Emīls Hlevickis: Agrāk glābos “tusiņos”, bēgu no mājām, tad atradu neierastu ceļu 0
Lācis sveicina Zemi
Daudzi uzskata, ka Emīls ir neparasts puisis. Iespējams, tikpat daudziem viņš šķiet lecīgs, mūždien staigā dīvainā cepurē ar zaķa ausīm. Emīls Hlevickis, kuru Facebook vidē un citur pazīst kā Kaimiņu Zaķi Emīlu vai Zaķmenu, nebaidās būt nepareizs, dzīvo pilnasinīgi un aizrautīgi. Viņš apgūst koka izstrādājumu dizainu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, rūpējas par tīru vidi un būvē ekoloģisku koka māju uz riteņiem.
“Mazliet kavēšu. Braucu ar skrituļslidām.” Šādu īsziņu saņemu no Emīla pirms sarunātās tikšanās. Pēc laiciņa viņš sparīgi ieripo kafejnīcā, ka ausis vien plīvo (tiešā nozīmē, jo galvā ir cepure ar melnām zaķa ausīm). Garie mati savaldīti, stingri sapīti bizītēs. Sirsnībā apskaujamies. Tā esam ieraduši biodejas nodarbībās. Tieši tur iepazināmies. Biodejā uzzināju, cik viņš ir sirsnīgs un atklāts, cik dziļi analizē sevi. Šoreiz sarunājamies par Emīla dzīves zaļo pozīciju.
“Manu būtību visvairāk harmonizē daba,” uzsver Emīls. Pagaidām viņš negrasās pārcelties tuvāk dabai, dzīvot laukos. Negrib bēgt no pilsētas, bet cenšas to padarīt zaļāku.
Jau vairākus gadus Emīls darbojas Lucavsalas eko-kopienā, ir viens no daudzajiem aktīvistiem, kuri kaismīgi aizstāv zaļo Rīgas salu, sargā no pašvaldības centieniem to industrializēt. Kad notika skaļa akcija Lucavsalas aizstāvībai, daudzi klusībā vīpsnāja, sak, ko viņi tur trako. Bet viņiem izdevās. Pieklusa projekts par koku izciršanu un daudzstāvu apbūvi zaļajā oāzē. Pagaidām mazdārziņu paradīze var dzīvot mierīgi.
“Arī pilsētvidē iespējams dzīvot zaļāk. Meklējot īrējamu dzīvokli Rīgas centrā, lūkoju, lai ir pagalms, lai pa logu varu redzēt kokus un apstādījumus. Jau daudzus gadus šķiroju atkritumus. Organiskās atliekas krāju 20 litru spainī. Kad dzīvoju Purvciemā, sēdos uz velosipēda un ar milzīgo spaini minos uz Lucavsalu, kur biju izveidojis komposta kaudzi. Tagad palīdz draugi, aizved ar mašīnu.
Dvēselē esmu mākslinieks. Agrāk es tikai sapņoju un zīmēju, bet piepeši kļuvu par aktīvistu, vides aizstāvi. Iespējams, mani ietekmēja lāča tēls: Horvātijā mācījos Erasmus apmaiņas programmā, un tur mani iniciēja, uzkāra kaklā lāča figūriņu, kas mani savienoja ar Māti Zemi. Saņēmu rosinājumu darīt Zemei labu. Jā, es to darīšu! Un tā arī notika.”
