Austrālija gaidīja “skaistos baltiešus” 1
Pēdējā kopīgā fotogrāfija Ojāram Grestem ar brāļadēlu un krustdēlu Pēteri uzņemta pirms gada Sidnejā. “Selfijā” jeb latviski pašbildē abi smaidīgi pozē uz Zilo kalnu fona, un pat ļaunākajos murgos nevarētu ienākt prātā, ka viņu nākamā tikšanās notiks Toras cietumā Kairā. Žurnālistu Pēteri Gresti kopā ar vēl diviem aģentūras “Al Džazira” (“Al-Jazeera”) darbiniekiem Ēģiptes vara ielika aiz restēm, lai apklusinātu raidsabiedrību, kas pretendē uz objektīvu informāciju par notikumiem valstī. Kopš krustdēla aresta pagājušā gada decembrī Ojārs uzņēmies pienākumu ziņot par netaisnīgo rīcību un regulāri ievieto rakstus Austrālijas elektroniskajā nedēļas laikrakstā latviešiem pasaulē “Latvietis”. Pensionētais būvinženieris ar doktora grādu un speciālists datorprogrammēšanā lielu daļu laika velta Sidnejas Latviešu biedrības un Pasaules latviešu mākslas savienības tīmekļa vietnes uzturēšanai, vienu reizi nedēļā viņš dodas pie dēla ģimenes, lai parunātos latviski ar mazdēlu Tāli Aleksandru.
Pētera cepta cietuma maize
Grestēm šis ir grūts laiks. Lai gan neviens ģimenē nepieļaujot domu, ka Pēterim nāksies cietumā pavadīt visus tiesas piespriestos septiņus gadus, tomēr neziņa graužot kā tārps, stāsta Ojārs Greste, kurš Rīgā ieradies tieši no sava krustdēla apciemojuma Kairā. Pagājis jau vairāk nekā mēnesis, kopš iesniegta sprieduma pārsūdzība, taču nevienam pat nav ne jausmas, kad tā tiks izskatīta.
Ojārs ar Pēteri parasti noteikto 45 minūšu vietā varējis runāties pusotru stundu. Divtik ilgu tikšanās laiku krustdēls izpelnījies ar savu izturēšanos un stāju. “Pēterim izveidojušās normālas attiecības ar savas cietuma daļas vadītāju, kurš saprot, ka viņš nav terorists un ieslodzījumā nonācis nepelnīti,” nosaka Grestes krusttēvs.
Kopš tiesas sprieduma pasludināšanas Pēteris ar “Al Džazira” kolēģiem pārvietoti uz citu plašā Toras cietuma bloku un izmitināti astoņvietīgā kamerā. Saule nav redzēta jau pāris mēnešus, pastaigas notiek 70 metrus garā gaitenī. Kamēr pārējie cietumnieki vēl nav iznākuši no kamerām, Greste gaiteni izmanto skriešanai. Fiziskiem treniņiem derot arī parasts pakāpiens, par hantelēm pielāgotas ar ūdeni piepildītas plastmasas pudeles. “Vingrot var arī tā,” teicis Pēteris. Garīgie spēki tiek uzturēti, lasot grāmatas, periodiku, atļauts arī rakstīt, no cietuma drīkst nosūtīt divas vēstules mēnesī. Viņš pat sācis starptautisko attiecību tālmācības studijas Kvīnslandes Grifita universitātē, taču mācību materiāli līdz studentam nonāk lēni, jo visi sūtījumi tiek rūpīgi pārbaudīti.
Par pārtiku esot jārūpējas pašiem cietumniekiem, stāsta Ojārs un piebilst, ka krustdēls jau “uzdienējies” par kameras pavāru. Savu viesi Pēteris uzcienājis ar paša ceptu maizi – ieraugu izdevies pagatavot no ananasu sulas un miltiem. Pirmo cepumu viņš devis nogaršot tēvam un mātei, kas Kairā nodzīvojuši divus mēnešus.
