Ilziņas Latvija: vai literāru ambīciju dēļ drīkst sagrozīt vēsturi? 17
Autors: Edvarts Krusts
Par Latvijas Literatūras gada balvai nominēto Kristīnes Ilziņas stāstu krājumu “Es neliecināšu pret jums” portālā LSM ir teikts: “Viena no stāstu vērtībām – precīzas, ar atsaucēm papildinātas liecības par Atmodas gadu notikumiem un personībām”. Taču Latvijas brīvības cīnītājs, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Jānis Rožkalns šo krājumu iesaka ievietot literāro sēnalu sarakstā. Lūgts pamatot savu vērtējumu, viņš raksta: “Izsmieti brīvības cīnītāji, safantazētas veselas melu kaskādes, pat sarakstītas aplamības Gunāra Astras sakarā.”
Lielāko sašutumu ir izraisījis stāsts “Elziņas Latvija”, kura galveno varoņu biografijās un pat ārējo iezīmju aprakstos ir redzama nepārprotama līdzība ar Jāņa Rožkalna un viņa sievas Guntas likteņstāstu, tomēr vienlaikus ir notikušas dīvainas nobīdes. Jūtos ieintriģēts gan kā vēsturnieks, gan kā grāmatmīlis, tādēļ meklēju rokā šo tik pretrunīgi vērtēto darbu.
Par brīvības cīnītājiem
“Tas notika tad, kad Latvija vēl bija Padomju Sociālistiskā republika. Astoņdesmitie gāja uz beigām, radio un televīzijā arvien biežāk dzirdēja vārdus “glasnostj” un “perestroika”, šur tur dzelzs priekškarā jau bija padiluši caurumi, un visādi disidenti un citādas marginālas personas jau bija sadomājušās, ka nupat varēs runāt to, ko domā, un nekas par to nebūs. Tā gadījās arī Elziņai un viņas vīram Jēkabam Kārkliņam.”
Tā sākas Kristīnes Ilziņas stāsts “Elziņas Latvija”. Jau izlasot šo vienu rindkopu, man rodas vairāki jautājumi. Pirmais: vai tos cilvēkus, kas Otrā pasaules kara laikā cīnījās pret okupācijas režīmu Francijā, var saukt par disidentiem? Nē! Tie bija pretošanās kustības dalībnieki, brīvības cīnītāji. Gluži tāpat kā Gunārs Astra, Ints Cālītis, Lidija Doroņina-Lasmane un Jānis Rožkalns bija nevis disidenti, bet brīvības cīnītāji. Jo disidenti (piemēram, Bukovskis, Saharovs vai Jakuņins) bija tie, kas cīnījās pret savas pašu valsts politisko režīmu.
Nosaukt Latvijas brīvības cīnītājus par disidentiem nozīmē neatzīt faktu, ka Latvija bija okupēta.
Otrs jautājums. No ievadā teiktā var secināt, ka tikai astoņdesmito gadu beigās parādījās personas, kas pēkšņi “bija sadomājušās, ka nupat varēs runāt to, ko domā, un nekas par to nebūs”.
Vai autore tiešām varētu nezināt, piemēram, par Latvijas Neatkarības kustību, kuras lielākās aktivitātes notika laikā no 1974. līdz 1983. gadam?
Kad tās dibinātāji Pāvils un Olafs Brūveri bija spiesti atstāt Latviju, grupas vadība nonāca Jāņa Rožkalna rokās. Īpaši dramatisks bija 1983. gads, kad tika notiesāti astoņi latvieši: Gunārs Astra, Jānis Barkāns, Ints Cālītis, Lidija Doroņina-Lasmane, Gunārs Freimanis, Boriss Grezins, Jānis Rožkalns un Jānis Vēveris. Un tikai pēc tam – 1987. gadā – grupa “Helsinki-86” sarīkoja 14. jūnijā un 23. augustā manifestācijas, kas bija lielākās pretpadomju demonstrācijas PSRS.
