Astoņreiz mazāk nekā Austrijā. “Laumu” saimniece par atbalstiem un konkurētspēju 2
Cik konkurētspējīgas ir Latvijas mazās saimniecības salīdzinājumā ar Austrijas ģimenes saimniecībām – intervijā Agro Topam, balstoties uz savas saimniecības darbības rādītājiem, vērtē Vadakstes pagasta Laumu saimniece Jolanta Klāviņa. Viņa ir agronome ar specializāciju lauksaimniecības uzņēmējdarbībā, kā arī ieguvusi sociālo maģistra grādu ekonomikā. Laumas ir Jolantas īpašums kopš 2005. gada.
– Šajā Agro Topa numurā rakstā Austrijā izaugsmi virza mazās saimniecības cita starpā stāstām arī par Lejasaustrijas Biohof Ebenbauer bioloģisko saimniecību, kas apsaimnieko gandrīz jūsu saimniecībai līdzīgu platību un arī audzē gaļas liellopus. Kā vērtējat Laumu konkurētspēju salīdzinājumā ar Austrijas kolēģiem?
– Salīdzināsim šajā rakstā nosauktos ES un valsts atbalsta skaitļus. Austrijā 26 ha bioloģiskā saimniecība tiešmaksājumos saņem 8440 eiro, es par darbošanos 24 ha tiešmaksājumos saņemu 5320 eiro. Daudz lielāka atšķirība ir mazāk labvēlīgo apvidu (MLA) maksājumam – Austrijā tas ir 8587 eiro, man 1103 eiro. Tātad gandrīz astoņas reizes mazāk! Turklāt šis ir pēdējais gads šajā plānošanas periodā, kad maksā MLA maksājumu. Austrijas saimnieki par dzīvošanu kalnos vēl papildus saņem 5524 eiro, pavisam 22 560 eiro gadā. Mana saimniecība gada laikā saņems 5320 eiro atbalstu. Pat nerēķinot Austrijas kalnu atbalsta maksājumu, mana saimniecība saņem gandrīz trīs reizes mazāku kopējo valsts un ES atbalstu.
Salīdzināsim arī nomas maksas abās valstīs – Austrijā 120 eiro/ha, mums 100 eiro/ha, tas ir daudz. Atšķirība starp abām valstīm nav liela.
– Biohof Ebenbauer ir izveidota viesu māja, kas saimniecībai dod papildu naudas ienākumus.
– Austrijā brīvais tirgus lauksaimniecībā darbojas daudz ilgāk nekā Latvijā. Saimnieki ir uzkrājuši naudas kapitālu, ieguldījuši to tūristu mītnes attīstīšanā kā šajā saimniecībā. Svarīgs bijis arī valsts atbalsts, valsts politika. Arī es vērtēju iespēju gūt vēl papildu naudas ienākumus, bet ne tūrismā. Mums patlaban ir 13 zīdītājgovis, deviņas telītes, bullis. Kūtī ir četras slaucamās govis un četras grūsnas teles. Ir mums arī aptuveni 100 mājputnu – vistas un pīles. Iespējams, nākotnē varētu attīstīt šo saimniekošanas virzienu, tomēr atkal atduramies pret finansējumu. Putniem ir vajadzīga atsevišķa īpaša novietne. Tātad ir jāizpilda nosacījumi, kuru īstenošana prasa naudu.
– Jūs kā saimniecības īpašniece darboties sākāt 2005. gadā. Kas aizvadītajos gados ir sasniegts, un kas traucē izaugsmei?
– Mums ap māju ir dabiskie zālāji. Secinājām, ka varam darboties vien ekstensīvi. Iecere bija pat pienu pārdot, iespējams, tiešajā tirdzniecībā. Patlaban saprotu, ka es to nevaru izdarīt.
