sākumā ir mainījusies. Agrāk bija pieņemts, ka autoritārisms ir demokrātijas pretmets. Tagad vācu historiogrāfijā tiek popularizēta ideja, ka autoritārismu vairs tā nevar uztvert. Daudzām nācijām tā ir ļoti piemērota pārvaldes forma, jo tās nemaz nav radušas dzīvot demokrātijas apstākļos. Ar to galvenokārt domātas valstis uz austrumiem no mums, bijušās PSRS republikas. Mūs tur neieskaita. Grāmata būs ļoti vispusīga, taču vienu iecerētu lietu mēs tajā tomēr neīstenojām – nodaļu par ikdienas dzīvi. Tas būtu drausmīgi liels darbs… Būtu jāizskata visa prese. Bet par dzīves līmeni grāmatā gan ir.
A. S.: Dzīve ulmaņlaiku Latvijā bija tikpat atšķirīgi dažāda, kāda tā ir šodien. Ja ņemsiet Vizmas Belševicas “Billi”, kura dzīvoja Tallinas ielas galā, redzēsiet, ka viņi dažreiz nemaz negribēja braukt ar tramvaju, jo tad būtu jātērē nauda. Labāk aiziet kājām. No Tallinas ielas līdz Pils laukumam, kur gribēja dzirdēt Ulmani, nav tik tālu. Nereti par tiem laikiem spriežam no tāda kā Rīgas “klusā centra” viedokļa. Tajā dzīvoja daudzi, kas pēc tam sarakstīja atmiņas trimdā. Bet kā dzīvoja Čiekurkalnā? Mīlmaņa papīrrūpnīcas strādnieki Jaunciemā? Diezgan drūmi. Sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš sūtīja Ulmanim ziņojumu par strādnieku stāvokli. Jāsaka, tur nav nekā spoža. Latvija bija ļoti dažāda, un tās ikdienas dzīvi būtu ļoti grūti attēlot. Ja paņemsiet “Romas” viesnīcas viesmīļa Aleksandra Bāra atmiņas “Mani skaistākie gadi Latvijā”, izlasīsiet, kā tur visi sēd bārā, iedzer un ēd brokastis. Bet cik tādu bija, kas varēja pavadīt dienu “Romas” pagrabā? Cilvēku no Grīziņkalna tur nebija. Viņiem brokastis “iedzert” nebija laika – jāiet strādāt. Jauno valsts akciju sabiedrību prezidentiem, direktoriem, valdes locekļiem dzīve bija ļoti laba. Vecā pilsonība, kas bija ieguvusi mantu ar savu darbu, nevis saņēmusi no valsts, atmiņās to laiku nemaz neattēlo tik spožu. “Rīgas auduma” Roberts Hiršs raksta, ka visu laiku bijis jāpretojas valsts centieniem viņa uzņēmumu pakļaut.
Vai Latvijas sabiedrība 1934. gadā izjuta nepieciešamību pēc autoritārisma?
I. F.: Tad jārunā par dažādiem sabiedrības slāņiem. Zemnieki pret autoritārismu izturējās daudz pozitīvāk nekā inteliģence vai citas sociālās grupas. Tā ka zināms pamats tam bija. Un Ulmanis šo pamatu aizvien vairāk nostiprināja, piemēram, veicot ierēdņu reformu, padarot ierēdņus par sev paklausīgu kastu, atbrīvojoties no sociāldemokrātiem.
A. S.: Ierēdņi, protams, bija ļoti apmierināti ar Ulmaņa valdību. Taču viņu skaita palielināšana bija nepopulāra. Par to liecina Politiskās policijas ziņojumi, ka cilvēki ir neapmierināti ne tikai par ierēdņu skaita pieaugumu, bet arī par tā saucamajām valsts akciju sabiedrībām, kuru vadībā ieceļ vienus un tos pašus cilvēkus, turklāt bez mazākās pieredzes. Teiksim, AS “Maiznieks” valdē ir Valsts prezidenta adjutants, pulkvedis Miervaldis Lūkins. Viņam ir laba alga, bet diez vai viņš daudz saprot no maiznieka darba. Vai zemkopības ministrs Jānis Birznieks AS “Apavi” valdē. Vai tad viņš kādreiz bija kādas kurpes uzšuvis? Piemaksas zemniekiem – tā jau cita lieta, bet šis tautai nepatika. 1940. gada sākumā tautsaimniecības speciālists Jānis Bokalders nolēma žurnālā “Ekonomists” publicēt rakstu, ka Latvijā ir 8000 jaunu, labi apmaksātu ierēdņu vietu. Bet nacionālais kopprodukts taču nebija pieaudzis tik daudz, lai to sadalītu tādām vajadzībām! Un rak-stu aizliedza. Ierēdņu vietu pieaugums – tas jau bija tas, kamdēļ tajā pašā Bauskā aizvien vairāk saimniekdēlu gribēja iekārtoties pilsētā. Agrāk minētajā pētījumā par Bauskas apriņķi bija teikts, ka tikai 2% saimnieku bērnu vēlas studēt lauksaimniecības skolās! Un tomēr, ja jau esi tik bezgalīgi populārs, tad pamēģini sarīkot kaut mazas vēlēšanas! Kaut vai kādā pilsētā! Ulmanis to nekad nemēģināja. Andrievs Ezergailis kādreiz rakstīja, ka Ulmani atbalstījuši 55%, bet to neviens nevar pārbaudīt. Un strādnieku simpātijas viņš nekad tā īsti neiekaroja. Tā bija diezgan kreisi stūrgalvīgi orientēta grupa.
