Austrijā izaugsmi virza mazās saimniecības 0
“Austrijas lauksaimniecība ar tās lielo bioloģisko, jauno zemnieku un salīdzinoši nelielo saimniecību īpatsvaru ir mērķis, kurp tiekties Latvijas lauksaimniecības nozarei. Latvijā lauksaimniecības nozarē ir vajadzīga domāšanas maiņa par labu mazajam ražotājam, kas saglabās lauku dzīvotspēju, zemes auglību un saudzēs vidi,” teic Vadakstes pagasta ZS Laumas saimniece Jolanta Klāviņa, kuras viedokli varat izlasīt žurnāla nākamajās lappusēs. Agro Tops pēc Eiropas Komisijas organizētās viesošanās vairākās Austrijas saimniecībās stāsta par šīs valsts saimnieku pieredzi un atbalstu.
Bioloģiskie saimnieki bez sertifikāta
Divdesmit piecus gadus vecais zemnieks Mihaels Leitners Štīrijas provincē Mursī ielejā kopā ar draudzeni Karīnu darbojas Plotschenbauer saimniecībā 1016 metru virs jūras līmeņa. Lauksaimniecībai mazāk piemērotie kalni ir raksturīgi Austrijai – 87% no šīs valsts lauksaimniecības uzņēmumiem atrodas kalnos. Plotschenbauer ģimenes saimniecībā nealgo darbiniekus, tai ir 21,8 ha pļavu un 103,8 ha meža. Saimniecībā ir 34 gaļas liellopu ganāmpulks un četras aitas. Dzīvnieki ziemas sezonā no novembra sākuma līdz aprīļa beigām uzturas 1846. gadā būvētajā kūtī un pie tās izveidotajā aplokā. Saimniecība ir dibināta 1680. gadā, tā atrodas divās vietās 14 km attālumā, kas palielina transporta izdevumus.
Uz manu jautājumu, kāpēc viņš darbojas laukos, Mihaels atbild: “Mums patīk darbs, ko darām. Un ir prieks darboties saskaņā ar dabu. Sēja un ražas vākšana ir zemnieka pamatdarbi. Esmu gandarīts izbaudīt šos procesus. Man ir arī ļoti svarīgi darīt fizisku darbu. Nevaru iedomāties sevi pilsētas birojā, kur man būtu jāatbild uz tālruņa zvaniem un elektroniskā pasta vēstulēm, kurām nākamajā dienā vairs nebūtu nekādas jēgas.”
Piebildīšu, ka klasiskā lauksaimniecība nav vienīgā Mihaela nodarbe un naudas ienākumu avots – viņš ir arī mežsaimniecības treneris mācību centrā FAST Pichl. Laika pietiekot tāpēc, ka ziemā lopu kopšanai vajag divarpus trīs stundas, bet vasarā 45–60 minūtes dienā. Ziemā visvairāk laika prasot darbs mežā.
Plotschenbauer gada laikā ražo 750 m3 koksnes produktu (visai ir PEFC sertifikāts). Saimnieks teic, ka saimniecība nav bioloģiski sertificēta, tomēr viņš darbojas tā, it kā būtu bioloģisko produktu ražotājs. Kāpēc Plotschenbauer nesertificējas par bioloģisko ražotāju? M. Leitners: “Īstenojot mārketingu bioloģiskajā saimniecībā, protams, paveras jaunu tirgu iespējas un atbalsta programmas. Tomēr vienlaikus ir arī lielāki naudas izdevumi. Visiem pirkumiem ir jābūt ar biosertifikātu, tiem ir arī augstākas cenas. Sertificēšanas aģentūras veic ikgadējās izmaksu pārbaudes. Un tur ir vēl vairāk nosacījumu, kas lauksaimniecību manā situācijā padara neelastīgāku.
Piemērs. Bioloģiskajās saimniecībās dzīvniekiem daudzas dienas jāpavada ganībās vai ārpus tām, lai tie atbilstu prasībām. Šajā gadā bija daudz nokrišņu. Lietus laikā dzīvnieki nevar iet uz ganībām, jo tās ir pārāk mitras un augsne tiek sabojāta. Dzīvniekus tad turam un barojam novietnē.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs darbojamies kā bioloģiskie saimnieki, tomēr patlaban bez sertifikāta. Esam zaļi sirdī.”
Interesējos arī par saimniecības naudas ienākumu struktūru. Mihaels atklāj, ka bez lauksaimniecības subsīdijām ar šo nozari darboties nevarētu. Naudas ienākumus, peļņu dod mežsaimniecība. Kopējie saimniecības naudas ienākumi ir 34 000 eiro gadā. “Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka mūsu darbs mums dod prieku. Mūsu ēdiena izejvielas iegūstam savā saimniecībā. Laimīgie dzīvnieki garšo labāk!” tā jaunais saimnieks. Naudas ienākumu procentuālā struktūra Plotschenbauer saimniecībā ir šāda: meža produkti – 63%, valsts un ES atbalsts – 21%, zīdītājgovis – 8%, vērši – 4%, liellopu gaļas produkti – 4%.
