Atklājums divatā. Saruna ar pianisti AURĒLIJU ŠIMKUS 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šo piektdien, 30. septembrī, Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē notiks klaviermūzikas koncerts, kurā uzstāsies divi izcili jaunās paaudzes pianisti AURĒLIJA ŠIMKUS un Tonijs Jaiks Jangs. Programmā skanēs Volfganga Amadeja Mocarta, Pētera Čaikovska, Friderika Šopēna un Aleksandra Skrjabina mūzika. Ar Aurēliju Šimku attālināti sazināmies Zviedrijā, kur viņa patlaban studē Mūzikas koledžā.
Aurēlijas Šimkus starptautiskā karjera aizsākās jau 16 gadu vecumā, kad vācu ierakstu kompānija “Ars Produktion” izdeva viņas soloalbumu “Scherzo”. Žurnāls “Piano News” to atzina par mēneša albumu, rakstot, ka “Aurēlija Šimkus ir izcila pianiste un īsts atklājums’’, savukārt laikraksts ‘‘Westfalische Rundschau’’ viņas klavierspēlē apbrīnoja dvēseliskumu, kas piepildīts ar izsmalcinātāko muzikalitāti un jutekliskumu. Par savu otro soloalbumu “Bach. Ich ruf’ zu dir” Aurēlija 2016. gadā ieguva prestižo “Echo Klassik” balvu.
Pianiste ir piedalījusies festivālos “Interlaken Classics”, “Next Generation Festival”, “Kisingenes vasara”, Kurta Veila festivālā, Bonnas Šūmaņa festivālā, festivālā “Rītdienas meistari” un citos. Uzstājusies ar Anglijas kamerorķestri, Varšavas simfonisko orķestri, Dortmundes filharmonisko orķestri, Gruzijas kamerorķestri, kamerorķestri “Orpheum”, Freiburgas filharmonisko orķestri, Reinzemes-Pfalcas filharmonisko orķestri un citiem kolektīviem.
Savukārt par pianistu Toniju Jaiku Jangu ārzemju prese raksta: ‘‘Absolūts atklājums…Viņā apvienojas īsta virtuoza un mākslinieka īpašības’’ (“The Chopin Courier”) un ‘‘Jangs pārvalda žilbinošu tehniku un piešķir personisku rokrakstu visam, ko viņš spēlē” (“The Dallas Morning News”). Slavēts kā viens no Kanādas izcilākajiem jaunajiem mūziķiem, pianists Tonijs Jaiks Jangs starptautisku atpazīstamību ieguva 16 gadu vecumā, ieņemot piekto vietu Starptautiskajā Šopēna pianistu konkursā Varšavā 2015. gadā. Viņš plūcis laurus arī Vena Klaiberna, “Bosendorfer & Yamaha USASU”, “Hilton Head” un citos starptautiskos pianistu konkursos.
Kā solists Tonijs Jaiks Jangs uzstājies Koernera zālē Toronto, Tokijas Metropolitēna teātrī, Seulas mākslas centrā, Varšavas Nacionālajā filharmonijā, “Millennium” amfiteātrī Dubaijā, “Severance” zālē Klīvlendā, Šopēna zālē Mehiko un citviet.
– Aurēlija, kopš 2017. gada jūs studējat Ķelnes Mūzikas un dejas augstskolā. Kas dzīvē un karjerā mainīsies pēc diploma saņemšanas?
A. Šimkus: – Ķelnes Mūzikas un dejas augstskolā mācījos trīs gadus un brīdi pirms pandēmijas aizbraucu uz Zviedriju studēt ERASMUSS programmā, kur man tik ļoti iepatikās, ka tagad turpinu mācības Zviedrijas Mūzikas koledžā un nu studijas bakalaura programmā izvērtušās par vairākiem gadiem ilgākas. Bet tā jau nenotiek, ka pēc diploma saņemšanas tūlīt garantēts darbs, koncerti, uzstāšanās… Mūsdienu mūzikas pasaulē ir ārkārtīgi daudz izcilu mūziķu un arī izcilu mūzikas studentu. Izglītība dod ļoti daudz, bet diplomam nav izšķirošas nozīmes tālākajā dzīvē un karjerā.
– Bet kam ir? Viens no Rīgas Doma kora skolas pedagogiem man citā sarunā sacīja – ja tu nāc no teritoriāli nelielas valsts, kāda ir Latvija, tev jābūt galvas tiesu pārākam, lai pasaulē tiktu pamanīts un ievērots.
