– Filmu “Ausma” veidojat plašai auditorijai jeb tā pieskaitāma tā dēvētajām festivāla filmām? 7
– Festivāls nav nekas abstrakts, arī to skatās cilvēki, ne tikai žūrija. Savā ziņā šis festivāla filmu jēdziens ir mākslots. Tā ir bīstama lieta – izmantot filmas skatītāju skaitu kā tās vērtības kritēriju. Nedrīkst secināt – ja filmu noskatās miljoni, tā ir laba. Ja daži simti – slikta. Tā ir kases statistika, naudas ievākšanas statistika, kam nav sakara ar filmas vērtību.
– Ar jēdzienu “festivāla filmas” saprot tādas, kuras īsti nav līdz galam uztveramas plašai auditorijai, par kurām tautā pēc tam runā, ka neko nav varēts saprast…
– Bet kāpēc nav varēts saprast? Vai pie vainas nav arī tie paši seriāli un komercfilmas, kas atradinājušas smadzenes domāt? Vai aizliegsim Pēterim Vaskam rakstīt mūziku un atļausim to darīt tikai Raimondam Paulam?
– Kādēļ gan uzreiz aizliegt…
– Kino ir mākslas un kultūras joma, kur nevajag nospraust direktīvas un robežas. Īsta māksla vienmēr ir risks. Tas nozīmē veidot ko jaunu, nevis iet pa shēmu. Igaunijā man kolēģi teikuši – mazām valstīm, kas nevar atļauties Holivudas vērienu, lai pārdotu sliktu filmu, gribas to saukt par “art house” darbu. Filmas autori saka – cilvēki šo filmu nesaprot, jo tā, lūk, ir pārāk liela māksla. Taču patiesībā tā ļoti bieži ir vienkārši slikta filma.
– Jūsu filmā “Pitons” viens no iespaidīgākajiem mirkļiem saistās ar Jaunā Rīgas teātra režisores Māras Ķimeles atveidotās baisās skolas direktores drausmīgo sevis pašas pirkstu lauzīšanu… Arī šajā filmā vai visus galvenos varoņus atveido Jaunā Rīgas teātra aktieri – Vilis Daudziņš spēlē Jančuka nodoto tēvu, Andris Keišs – pārliecinātu komunistu, ciema padomes priekšsēdi, Liene Šmukste – fanātiski idejisko kolhoza priekšnieci… Tas, ka visi aktieri no šī viena teātra, ir sakritība vai jūsu mērķtiecīga izvēle?
– Sakritība varbūt ir tā, ka labi aktieri strādā Jaunajā Rīgas teātrī. Viņi atbilda manam priekšstatam, kādu aktieri vēlos redzēt konkrētajā lomā. Starp citu, es būtu varējusi tikpat labi Vili Daudziņu un Andri Keišu apmainīt lomām. Iznāktu citāds kino, bet ne sliktāks. Vilī Daudziņā mani piesaistīja viņa talants atklāt sava varoņa daudznozīmīgumu, tēva tēlā man nevajadzēja vienkārši neģēli, cilvēku ar zīmogu uz pieres, bet tādu, kuru varbūt kļūst arī mazliet žēl… Tāpat kā arī Lienes Šmukstes atveidoto kolhoza priekšsēdi, nešaubīgu ideālisti, fanātiķi, kura strādā diennaktīm un guļ pat pamodināta. Cik daudz cilvēku toreiz un varbūt arī tagad atdod savu vienīgo dzīvi, noticēdami nejēdzīgām idejām, tukšu salmu kūlējiem…
– Kā atradāt vidi, kur filmēt?
– Kolhoza priekšsēdes māju – tā dēvēto tintnīcu, padomju tipveida māju ar interesantāku izbūvi – ieraudzīju sev kaimiņos tepat, Pārdaugavā. Tā kā jaunais īpašnieks gatavojās ēku nojaukt, varējām tur izrīkoties pēc sirds patikas, lai tikai jumts filmēšanas grupai nesabruktu virs galvas. Savās mājās es filmētājus nekad nelaistu, jo zinu, uz ko viņi spējīgi… Lielākoties filmēts ap Talsiem, Tukumu.
– Kāpēc jūsu filmai tāds poētisks nosaukums “Ausma”?
– Pirmkārt, filmu gribēju ielikt ģeogrāfiskā rāmī. Meklēju kolhozu nosaukumus, kādreiz ar tiem apzīmēja pat autobusu pieturas, izdzēšot no atmiņas skaistos, vecos, latviskos vietvārdus. Atklāju divus variantus – bija patriotiskie, garie nosaukumi, piemēram, “Jaunais komunārs”, arī tādi, kurus rotāja partijas kongresu cipari… Un otrs – poētiskais stils: visādas blāzmas, ausmas… Kad filma jau bija gatava, mana kolēģa puika “ieguglējot” atrada, ka Rēzeknes pusē patiešām bijis tāds kolhozs “Ausma”. Šim vārdam ir vairākas nozīmes. Filmas darbība sākas dienā, kurai seko nakts, un mūsu stāsts beidzas ar rītu, kad gaisma nomaina tumsu. Un tas ir ausmas laiks. Arī šajā poētikā gan atkal ir sava daļa ironijas.
