Ausma Cimdiņa: RD opozīcija visu laiku meklē baļķi otra acī 71
Latvijas Universitātes profesore filoloģijas doktore Ausma Cimdiņa ar saviem pētījumiem ir pazīstama arī starptautiski, un viņas biogrāfiskā apcere par eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu ir tulkota krieviski, angliski un spāniski. Ar Ausmu Cimdiņu kā partijas “Gods kalpot Rīgai” politiķi, Rīgas domes deputāti sarunājās “LA” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.
V. Krustiņš: – Jūs esat partijas “Gods kalpot Rīgai” ideoloģiskā spārna pārstāve. Nupat nodibinātā Šlesera kunga partija ir izvirzījusi lozungu par nacionālu samierināšanos. Ko teiksit par to?
A. Cimdiņa: – Es vairāk jūtos kā politikas vērotāja, un mani ģimenes locekļi un draugi, un radi savā ziņā bija pārsteigti par to, ka esmu Rīgas domē. Bet Amerika kunga vadītā partija man ir likusies loģisks, saimnieciski orientēts spēks, tāpēc es piekritu kandidēt Rīgas domes vēlēšanās.
Strādājot domes Pilsētas attīstības komitejā, esmu sapratusi, ka Rīga tiešām ir ļoti liela saimniecība, tās pārzināšana kā grūts un atbildīgs uzdevums ir Amerika kunga un Ušakova kunga stiprā kārts.
Šlesers tiecas uz nacionālā izlīguma pusi? Atcerēsimies, šī ideja jau bija arī “Latvijas ceļā” un Tautas partijā, šobrīd “nepareizajās” un nemīlētajās partijās. Esmu patriote un savā ziņā nacionāliste, bet nacionālās konfrontācijas politika man nav pieņemama, tā nekādi neatbilst maniem priekšstatiem par labu politiku. Tieši nacionālā samierināšanās, nevis konfrontācija, ir būtiska mūsdienu Eiropas politiskajā kultūrā un atbilst arī politikas klasiskās elegances likumiem.
Man šķiet, ka te dažkārt apzināti vai neapzināti tiek kurināts naids pret krieviem kā, teiksim, nepareizo nāciju. Mēs tomēr nedrīkstam aizmirst, ka manas paaudzes un arī jaunākiem krieviem Latvija ir tēvzeme. Un nedrīkst visu laiku likt viņiem justies kā sliktajiem un nepareizajiem.
– Ar to naida kurināšanu ir tā – “paši pūta, paši dega”. Bet tiksim skaidrībā – kas tad ar ko ir jāsamierina, par ko ir runa?
– Piekrītu, ka tas ir reizē politiski aktuāls un arī miglains mājiens. Šī “samierināšanās” izklausās gandrīz kā no sadzīves leksikas pūra. Tā mēs varētu teikt par diviem laulātajiem, kas sastrīdējušies un jāsamierina.
– Vai jautājums “Latvija ir okupēta vai nav?” arī ir samierināms jautājums?
– Domāju, ka nevajag šo brūci trīt pie katras iespējas un politiskā līmenī ietekmēt vēlētājus, tik ļoti ar to manipulējot. Pētnieku viedoklis jau sen ir skaidrs – bija okupācija. Politiķi diskutē par šo jautājumu. Krievija to neatzīst.
– Tātad tas nav izlīgšanas jautājums? Okupācija ir vēsturisks fakts, nevis koncepcija. No Staļina militāristu viedokļa tā bija tā sauktā priekštilta pozīcijas ieņemšana, lai nebūtu jākaro savā teritorijā. Bet tie jautājumi ir tomēr jānoskaidro, nevar tos nolikt malā un pateikt, ka to ir izdomājuši politiķi. Viņi to nav izdomājuši, un tādi uzskati ir ievazāti arī Latvijas iedzīvotājos.
– Atkarībā no politiskā uzstādījuma šī fakta interpretācija Krievijā un Latvijā ir atšķīrusies un atšķirsies. Bet, protams, Latvijas iekšienē, domājot par tolerantu attieksmi pret savu valsti, šim spriedumam vajadzētu būt diezgan viennozīmīgam.
– Cilvēks savās mājās privāti var domāt, ko grib: okupēta, neokupēta, aizmukusi prom utt. Bet jautājums – ja valsts nostāja ir tāda, ka bijusi okupācija, tad kādai nostājai ir jābūt valsts ierēdnim?
– Ierēdnim konsekventi jāvadās no valsts nostādnēm un jākalpo valstij, citādi nedrīkst būt.
– Krievu presē tika sacelts troksnis par tiesībsarga Jura Jansona izteikumiem sakarā ar pētījuma rezultātiem izglītībā. Histērija: “Jāatceļ Jansons!”
– Par to zinu tikai no medijiem. Taču tiesībsarga Jansona darbība kopumā man liekas ļoti loģiska, racionāla, mērķtiecīga. Viņš strādā pamatīgi un labi.
– Avīzē “Vesti segodņa” ir pamācība “Saskaņas centra” deputātiem – vai nevajagot izvirzīt jautājumu par tiesībsarga atcelšanu no amata. Kā skatītos jūsu partija uz pieprasījumu padzīt ombudu?
– Manuprāt, Amerika kungs arī ne reizi vien ir teicis, ka par saimniecisko darbību domstarpību “Saskaņas centram” un “Gods kalpot Rīgai” nav. Bet ideoloģiskas atšķirības tomēr ir. Paldies Dievam, es šobrīd esmu pašvaldības, nevis valsts līmeņa politiķe, un man par to Saeimā nebūs jābalso. Amerika partija Saeimā nav pārstāvēta.
– Profesore, kā jūs tā varat spriest?
– Es stingri pastāvu uz to, ka politika ir ne vien kompromisu māksla, bet, pirmkārt, principu māksla. Taču pagaidām esmu iesildīšanās stadijā, mēģinot vērtēt lielo politiku, kas ir smaga un komplicēta lieta. Pastāv politiskā loģika, diplomātija – lai, kā, ar nazi nogrieztu, man tā visa vēl pietrūkst.
Vērojot darbu Rīgas domē, dažkārt liekas, ka opozīcijas spārnā nedarbojas pat formālās loģikas principi. Piemēram, opozīcija gānās par Ušakova un Amerika koalīciju, sakot, ka mēs esam “balsošanas mašīnas”. Bet, kad tika izsludināta sēde par uzticības vai neuzticības izteikšanu Ušakovam, opozīcijas partijas deputāti nobalsoja nevis ar galvu, bet ar kājām, visi kā viens uz sēdi neierazdamies. Tur gan darbojās “balsošanas mašīnas” princips. Opozīcija visu laiku meklē baļķi otra acī…
Spriežot par saimnieciskiem jautājumiem, man šķiet, ka Ameriks un Ušakovs zina, ko dara, un esmu balsojusi ar mierīgu sirdsapziņu. Pieļauju, ka, būdama Saeimas deputāte, es balsotu pret Jansona kunga atbrīvošanu no amata. Domāju, ka Jansona kunga demisija nenotiks, jo viņš sevi apliecinājis kā ieinteresēts, kompetents tiesībsargs.