Izvēlējos bioloģisko saimniekošanu. 2016. gadā saņēmu dāvinājumu – Investīcijas, attīstot mazo lauku saimniecību – 15 000 eiro (3000 eiro maksās projekta beigās), kuru tērēju piecu divus gadus vecu telīšu pirkumam. Pirku tās SIA Rudzāti, katra maksāja 1800 eiro. Ar vēl 2016. gadā uz bankrota robežas esošā kooperatīva ABC projekts starpniecību Lietuvā nopirku Limuzinas šķirnes bulli. Mēs audzējam Limuzinas tīršķirnes gaļas liellopus un krustojumus. Limuzinas šķirnes lopiem nav problēmu atnesoties, ja ir pareiza ēdienkarte. Tiem ir labs mātes instinkts, turklāt dzīvnieki augstu kotējas gaļas tirgū.
Ar valsts finanšu institūcijas Altum atbalstu ir nopirkta zeme 10 ha platībā. Saimniecībā ir traktors Belarus 920.3, rotējošā pļaujmašīna, Kverneland arkls un Samasz grābeklis. Visa saimniecības zālāju platība ir iežogota ar impregnēto mietu elektrisko ganu. Ir mums arī dziļurbums. Daudz kas izdarīts. Tomēr vēl nav frontālā pacēlāja traktoram, siena preses un traktoram piekabes, tāpēc izmantojam pakalpojumus, kas sadārdzina saimniecības barības sagatavošanas pašizmaksu.
Projekta beigās ir jābūt 11 zīdītājgovīm un bullim, sešām slaucamām govīm. Šos nosacījumus esmu izpildījusi jau patlaban. Tomēr ir tā, ka piena nozare mums stutē gaļas lopkopību. Pienu pārdodam kā konvencionālu, saņemam 26 centus par litru. Tā ir ļoti zema samaksa par produkciju. Vasarā slaucām aptuveni 100 litru dienā, patlaban mazāk. Iemesls ir tālais attālums no savākšanas vietām.
Visu laiku jūtam spiedienu no lielajām saimniecībām, kuru izaugsmi valsts līdz šim neproporcionāli atbalstīja. Mūsu pļavas ir ieskautas lielsaimnieku rapšu, miežu un kviešu laukos. Kad sāku darboties, apkārtnē vēl bija daudz mazo un ģimenes saimniecību. Pēc iestāšanās ES, kad bija jāievēro dažādi nosacījumi, šīs saimniecības pārtrauca ražot tirgum un beidza pastāvēt. Patlaban to tikpat kā vairs nav. Šajā gadā trīs apkārtnes pagastos darbību pārtrauca 7–8 saimniecības.
Saldus novadā no visiem pagastiem atlaida 55 grāmatvežus, visu novada grāmatvedību centralizējot Saldū. Patiesībā vajadzētu būt, ka darbinieku daudzumu samazina centrālajā aparātā, laukos vajadzētu atstāt darbiniekus, kas veicinātu apdzīvotību un dzīvību. Lauku attīstības speciālisti uz laukiem izbrauc vienu reizi mēnesī. Nav cilvēku, kas pieskata un iedrošina mazos zemniekus.
Austrijā darbojas ģimenes saimniecības un rosina jauno cilvēku darbošanos laukos. Mums slēdz skolas, darbiniekus no pagasta pārvaldēm atlaiž. Lai palikušajiem cilvēkiem laukos būtu grūti saņemt jebkādus pakalpojumus. Līdz ar to lauki tukšosies vēl vairāk. Iemesls ir nepareiza valsts politika. Arī nepareiza lauksaimniecības politika. Ceru, nākotnē tā būs labāka. Ministrs Dūklavs līdz šim sevi ir parādījis kā lielražotāju un bagāto zemnieku ministrs, kuri ir mazākumā – vien 20% no visiem zemniekiem.
– Kas tieši ir nepareizs valsts politikā?
– Atbalsta sadalījums starp lielajiem un mazajiem saimniekiem nav taisnīgs, tas ir vissvarīgākais. Ceru, nākamajā lauku attīstības periodā, kas sāksies pēc 2020. gada, mazie saimnieki saņems konkurētspējīgāku un uz attīstības iespējām vērstu atbalstu.