Trešais jautājums. Tos, kas tikai astoņdesmito gadu beigās sāka “runāt to, ko domā”, cietumā vairs nelika un no Latvijas piespiedu kārtā neizsūtīja. Izsūtīja tos, kas kā, piemēram, Jānis Rožkalns, cietumsodu jau bija izcietuši, taču turpināja darboties pretošanās kustībā. Tādēļ ievada pēdējais teikums “Tā gadījās arī Elziņai un viņas vīram Jēkabam Kārkliņam” liecina par pretrunām autores vēstījumā, jo stāsta varonis Jēkabs ir tikko atgriezies no cietuma. Un vai tiešām autore pati nejūt, ka šim teikumam ir tāda dīvaini nicīga pieskaņa? Gadījuma pēc var paslīdēt kāja. Bet tas nav Jēkaba un citu no valsts izraidīto brīvības cīnītāju “gadījums”.
Par sakritībām un fantāzijām
Kāpēc Rožkalnu ģimenes draugi un cīņu biedri Kristīnes Ilziņas stāsta varoņos saskata līdzību ar Jāņa Rožkalna un viņa sievas Guntas dzīves gājumu? Varbūt tie ir tikai autores iztēles radīti tēli, un jebkāda līdzība ar reālām personām ir nejauša sakritība?
Te vajadzīga neliela atkāpe. Jānis Rožkalns kopā ar saviem bērnības draugiem Pāvilu un Olafu Brūveriem sešdesmito gadu beigās sāka darbojās vispirms jaunatnes evaņģelizācijas grupā, vēlāk Latvijas Neatkarības kustībā. Jaunieši pavairoja un izplatīja skrejlapas, uzvilka sarkanbaltsarkanos karogus, izdeva “Latvijas Neatkarības Kustības Biļetenu”.
Caur Zviedriju un Somiju viņiem bija intensīvi pagrīdes kontakti ar Vāciju, divas reizes mēnesī Jānis Rožkalns brauca uz Tallinu satikt tūristus, kas paslepus ieveda aizliegto literatūru un tehnisko palīdzību. Pretī tika dotas fotogrāfijas un liecības par to, kā tiek pārkrievota Latvija.
Lielākais notikums bija Brūveru uzņemtā filma, kur redzams, kādos apstākļos PSRS tiek turēti ieslodzītie, un otra filma, kur caur Rožkalna darba mašīnas logu vairākas stundas bija filmētas Stūra mājas durvis un pa tām nākošo un ejošo čekistu sejas un sarunas.
Pēc šo filmu demonstrēšanas Rietumu televīzijas kanālos Francijas Komunistiskā partija pārtrauca attiecības ar PSRS Komunistisko partiju.
Tā bija milzīga starptautiska uzvara. Latvijas vārds bija lasāms pasaules lielāko preses izdevumu pirmajās lappusēs.
1983. gadā Jānis Rožkalns tika pasludināts par „sevišķi bīstamu valsts noziedznieku”, un tiesa viņam piesprieda astoņus gadus stingrā režīma ieslodzījumā. Sprieduma pasludināšanas dienā Rožkalnu dvīnīšiem bija deviņi mēneši. Tika paredzēts, ka no cietuma viņš atgriezīsies vai nu fiziski un garīgi salauzts, vai arī neatgriezīsies vispār.
Bet Dievs bija lēmis citādi. Sākās Gorbačova atkusnis.
Prezidents Reigans nosūtīja PSRS jaunajam līderim vēstuli ar prasību atbrīvot divdesmit politiskos ieslodzītos, starp kuriem bija arī Jānis Rožkalns.
Un tā pēc četriem nometnē pavadītiem gadiem Rožkalnam pēkšņi tika paziņots par atbrīvošanu. Atgriezies Latvijā 1987. gada februārī, viņš uzreiz iesaistījās grupā “Helsinki-86”, palīdzēja to paplašināt, bija viens no 1987. gada 14. jūnija un 23. augusta manifestāciju rīkotājiem, kam pavisam drīz – 1987. gada oktobrī – sekoja piespiedu izraidīšana uz Rietumiem.
Īpaši svarīga piebilde:
Kristīne Ilziņa pazina Guntu un Jāni Rožkalnus un bija ne tikai starp tiem trīsdesmit draugiem un domubiedriem, kas atnāca pavadīt viņus Rīgas stacijā, bet arī starp tiem pavisam nedaudzajiem, kas viņus pavadīja līdz pat Maskavas lidostai.
