– Jums pašai par saviem varoņiem nāk raudas vai smiekli? 7
– Smiekli man nenāk. Liekot vēl klāt masu skatu dalībniekus, uz ekrāna ir tāds vienu dziesmu velkošs koris… Nevēlos panākt ne žēlumu un arī ne smieklus. Pasmieties par sistēmu būtu visvienkāršāk. Bet patiesībā es gribētu, lai paliek baisi. Un nevis vaimanājot – ai, kādus laikus Latvija pārdzīvojusi –, tad jau varētu filmēt vēl nežēlīgākus gadsimtus –, bet lai paliek baisi, domājot par sevi un šodienu. Vienkāršoti šo pūļa psiholoģiju varētu pārcelt vai asociēt, piemēram, ar 13. janvāra grautiņu Doma laukumā. Viens no bruģa izrāva akmeni, otrs meta, trešais apgāza policistu mašīnu… Taču vēl bīstamāka ir cita pūļa psiholoģijas izpausme – masu kultūra, kuras negatīvā nozīme un patērēšanas veidi pieaug nenormāli.
– Kas jūsu uztverē ir masu kultūra?
– Piemēram, kaut vai absolūti komerciālas filmas, sekli, nožēlojami pašmāju un ārzemju seriāli. Nepārprotiet, esmu par kvalitatīvu izklaidi, ne jau visas Holivudas filmas ir sliktas, taču vāju Holivudas filmu tomēr ir vairāk nekā labu. Un kāpēc tās var izdzīvot? Tāpēc, ka cilvēki skatās. Nav runa tikai par Latviju. Visa pasaule ir pilna ar reāli sliktiem seriāliem. Kāpēc šīs sēnalas klejo apkārt? Kāpēc tās var pelnīt? Jo ir pūlis, kas jau zināmā mērā piesūcināts ar iekšēju prasību pēc šī plaša patēriņa “mākslas produkta”. Un šajā procesā jebkāda personības individualitāte ir pilnīgi lieka, pat nevēlama, traucējoša… Veselas industrijas kalpošana naudas Dievam padara cilvēkus par garīgiem vergiem, infantiliem patērētājiem.