Uz jautājumu par saimniecības izaicinājumiem nākotnē M. Leitners atbild, ka aizvien grūtāk ir ievērot sabiedrības izvirzītās mārketinga prasības. Lauksaimniecības produktu pārdevēji izvirza aizvien jaunas prasības lauksaimniekam, kas mazajām fermām rada peļņu nenesošus papildu izdevumus. Mihaels arī vērš uzmanību uz prognozēm, kas paredz gaļas liellopu patēriņa mazināšanos nākotnē.
Leitnera saimniecība lielāko daļu vēršu un teļu pārdod, izmantojot Austrijas lauksaimnieku apvienību ALMO. Cena ir atkarīga no gaļas klases (SEUROP) un tauku klases (1–5). Vēlamā kvalitāte ir U3, par to maksā visvairāk.
Papildus tiek izvirzīti arī nosacījumi par audzēšanu, veterināro aprūpi. Svarīgi ir arī, lai dzīvnieki vismaz vienā vasarā būtu turēti ganībās. Saimniecība pārdod arī nobarotus dzīvniekus.
Plotschenbauer atbalsta maksājumu sadalījums: ik gadu 4500 eiro tiešmaksājumos, 3500 eiro kā Austrijas valdības subsīdijas un 6500 eiro no ES kompensācijas maksājumiem. Saimniecība pieļauj iespēju nākotnē nodarboties ar lauku tūrismu.
Kā aprēķina atbalstu
Austrijā par mazāk labvēlīgo apvidu (MLA) maksājumu pirms četriem gadiem vienojās lauksaimnieku sabiedriskās organizācijas un nozares vadība. MLA maksājumu datorprogramma aprēķina pēc deviņiem dažādiem rādītājiem, kurus saimnieki ievada elektroniskajā datu sistēmā. Kādi ir šie rādītāji? Piemēram, lauku slīpums, attālums starp laukiem, atrašanās augstums virs jūras līmeņa, augsnes auglība un citi rādītāji. Atkarībā no saņemto punktu daudzuma saimniecība var nonākt piecās grupās. Ja vairāk punktu, lielāks atbalsts.
Austrijai raksturīgi, ka, sākot no 10 ha, atbalsts saimniecībai krītas. Ja saimniecība MLA ir lielāka par 70 ha, tad atbalsts ir vien 25 eiro/ha.
Salīdzinājumam – Latvijā MLA maksājumiem (maksājumi apvidiem, kuros ir dabas vai citi specifiski ierobežojumi) ir viens nosacījums – temperatūra. Latvijā atšķirībā no Austrijas maksājumi mazinās, sākot no 100 ha.
Alpu pļavu saglabāšanai vislabākais līdzeklis ir mājlopu turēšana. Šā iemesla dēļ aptuveni 73% no MLA saimniecībām ir mājlopu ganāmpulki. Šo fermu saimnieki saņem 93% no MLA maksājumiem.
Bioloģiski pēc pārliecības
Lejasaustrijā Biohof Ebenbauer pieder 26 ha zemes, tostarp pieci ha meža un vēl astoņi ha zemes tiek nomāti. Saimnieki Rozīna Vāgnere (53) un Gotfrīds Vāgners (52) fermu ir nodevuši meitai Angelikai (26) un viņas vīram Georgam (27). Vienošanās paredz, ka jaunie saimnieki saimniecību pārņems pēc vecāku pensijas vecuma sasniegšanas 2027. gadā. Vāgneriem vēl ir trīs meitas, visas ir saistītas ar lauksaimniecību. Saimnieki ar lepnumu teic, ka viņu fermas vēsture sākas 1673. gadā, kopš tā laika tā aizvien nodota nākamajām paaudzēm.
Saimniecībai ir dzīvojamā māja un viesu māja, kur piecās istabās var uzņemt aptuveni 12 viesus. Maksa par uzturēšanos Alpu kalnu ieskautajā saimniecībā ir no 22 eiro diennaktī. Saimnieki no savā saimniecībā izaudzētajiem produktiem, arī no pārstrādātajiem piena un gaļas produktiem piedāvā brokastis – par to ir jāpiemaksā astoņi eiro (vienai personai, bērniem maksa ir būtiski mazāka).