Grestes tuvāko cilvēku – vecāku un brāļu – dzīve pārņemta ar rūpēm par viņa atbrīvošanu no ieslodzījuma. Apciemojuma reizes dodot pārliecību, ka Pēterim pietiks spēka izturēt smago pārbaudījumu, arī Ojārs apliecina, ka krustdēls ieslodzījumā turas braši. Savu pavalstnieku neesot aizmirsusi ne Austrālija, ne Latvija, un pat ASV prezidents Baraks Obama nesenajā ASV un Āfrikas saieta noslēgumā teicis Ēģiptei, ka Greste jāatbrīvo.
Austrālija ar Grestēm ir ieguvusi
“Mana mamma vairākkārt teica, ka Austrālija ar Grestēm ir vinnējusi, jo mēs kā labi izskoloti un godīgi ļaudis devām valstij vērtīgu pienesumu,” savas mātes viedo atziņu atstāsta Ojārs. Paklausot vīra leģionāra padomam, viņa kopā ar trīs maziem bērniem Latviju pametusi 1944. gadā, lai tālāk no Vācijas, kurā britu kontrolētajā zonā sabijuši piecus gadus, dotos tālāk uz aborigēnu zemi. Tolaik Austrālijas valdība aktīvi aicinājusi uz savu valsti imigrantus tieši no Baltijas valstīm, jo tie pēc izskata un ticības labi iekļautos austrāliešu sabiedrībā. Ojārs nesen noskatījies dokumentālo filmu, kurā atainots ārzemnieku ieceļošanas laiks četrdesmito gadu beigās – pirmajiem baltiešu kuģiem avīzes veltījušas virsrakstus, ka iebrauc “beautiful balts” – skaistie baltieši. “Latviešu meitenes taču ir skaistas!” smaidot nosaka latvietis, kura dzīslās no mātes puses rit arī slāvu asinis. Laikam jau atsaucoties senču balss aicinājumam, pērn kopā ar “Sibīrijas bērnu” ceļotājiem devies uz Krieviju, lai redzētu “to pasaules daļu, kur bija piedzimusi māte un uzaugusi vecāmāte”.
Emigrācijā, līdzīgi kā daudziem tautiešiem, arī Grestu dzimtā slēgtas jauktās laulības, taču Ojāram un viņa māsai izdevies apprecēties ar Austrālijas latviešiem. Dzīvojot svešumā, uzturēt latvietību nenākas viegli, jo cilvēkiem raksturīgi izvēlēties vieglāko ceļu, īpaši tas attiecas uz sarunvalodu. Ojārs ar sievu Dagniju kādu laiku savā starpā runājuši angliski, taču, gaidot ģimenes pieaugumu, uzņēmušies misiju iemācīt bērnam latviešu valodu. “Nebija viegli, jo līdz pat desmit gadu vecumam dēlam regulāri vajadzēja atgādināt – runā latviski, taču tas līdzēja – Edgars labi pārvalda savu senču valodu, un kaut gan iemet runā pa kādam angļu vārdam, var brīvi uzstāties arī publiski,” palepojas tēvs. Pats savas, kā Ojārs saka, virtuves valodas zināšanas līmeni savulaik uzlabojis kādas Adelaides universitātes rīkotajā latviešu valodas kursā Sidnejā, kur gramatiku mācījis Austrālijas brits valodnieks Trevors Gārts Fennels. Viens no iemesliem, kāpēc erudītais pētnieks vairāku valodu zināšanām piepulcējis arī latviešu valodu, bijušas – skaistās latvietes.
Reizi nedēļā Ojārs apciemo trīsgadīgo mazdēlu Tāli Aleksandru, ar kuru cenšas sarunāties latviešu valodā – pagaidām Greste juniors senioram atbildot angliski…
Kā būs tālāk?