Par sakritībām. Elziņa gluži tāpat kā Gunta Rožkalna nāk no daudzbērnu ģimenes; arī viņas tēvs ir sparīgs neliela auguma kungs ar baltu bārdu; Elziņai ar Jēkabu ir divi bērni, Jēkabs 1983. gadā par pretpadomju darbību ir notiesāts uz astoņiem gadiem, pēc četriem gadiem atbrīvots priekšlaikus un drīz pēc tam izraidīts no Latvijas PSRS, piespiedu kārtā emigrējot uz Vīni.
Biogrāfisku faktu sakritība ir nepārprotama. Mainīti ir tikai personvārdi. Bet varoņu raksturi, saglabājot zināmu ārēju līdzību, ir padarīti sekli un neizteiksmīgi.
Daži piemēri. Guntai ir jaukas bedrītes vaigos un apbrīnojama spēja saglabāt mieru – nu gluži kā Elziņai. Tiesa, no kāda avota nāk šis miers, to autore vai nu nezina, vai negrib teikt. Taču tieši tas savulaik satuvināja Guntu un Jāni – ticība un paļāvība uz Dievu.
Gunta nāk no lielas ģimenes – viņai ir četri brāļi un trīs māsas. Elziņai autore ir piešķīrusi pusduci brāļu un “trīs četras” māsas, kas bija “mīlīgi apaļas, drusku neizteiksmīgas, biklām acīm un vēl biklākām kustībām, tāpēc sabiedrībā viņas mazliet atgādināja trušus”. Lai gan patiesībā – kā stāsta Jānis Rožkalns – māsas esot bijušas smalkas un enerģiskas.
Elziņas māti autore raksturo šādi: “Lapiņmamma, vecā trusene, iespējams, savulaik bijusi līdzīga Elzai, bet gadi un daudzie bērni viņu bija salocījuši mīkstā kamolītī, kurš pastumts gan labi ripo, tomēr siltuma nedod.” Tā īsi, veikli un nicīgi.
Realitātē Lapiņmammas prototips Rute Cirvele bija ne tikai māte astoņiem bērniem, bet arī sieva brīvības cīnītājam Edmundam Cirvelim, grupas “Helsinki-86” dalībniekam. Taču šādas nianses autores iecerē acīmredzot neiederas. Autorei interesantāk ir šķitis stāstīt par to, ka Liepiņpapam bijis valdonīgs raksturs un balta bārda, ko Elziņa vakaros tēvam sukājusi un uz nakti pinusi bizēs. Lai gan patiesībā nekādas bizes netika pītas, Guntas tēvs savu bārdu apkopa pats – gan cietumā, kur viņš kā politisks ieslodzītais pavadīja desmit gadus, gan mājās. Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā Edmunds Cirvelis darbojās jau kopš septiņdesmitajiem gadiem.
Tomēr Ilziņai ir labpaticies uzburt ap Elziņas tēvu vardarbīga vīrieša auru, raksturojot viņu kā “neierobežotu valdnieku paša ģimenē”, tādu, kas “sievu mīlēja gan, bet arī pārmācīja”. Un pret meitām “izturējās kā pret trušiem: piecirta kāju pie zemes, pabiedēja – un viņas jau pieplaka, pieglauda ausis.” Vienīgi Elza bijusi citāda. Vienmēr taisnu muguru, nevis kā māte un māsas – iebiedēta un “puskamolā savilkusies”.
Šādi dīvaini pārbīdīti akcenti caurvij visu stāstu, brīžiem pārvēršot to par ironisku grotesku.
Tas, protams, varētu būt autores mākslinieciskais redzējums, ja vien stāstā nebūtu pietiekami daudz ārēju pazīmju, kas nepārprotami norāda uz to, ka varoņu prototipi ir brīvības cīnītāji Gunta un Jānis Rožkalni.
Ko tolaik nozīmēja būt brīvības cīnītāja sievai? Autore par to neko daudz nerunā. Bet Jānis Rožkalns kādā no intervijām par to ir teicis tā: “Cietumā izdzīvot man palīdzēja Guntas mīlestība. Kritiskās dzīves situācijās īpaši svarīgi ir tas, cik stipra ir ģimenes vienotība un cik dziļa savstarpējā sapratne. Mēs šo pārbaudījumu izturējām bez svārstīšanās, kaut gan abi brīžiem tikām liekti līdz zemei. Es sapratu, ka Guntai tas laiks reizēm bija vēl smagāks nekā man ieslodzījumā. Par laimi man līdzi bija ģimenes fotogrāfijas, tās es katru dienu pāršķirstīju un savās domas biju kopā ar viņiem. Daudziem ieslodzītajiem nedeva iespēju tikties, bet mums bija liels starptautiskais atbalsts – Gunta saņēma simtiem vēstuļu, vairākkārt par mums interesējās ASV Kongress, tādēļ čeka bija spiesta atļaut mums satikties. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ es tur paliku dzīvs.”