Rozīnai un Gotfrīdam ir arī 18 zīdītājgovis, 32 teliņi, četras aitas, divas cūkas, truši, saimniecībā nobaro arī broilerus. “Audzējam dzīvniekus bez antibiotikām. Izdevīgi, ka kautuve atrodas viena kilometra attālumā, turpat arī gatavojam gaļas produktus,” stāsta Gotfrīds. Viņš piebilst – saimniecība sevi nodrošina ar pārtikas produktiem.
Biohof Ebenbauer saimnieki ir bioloģiskie ražotāji pēc pārliecības. “Industriālā lauksaimniecība tuvojas savam norietam, bet bioloģiskā ražošana attīstās jau gadu tūkstošiem. Kalnos, lai saglabātu vidi, nevar citādi darboties kā vien nelielā saimniecībā un ar bioloģiskajām metodēm,” tā Gotfrīds. Var piekrist, var nepiekrist, tomēr tāds ir šā pieredzējušā kunga vērtējums.
Gotfrīds arī uzsver ES lielo atbalstu saimniecības subsīdiju īpatsvarā. Tiešmaksājumos Biohof Ebenbauer saņem 8449 eiro gadā, no 2. pīlāra MLA saimniecību atbalstam 8587 eiro, bet kompensācijas maksājumos par dzīvošanu kalnos 5524 eiro. Tātad pavisam par 26 ha lielas saimniecības apsaimniekošanu 22 560 eiro. Vāgneri par zemes nomu maksā 120 eiro/ha. “Tas ir ļoti mazs maksājums, bet nomātās pļavas atrodas stāvā nogāzē. Īpašnieki ir laimīgi, ka nomnieks darbojas ar bioloģiskajām metodēm. Vidējā nomas maksa kalnu pļavām ir 200 eiro par hektāru,” teic Gotfrīds.
Trešdaļa vīna eksportam
Īstu uzņēmēja ķērienu ir parādījis Gernots Heinrihs, kurš kopā ar savu kundzi Heiki 1990. gadā izveidoja vīna darītavu. Saimnieki sāka ar vīnogu audzēšanu 2 ha platībā un dažiem bareliem vīna, pārņemot 1730. gadā izveidoto vīna darītavu, kur gadsimtiem ilgi to ražoja ģimenes un draugu vajadzībām. Patlaban Heinrihu īpašums 100 ha platībā atrodas trīs dažādās vietās ar dažādām augsnēm. Smilšmāls, grants, kaļķakmens ietekmē vīnogu un arī vīna garšu. Saimnieki 2006. gadā pievērsās biodinamiskajai vīnkopībai, kur pārstrāde iekļauj tradicionālo un inovatīvo pieeju, ņemot vērā vietējos un reģionālos nosacījumus, pievēršot uzmanību augsnei un mikroklimatam un stādot vispiemērotākajās vietās vietējās, nevis eksotiskās vīnogu šķirnes. Gernots teic, ka vīna fermentācija (trīs nedēļas) nereti notiek, atstājot vīnogu miziņas uz vairākām nedēļām. Vīni paliek uz nogulsnēm ilgāku laika periodu un gatavojas galvenokārt ozola mucās.
2007. un 2008. gadā saimnieki kalnos piepirka klāt vēl 60 ha zemes. Dabiskā vīna ražošanu Heinrihi sāka 2011. gadā un līdz pat šai dienai to attīsta. Vīna darītavas izaugsmei saņemts arī ES fondu naudas atbalsts: 2000. gadā (ES deva 30% līdzfinansējuma) un 2007. gadā (ES atbalsta intensitāte 20%) – pavisam kopējās projektu izmaksas bija 12 milj. eiro. Visi vīni nav sertificēti kā biodinamiskie produkti.
Pēc pārdošanas saimnieki saņemot vidējo 8–9 eiro par litru vīna. Eksporta tirgiem paredzēto vīnu cena ir 4–36 eiro. Nodokļos – 4 eiro, rēķinot uz vienu litru produkta.
Uzņēmumā strādā 28 pastāvīgie un 25 sezonas darbinieki. Ik gadu Heinrihu uzņēmums Weingut Heinrich GmbH saražo 500 pudeles vīna (galvenokārt sarkanais vīns). Aptuveni 32% produktu pārdod citās valstīs, tostarp Vācijā, Šveicē, ASV, Beniluksa un Skandināvijas valstīs. Ik gadu apgroza aptuveni 4–5 miljonus eiro.
Heinrihu vīna darītava savus produktus pārdod galvenokārt vairumtirgotājiem, arī ražo privāto zīmolu produktus labdarībai. Vīna darītavas un vīnogu lauku saimnieki arī turpmāk darbošoties tā, lai būtu pārliecināti par sava biznesa ilgtspēju.