Kuplais dedzīgo tautiešu pulks, kas 50. gadu sākumā lielākajās Austrālijas pilsētās bija nodibinājis pa latviešu biedrībai, gan novecojis, gan sarucis. Kādreiz kultūras dienas tika rīkotas katru gadu, Sidnejas pilsētas nams spēja sapulcēt ap divus tūkstošus latviešu, taču tagad tās notiek ik pārgados un apmeklētāju sabrauc krietni mazāk. “Kas notiks pēc desmit gadiem, kad manas paaudzes latvieši vairs nebūs spējīgi uzņemties visu to organizēšanu, aizies mūžībā – grūti zināt,” domīgi spriež Ojārs. Lai gan viņš savos 72 gados vēl ir spara pilns un spēj gādāt par Sidnejas Latviešu biedrības mājas lapu, popularizēt pasākumus, kas notiek biedrības namā, taču pamazām lūko arī pēc jaunās maiņas. Lielākās cerības saistot ar nesenajiem iebraucējiem no Latvijas, tomēr biedrības darbā viņus vēl nav izdevies iesaistīt. Sidnejas latvieši nedaudz apskaužot melburniešus, kuriem piepulcējušās nesen iebraukušās ģimenes un jau aktīvi darbojas biedrības dzīvē.
Vajadzība pēc plašākas latviešu sabiedrības viskuplāk izpaužas 18. novembrī, kad uz Valsts svētku sarīkojumu biedrības namā sabraucot ap 250 cilvēku, tostarp jau pieminētie jaunāku laiku iebraucēji. Ojārs novērojis, ka trīs gadus uz svinīgo pasākumu ierodas apmēram desmit Latvijas latvietes aptuveni 30 gadu vecumā, kas ieprecējušās austrāliešu ģimenēs. “Vecā latviešu sabiedrība būtu priecīga, ja tādi cilvēki vēlētos kaut ko darīt biedrībā, taču gandrīz visi mēs tajā darbojamies bez atalgojuma, bet jaunpienācēji varbūt gribēs par savu darbu saņemt naudu,” viņš spriež. Un kāds liktenis ar laiku sagaida vērtīgo biedrības namu, kuru pirms pāris gadiem jau bija nolūkojis kāds attīstītājs un piedāvājis nopirkt par labu naudu, – Ojāram pagaidām vēl nav atbilžu uz jautājumiem par Austrālijas latviešu nākotni.
Uzziņa
Kairas tiesa šā gada 23. jūnijā telekanāla “Al Jazeera” žurnālistam, Austrālijas latvietim Pēterim Grestem piesprieda septiņu gadu cietumsodu. Viņš kopā ar diviem citiem “Al Jazeera” žurnālistiem tika arestēts pērn 29. decembrī. Ēģipte žurnālistus apsūdzēja par “drošības objektu filmēšanu, sabiedriskās kārtības un miera apdraudēšanu un strādāšanu bez atļaujas”. Prokuratūra visus trīs apsūdzēja arī par “Musulmaņu brālības” atbalstīšanu, sniedzot tai “aprīkojumu, informāciju un ierakstus, kas veicina tās intereses”. Tāpat žurnālisti tika apsūdzēti par “melīgu ziņu” pārraidīšanu, lai tādējādi pakalpotu tagad par teroristu organizāciju atzītajai “Musulmaņu brālībai”. Žurnālisti, kas nav bijuši oficiāli akreditēti, savus materiālus veidojuši tā, “lai ārzemēs nomelnotu Ēģiptes tēlu un kalpotu starptautiskās teroristu organizācijas interesēm”, apgalvoja prokuratūra.
Lietas izskatīšanas laikā vairākkārt tika norādīts uz apšaubāmo tiesas objektivitāti, tostarp ierobežojumiem apsūdzēto kontaktiem ar advokātiem, kā arī iespējām aizstāvēt sevi tiesā pret apsūdzībām. Tiesā kā pierādījumi tika demonstrētas arī internetā iegūtas fotogrāfijas kur redzama Grestes ģimene atpūtā brīvdienās.
Pārsteigumu par spriedumu toreiz pauda gan ES institūcijas, gan Austrālijas valdība, sakot, ka “ir grūti pieņemt, ka tiesa šajā lietā pati varēja nonākt pie šādiem secinājumiem, [..] ka vienkārši to nevar saprast, ņemot vērā pierādījumus, kas tika demonstrēti šajā lietā”.