Starp citu, no īpaši stingrā režīma cietuma Permas apgabalā, kur ieslodzītajiem ik pa laikam lika izģērbties kailiem rūpīgai pārbaudei, Jānim Rožkalnam ar sievas palīdzību absolūti brīnumainā veidā izdevās pārsūtīt informāciju par to, kādos necilvēcīgos apstākļos tiek turēti politiskie ieslodzītie.
Šī informācija sasniedza Rietumvalstu vēstniecības un medijus, kas vairākiem cilvēkiem izglāba dzīvību.
Taču autore Elziņas lomu redz daudz primitīvāk: “Gādāt, lai vienmēr galdā būtu kas ēdams, rūpēties, lai tējkanna un kafijkanna pilnas, nomazgāt traukus.”
Par vēstures faktiem
Diemžēl neprecizitātes, aplamības un pat rupjas kļūdas ir pieļautas arī vēsturisko notikumu aprakstos.
Piemēram, ģimenes pavadīšanu no Rīgas autore apraksta šādi: “Atgādinot par Gunāra Astras mīklaino nāvi, kad viņš vilcienā izdzēra pavadones atnesto tējiņu, draugi piekrāmēja somas ar visādu ēdamo, ar tēju un kafiju tika pildīti termosi, un kopumā vilcienā valdīja gandrīz vai līksma atmosfēra.”
Komentējot šo epizodi, Jānis Rožkalns nespēj apvaldīt sašutumu: “Neviens vārds te neatbilst patiesībai!
Sagrozīti ir pat vēstures fakti! 1987. gada rudenī Gunārs vēl bija dzīvs, atradās čekas nometnē Urālos.
Neviens nebija noindēts, un nekādi termosi mums netika doti līdzi vilcienā. Mēs visi pieklusuši dzērām pavadones atnesto tēju, brīžiem ar asarām acīs, jo sapratām, ka Latviju, iespējams, nekad vairs neredzēsim. Taču skumjākais ir tas, ka Kristīne Ilziņa ar savu tēvu bija mūsu tās vasaras draugu lokā, turklāt Kristīne mūs pavadīja līdz pat Maskavai!”
Un tā kā autore ir bijusi arī Maskavas lidostā, Jānis Rožkalns ir neizpratnē par lidostas muitas kontroles notikumu izklāstu: “Viens no pelēkajiem sāka cilāt mantas pa vienai. Ņēma laukā no albuma fotogrāfijas, grūda tās Elzai pie sejas un kaut ko runāja. Tad kā burvju mākslinieks izķeksēja no kaudzes baltu krūšturi un pacēla gaisā. Elzas pietvīkums bija redzams no tālienes. Jēkabs tā kā grasījās uz to pusi, bet viņu pielika pie sienas ar izplestām rokām un nesteidzīgi pārbaudīja kabatas.”
Rožkalna komentārs: “Te viss ir safantazētas muļķības, jo čekisti principā tā nevarēja rīkoties, tāpēc, ka tas bija nevis “Aeroflotes”, bet gan Austrijas lidsabiedrības reiss, kur kopā ar mums cauri muitas kontrolei gāja austrieši un vācieši. Mūsu koferus uz lentas vispār neatvēra, nekādus krūšturus nestaipīja. Mūsu bagāžu tūlīt pat aiznesa uz blakus telpu, un mēs koferus saņēmām tikai pēc vairākām dienām Vīnē, jo mūsu bagāža esot “aizkavējusies Maskavā”.”
Un vēl kāds svarīgs aspekts: “Mums ar Guntu bija izdevies apmuļķot čekistus un nopirkt biļetes gan uz “Aeroflotes”, gan slepus (1987. gadā!) arī uz Austrijas lidsabiedrības reisu, par ko nezināja pat tuvākie draugi. Ja mēs lidotu ar “Aerofloti”, visticamāk, čekisti būtu atraduši iespēju mūs aizkavēt un provocēt. Bet pie Austrijas lidsabiedrības reģistrācijas viņi mūs nebija gaidījuši. Šis pavērsiens Ilziņas grāmatā vispār nav pieminēts. Savukārt tas, kas ir aprakstīts no 162. līdz 166. lappusei, neatbilst patiesībai!