Līdz šim neesmu redzējusi, ka valsts ar atbalsta maksājumiem rosinātu cilvēku palikšanu laukos. Prioritātes ir bijušas kultūras centru būvniecība, sporta zāles, pagasta centra labiekārtošana, bet aizmirsts par apdzīvotības veicināšanu. Kas šajos centros darbosies, ja nav jauniešu? Arī visa koncentrēšanās novadu centros. Ja vēl notiks reģionālā reforma, tad viss iepriekšminētais vēl vairāk pastiprināsies. Mums apkārt ir piecas neapdzīvotas mājas. Mūsu Saldus novads ir novads ar divu ātrumu izaugsmi. Ap Saldu ir koncentrēta rūpniecība, cilvēki, tur ir nodarbinātība. Bet šeit, Lietuvas pierobežā… Vajadzētu nodokļu atlaides jaunajiem zemniekiem, viņu saimniecībām.
Mūspusē ir vien lauksaimniecība, cilvēki ne ar ko citu nenodarbojas. Kad gada beigās savelku naudas ienākumus un izdevumus, redzu, ka izdevumu ir vairāk.
– Latvijas lielie zemnieki teic, ka valsts politika līdz šim bija: ja vēlies izdzīvot un augt, aizvien ir jāpalielina platības.
– Piekrītu. Tā ir pilnīgi nepareiza politika. Lielie ir paplašinājušies ar gaismas ātrumu, veikli. Viņiem ir naudas resursi, kamēr mazie stagnē un nav ar ko paplašināties, jo trūkst finanšu līdzekļu. Patlaban būtu pēdējais laiks, kad vajadzētu mainīties lomām, kamēr vēl ir ģimenes saimniecības. Latvijā neatbalsta ģimenes saimniecības modeli laukos. Rosina algot darbaspēku no malas. Kāpēc tad Zemkopības ministrija ir vajadzīga? Naudu mums var pārskaitīt tieši no Briseles. Es pati braucu ar traktoru. Ja vēlos darbinieku pēc sludinājuma – viņam ir jāmaksā 30 eiro par dienu un vēl ar 20 eiro jāsedz ceļa izdevumi, jo jābrauc no liela attāluma. Pavisam 50 eiro dienā. Mana saimniecība to nevar atļauties.
– Kā tikāt galā ar pēdējo divu gadu sarežģītajiem dabas apstākļiem?
– Barību uz lauka dzīvniekiem pievedu kopš jūnija. Taupīgi dzīvojot, ar savu sienu līdz nākamajai sezonai izdzīvosim. Vēl šobrīd, novembra sākumā, govis ganās un tās piebarojam. Patlaban būtiski zemāka nekā pērn ir gaļas bullīšu cena. Pērn tos pārdevām par vidēji 2,90 eiro/kg, šāgada oktobrī vidēji par 2,58 eiro/kg. Iespējams, tas saistīts ar to, ka arī liela piena ganāmpulku īpašnieki sāk nodarboties ar šo biznesu. Vēlamies pārdot četras tīršķirnes 18 mēnešu vecas telītes. Jau teicu, ka pirkām šādas teles par 1800 eiro, patlaban par vienu teli piedāvā 500 eiro. Iznāk, ka četras tīršķirnes teles ir jānodod, lai dabūtu atpakaļ naudu par vienu teli, ko ņēmu projektā. Lūk, ekonomika un brīvais tirgus! Nevar teles pārdot kā vaislas materiālu tāpēc, ka saimniekiem nav barības. Un nav pieprasījuma. Saimniekiem patlaban ir izdevīgāk pārdot sienu un saņemt 25–30 eiro par rituli (bez PVN) nekā pirkt dzīvniekus.
– Kas jūs notur laukos?
– Entuziasms. Un arī mīlestība pret dabu un dzīvniekiem.
Vairāk par Austrijas saimniecībām lasiet šeit