I. F.: Ulmanis noteikti varēja riskēt un mēģināt tādā veidā legalizēt savu varu. Autoritārajā Lietuvā divas reizes bija parlamenta vēlēšanas, Hitlera Vācijā pastāvīgi notika visādi plebiscīti.
A. S.: Arī autoritārā Konstantīna Petsa parlamenta vēlēšanas Igaunijā nebija pilnīgi demokrātiskas – tikai 30 vietas no 80 varēja būt opozīcijai. Tomēr tāda lieta bija. Latvijā 1940. gadā sāka vēlēt Lauksaimniecības kameru, taču to varēja vēlēt tikai iepriekš atlasīto biedrību biedri. Tātad vispirms biedrības iztīrīja, tad tās drīkstēja ievēlēt kameru, kurai pašai nekādu lielu tiesību nebija. Bet, pēc Ulmaņa domām, tas arī būtu jaunais Latvijas modelis – vēlētas kameras, kas ievēl tādu kā valsts padomi, kam, kā rakstīja Arturs Kroders, vēl vajadzētu “galotni”. Kas būtu šī “galotne”? Redziet, visiem autoritāriem režīmiem ir viena liela nelaime – kas notiek, ja Vadonis nomirst? Ulmanis nebija vecs, taču arī ne īpaši veselīgs cilvēks. Viņu nodarbināja jautājums, kas vēlēs jauno Vadoni.
I. F.: Vai tad nebija norādes, ka tam jābūt Alfrēdam Bērziņam?
A. S.: Protams, protams. Bet tā jau būtu tīri monarhistiska tradīciju. Kas tad Bērziņu leģitimizētu? Armija viņu ļoti necieta.
Iznāk, ka uz pārējās autoritārās Austrumeiropas, tajā skaitā Baltijas kaimiņu fona Latvija 30. gados neizskatījās diez ko labi.
I. F.: Ja vērtē pēc formāliem kritērijiem, Ulmaņa režīms bija autoritārākais visā Austrumeiropā. Viens no kritērijiem ir antidemokrātisma pakāpe. Ulmanis savās rokās bija savācis ļoti daudzus amatus un lielu varu – Ministru prezidents, Valsts prezidents, pēc tam 1940. gadā arī noteicējs pār armiju. No otras puses, viņa diktatūra bija īpatnēja, jo policejiskā vara tajā tika lietota ļoti maz. Visi tiesību principi viņa diktatūras laikā tika saglabāti līdz pašām beigām. Tas bija maigs, humāns režīms. Ja nemaldos, neviens nāvessods viņa laikā netika izpildīts, kaut trīs tika piespriesti.
A. S.: Kaut gan – iedomāsimies: pienāk kādas dienas (1934. gada 15. maija) rīts un jūs ved uz Liepājas nometni. Par ko? Par to, ka esat legālas Sociāldemokrātiskās partijas biedrs. Komunistus taču uz turieni neveda. Protams, režīms bija maigs. Liepājas nometnē sociāldemokrāti sēdēja, diskutēja, bet pats princips… Nu, nez vai mēs tā šodien gribētu.
Bet vai tiesa, ka padzītās Saeimas deputāti tomēr saņēma mūža pensiju?
Jā, tā ir tiesa. Viņi pasēdēja nometnē un saņēma. Tomēr pēc 15. maija arestēto bija tik daudz, ka cietumos pietrūka vietu. Tāda Liepājas nometne varbūt nemaz nebija iecerēta, taču nebija jau tos arestētos sociāldemokrātus kur likt. Un nevienam nekādu pret-valstisku darbību arī nepierādīja. 1935. gada 31. martā nometni slēdza. Ulmanim ļoti nepatika, ka par arestiem sāka rakstīt Zviedrijas, Francijas prese. Viņš negribēja radīt tirāna iespaidu. Tāds jau Ulmanis arī nebija.
Kā vēsturnieki komentētu strīdīgo jautājumu, vai Ulmanis ierindojams starp Latvijas valsts prezidentiem vai tomēr ne.
I. F.: Es teiktu, ka bija. Tomēr jānorāda arī atšķirības veidā, kādā viņš par to kļuva. Ulmani par prezidentu iecēla Ministru kabineta sēdē, kur nolēma, ka viņam jāpārņem Alberta Kvieša funkcijas, kam Saeimas dotais pilnvaru laiks beidzās. Pats Ulmanis sēdē nepiedalījās. Es speciāli arhīvā paskatījos. Viņa vārdā tur darbojas Marģers Skujenieks.
A. S.: Likumīgi, no Satversmes viedokļa viņš par prezidentu nekļuva. Bet faktiski viņš bija vairāk prezidents nekā jebkurš pirms viņa. Bet es arī domāju, ka tā ir lieta, kuru vēsturiskajā apziņā nekad neizdosies atrisināt. Tā ir neizbēgama cilvēka vēlme – gribēt Vadoni, kas atbrīvos no problēmām. Taču iedomājieties, vai kāds varētu šodien atnākt un sakārtot veselības aizsardzības sistēmu? Pacelt pensijas visiem? Šodien to daudzi no Vadoņa vēlētos, bet uz kā rēķina? Viņš neko nevarētu izdarīt, un ātri pienāktu vilšanās.