Viss bija pavisam citādi, turklāt nesalīdzināmi dramatiskāk un interesantāk, nekā tas izfantazēts autores iztēlē.
Ja Ilziņai rūpētu patiesība, viņa taču varēja atsvaidzināt atmiņu, izlasot mūsu daudzās intervijas vai apjautājoties personiski!”
Par iemeslu un mērķi
Uz grāmatas ceturtā vāka ir autores rakstīti vārdi: “Stāstu krājums ir kā mozaīkbilde. Tajā savākti un apkopoti stāsti par cilvēkiem, kas piedalās lielos notikumos, paši būdami mazi. Par tiem, kuriem parasti neprasa: ko jūs par to domājat? Tiem, kas vienkārši dzīvo. Pirms Atmodas, tās laikā un arī pašlaik.” Tā raiti un vienkārši. Pat neaizdomājoties par to, ka tiek nonivelēts tieši to cilvēku lielums, kuri izdeldēja tos caurumus dzelzs priekškarā, caur kuriem izlauzās brīvības vēji.
Taču autorei tie ir tik vien kā “mazi cilvēki, kas vienkārši dzīvo”.
Piemēram, Bruno Javoišs, kas, “mazs” būdams, aiz gara laika izlēma pašā Rīgas centrā – pie toreizējās milicijas pārvaldes – radiosakaru tornī uzvilkt Latvijas karogu. “Mazam” cilvēkam “mazs” sods – septiņi gadi Mordovijā. Un tā vēl daudzi citi “mazi” cilvēki veidoja Latvijas vēsturi.
Līdz šim Ilziņa rakstījusi bērnu grāmatas. Tas jūtams viņas stilistikā, sajūtu gleznās, epitetiem bagātā izteiksmē. Kam viņa rakstījusi šo grāmatu, nav skaidrs. Bērniem un jauniešiem? Stāstu varoņu prototipiem?
Intervijās Ilziņa teikusi, ka tik ātri vēl nevienu darbu nav uzrakstījusi. Saturs esot radies nedomājot. Nav melots. Tā vien šķiet, ka ātri zibošu domu pierakstā svarīgāka par visu ir bijusi vēlme paspīdēt ar gana veiklu valodu. Tāpēc šajā krājumā stils nomāc saturu. Kā citādi var izskaidrot nicīgo attieksmi pret vēstījuma varoņiem un atkāpšanos no vēstures faktiem?
Grāmatmīļu grupā feisbukā Jānis Rožkalns raksta:
“Man gribējās (un joprojām gribas!) saprast, kādēļ vajag tā melot, ja runa ir par vēsturi, kas patiesībā bija nesalīdzināmi interesantāka?
Tādēļ pagājušā gada nogalē uzaicināju Kristīni Ilziņu uz tasi kafijas “Zvaigznes” kafejnīcā. Kad satikāmies, pastāstīju, ka esmu izlasījis viņas stāstu par manu ģimeni un vēlos uzzināt, kādēļ viņa nav rakstījusi to, kas notika patiesībā, bet gandrīz visu ir sagudrojusi? Kristīne atbildēja: Tas ir mākslas darbs. Bet, ja es TĀ gribot veidot sarunu, tad viņa nevēloties ar mani runāt. Piecēlās un… aizgāja.
Taču mani joprojām nodarbina jautājums, kādēļ ir tapis šis stāsts. Skaidrs ir viens – autore ir apzināti sagrozījusi faktus un notikumu aprakstus, tomēr saglabājusi nepārprotamu šajos notikumos iesaistīto personu atpazīstamību. Kālabad?”
Jā, šis jautājums nodarbina arī mani. Tādēļ nolēmu sazināties ar stāsta autori. Uzrakstīju, kas esmu un kādēļ vēlos satikties. Izmantoju visus iespējamos sakaru veidus: saziņu e-pastā, Whatsapp lietotnē, zvanot uz darba un mobilo telefona numuru, sūtot SMS. Taču atbildes vietā bija bezgalīgs klusums.
