Partizāns ar saulespuķi 0
Emīla mamma Aiga atceras, cik kaismīgi dēls meties Lucavsalas aizstāvēšanas akcijā. “Man nav laika mācīties, jāglābj Lucavsala!”
Viss sākās ar saulespuķēm. Emīla draugs, vides aktīvists un folklorists Jānis Puntulis aizvilka viņu uz Torņakalna dārziņiem, ko tolaik šķūrēja nost, jo bija iecerēts būvēt jauno Latvijas Universitātes pilsētiņu.
“Satikām tanti, kura asarām acīs stāstīja, ka saimniekojusi te pusmūžu, bet vienu dienu vairs nav ne būdiņas, ne krūmiņu. Viss izpostīts, pat nebrīdinot, apkārtne kā kara lauks. Jānis teica: mums kaut kas jādara! Bija pavasaris, spīdēja saule, un mēs sākām sēt saulespuķes. Īsts guerrilla gardening!
Šāda kustība – partizānu dārzkopība – sākās pagājušā gadsimta 70. gados Ņujorkā, kad aktīvistu grupa apstādīja kādu pamestu zemesgabalu, tādējādi demonstrējot savu nostāju vides jautājumos.
Vēl pinām zedeņu žogus no kārkliem un gribējām uzlikt lielu zīmi, lai garāmbraucošie redzētu, ka te notiek netaisnība, cilvēkiem atņem dārziņus.
Pēc tam Jānis sarīkoja ģimenes mazdārziņu forumu. Atnāca arī Jumpravsalas biedrības vadītāja Rasma Griņa, kam ir senākais dārzs Lucavsalā. Nāciet, jaunieši, viņa sauca, Lucavsalā ir brīvi dārzi, ļoti lēti. Mēs iedegāmies. Sākām apsaimniekot kopīgu teritoriju, vairākus mazdārziņus. Nezināju, kādi ir zemes darbi, bet sparīgi ķēros klāt. Pagājušajā vasarā izaudzēju tik daudz ķirbju, ka pietika līdz Ziemassvētkiem.”
Drīz vien Emīls kļuva par Lucavsalas ekokopienas koordinatoru. Viņš skaidro, ka ekokopiena ir ideja, nevis konkrēts dārzs vai cilvēki. Viņi vēlas atdzīvināt salas teritoriju, dot tai dziļāku jēgu. Ideju pārstāv visi iesaistītie – gan Arheoparks, kura dalībnieki praktizē eksperimentālo arheoloģiju, gan Maģiskais dārzs, ko veido garīgā festivāla Gara Vasara organizatori, gan brīvdabas meistarklašu festivāla Give & Get radošā ģimenīte, kā arī vides organizācija homo ecos:, kas Lucavsalā ceļ ekobūvi, izmantojot otrreizējās pārstrādes materiālus – riepas, paletes, lietotus dēļus, vecus logus.
Spēks zaķa ausīs
Emīla un viņa draugu lielajā projektā Atgriešanās pie saknēm ietilpst arī zīmols Ausainie. Tā ir ideja par cepurēm ar zvēra ausīm.
Puisis jau daudzus gadus nešķiras no galvassegas ar ausīm. Ideja piešķīlās Druvienā. Kopā ar Vītolu ģimeni viņš devās dziedāt uz Druvienas skolu, gāja budēļos. Pagatavoja pirmo papjēmašē masku, dīvainu veidojumu ar garām ausīm. Kad Emīls atgriezās Rīgā, draugs smējās, lai taču nēsā tās ausis ikdienā, ja jau tik ļoti patīk.
“Tā arī darīju. Uzšuvu no auduma tādu kā galvā velkamu zeķi ar ausīm. Radās ideja par Zaķmenu, supervaroni – uzšuvu arī apmetni. Braucot ar velosipēdu, apmetnis braši plīvoja vējā.
Man galvā radās stāsts par puisi Zaķi, kurš dzīvo pilsētā, bet mēdz meditēt dabā, savienoties ar Māti Zemi un Tēvu Kosmosu, līdz saprot, ka šādi var būt bagāts vīrs. Nekautrējos šādā izskatā rādīties sabiedrībā, ieiet klasē. Visi nēsā sociālas maskas, bet man, lūk, ir zaķa ausis. Esmu patiesības nesējs. Ausis atbruņo un palīdz uzturēt pozitīvisma garu, daudzi pasmaida. Ar Zaķa stāstu es pavēstu savējo, un tā galvenā būtība – atgriešanās pie saknēm. Tas notiek, pārvarot savas bailes un robežas, izejot ārpus komforta aploka. Būt ar zaķa ausīm ir tāpat, kā uzdrošināties piepildīt savu sapni.”