UZZIŅA
Austrijas lauksaimniecība
– Austrijas īstenotā lauksaimniecības politika ļāvusi sasniegt ES dalībvalstīs vislielāko bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvaru (20% no LIZ). Latvijā un citās ES dalībvalstīs Austriju apskauž arī par to, ka 10,9% no vairāk nekā 116 000 zemnieku ir jaunie saimnieki, kas jaunāki par 35 gadiem. Salīdzinājumam – jauno lauksaimnieku īpatsvars 28 ES dalībvalstīs ir vidēji 5,9%.
– 81% no Austrijas teritorijas ir novērtēta kā MLA.
– Aptuveni 64% no visām lauksaimniecības platībām atrodas MLA, viena trešdaļa Austrijas iedzīvotāju dzīvo kalnu rajonos, un vairāk nekā puse lauksaimnieku darbojas kalnu apvidos (salīdzinājumam – ES dalībvalstīs vidēji 16%).
– 107 500 Austrijas saimnieku pērn ES tiešmaksājumos saņēma 688 miljonus eiro.
– Agrārās vides programmas (OPUL) maksājumos, tostarp maksājumos par dzīvniekiem, izmaksāja 437 milj. eiro.
– 262,5 milj. eiro tērēja MLA.
– Papildu 124 milj. eiro tērēja investīcijām un 164 milj. eiro citiem Lauku attīstības programmas pasākumiem.
– Pavisam kopējais atbalsts bija 1,675 miljardi eiro.
Austrija vēlas turpināt veicināt bioloģisko lauksaimniecības izaugsmi. Tā nav frāze, Austrijas ekoloģiskajā rīcības programmā ir noteikti konkrēti pasākumi. Austrijas Agrovides programmas (ÖPUL) pasākums Bioloģiskā lauksaimniecība ir pamats bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai Austrijā. ÖPUL ietvaros bioloģisko lauksaimniecību turpina atbalstīt šādi pasākumi: Aramzemes zaļināšana, Kalnu pļavu uzturēšana, Kalnu ganības un ganāmpulks, Dabas aizsardzība, Dzīvnieku labturība, Retu lauksaimniecības kultūraugu audzēšana un Apdraudēto lopu šķirņu uzturēšana. Austrijā viena no katrām četrām saimniecībām, kas atrodas MLA, ir sertificēta kā bioloģiska. Turklāt bioloģiskās lauksaimniecības izaugsmi rosina citi Lauku attīstības programmas pasākumi, tostarp atbalsts ieguldījumiem, pasākumi informācijas un veicināšanas kampaņu atbalstam, jauno lauksaimnieku atbalstīšana un mācību un konsultāciju pasākumu piedāvājums.
VIEDOKLIS
Austrijas Ilgtspējas un tūrisma ministrijas Lauksaimniecības vides, kalnu un mazāk labvēlīgo apvidu un bioloģiskās lauksaimniecības departamenta vadītājs Lūkass Vēbers-Hajszans: – Austrijā lauksaimniecībai piemērotos rajonos fermeru daudzums salīdzinājumā ar 1995. gadu ir samazinājies vairāk nekā par 50%, savukārt kalnos, nozarei mazāk labvēlīgajos apvidos, vien par 10–20%. Viens no šāda atšķirīga saimniecību samazinājuma iemesliem noteikti ir atbalsta maksājumi tām saimniecībām, kas darbojas mazāk labvēlīgos apvidos.
2014.–2020. gada ES plānošanas periodā rūpju par lauku saimnieku novecošanos atšķirībā no vairākām citām ES dalībvalstīm mums nav. Iemesli ir vairāki. Naudas atbalsts jaunajiem zemniekiem ir pietiekams konkurētspējīga biznesa izveidei. Proti, jaunie lauksaimnieki pēc pieteikuma iesniegšanas jaunā lauksaimnieka granta saņemšanai vairāk nekā piecus gadus saņem papildu piemaksu pie pirmā pīlāra maksājumiem. Jaunajam Austrijas zemniekam, tāpat kā Latvijā, darbības sākšanai no 2. pīlāra maksā grantu (Latvijā naudas līdzekļi ir beigušies) un investīcijām ir par 5% palielināts ES un valsts līdzfinansējums.
Pavisam ir seši iemesli, kas bioloģisko lauksaimniecību Austrijā padarīja par veiksmes stāstu:
– zemnieki apņēmās īstenot bioloģisko ražošanu saskaņā ar tās būtību;
– Austrijas pircēji pieprasīja dabai draudzīgu saimniekošanu un dabai draudzīgus produktus;
– juridiski saistoši kopīgi noteikumi (ES likums);
– vairāku mārketinga stratēģiju īstenošana (no tiešā mārketinga līdz supermārketam);
– spēcīgs nevalstiskais sektors (bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas);
– ieviestas darbības programmas (naudas atbalsts).
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops decembra numurā