– Jā, tikt pamanītai nav vienkārši, bet nedomāju, ka nozīme ir tam, no cik lielas vai mazas zemes nāc vai kāda ir tava tautība. Nozīme ir tavam talantam, arī tavas aģentūras atbalstam. Ir mūziķi, kuri saņem ārkārtīgi lielu atbalstu, strauji uzmirdz, tiek ievēroti… Taču laiks atsijā. Un ļoti labi mūziķi nevar palikt nepamanīti. Tam es ticu visvairāk un uz to paļaujos. Vislielākā nozīme ir tam, kā spēlē un ko spēj sniegt klausītājiem.
– Runājot par sniegumu, nupat Vāgnera zālē koncertā par godu Rīgas Pilsētas teātra 240 gadu jubilejai pianista Andreja Osokina solokoncerts “1842. Lists. Rīga” bija tāds, ka publika to uzņēma burtiski ar ovācijām, aplausus izpelnījās arī muzikāli dramatiskā izrāde “Dziesmu, dziesmu un vēlreiz dziesmu” Kristīnes Vuss inscenējumā. Jūs savā laikā mācījāties Dārziņskolā pie Andreja Osokina tēva Sergeja Osokina. Kāds ir šī pedagoga sniegtais mantojums?
– Sergejs Osokins ir fantastisks pedagogs. Mācījos pie viņa sešus gadus un esmu ļoti pateicīga, ka uzņēma mani savā klasē. Daudzas lietas esmu iemācījusies kā mūziķe, arī tehniski, taču būtiskākais – Sergejam Osokinam piemita fantastiska spēja iedvesmot. Panākt, lai pats labākais, kas viņa audzēknī ir, arī izpaustos, lai tu spētu to parādīt.
– Vai atceraties, kad pēdējo reizi spēlējāt Dzintaru koncertzālē?
– Tas bija Mocarta klavierkoncerts ar Liepājas Simfonisko orķestri. Ja nemaldos, pirms četriem gadiem.
– Bet jūsu kolēģis, izcilais kanādiešu pianists Tonijs Jaiks Jangs gan būs pirmo reizi Latvijā. Ko jūs viņam esat stāstījusi par mūsu zemi?
– O, esam vairākas reizes jau muzicējuši kopā, viņš man daudz ko stāstījis par savu dzimteni Kanādu, arī es viņam par Latviju. Starp citu, Tonijs ir pazīstams arī ar pianistu Daumantu Liepiņu, kas arī papildinājies pie mūsu abu profesores Zviedrijā Jūlijas Murtonenas Dālkvistas. Pie viņas studējot, arī mēs ar Toniju iepazināmies. Tātad divus latviešus – mani un Daumantu – Tonijs jau pazīst. Tā ka zināms priekšstats viņam ir. Kad atbrauks uz Latviju, iespējams, iepazīs arī citus. Iespaidu par kādu zemi jau vispirms rada tās cilvēki.
– Kā jūs raksturotu gaidāmā koncerta programmas izvēli?
– Tajā būs nelielas izmaiņas. Iepriekš paredzētā Prokofjeva vietā skanēs Skrjabins. Ļoti vēlējos, lai Tonijs atbrauc uz Latviju, kā arī nospēlēt Latvijā šo programmu, ko jau daudzkārt iepriekš esam spēlējuši uz citām skatuvēm. Esam izvēlējušies skaņdarbus, kurus paši ar Toniju ļoti mīlam. Koncerta pirmajā daļā Tonijs spēlēs Šopēnu, šo ģeniālo melodiķi un klavieru taustiņu aristokrātu. Tonijs ir visu laiku jaunākais Šopēna konkursa laureāts. Šī skaņraža mūziku viņš ir ļoti daudz spēlējis, un tā viņam ir ārkārtīgi tuva. Savukārt es spēlēšu Skrjabinu, kas ir mans mīļākais komponists. Un koncerta otrajā daļā skanēs skaņdarbi divām klavierēm. Tie būs Mocarta un Čaikovska darbi, kurus mums pašiem ļoti patīk spēlēt un arī tajos kopā vingrināties. Šai programmai nav nekādu citu motīvu kā vienīgi tas, ka esam izvēlējušies mums tuvu mūziku.
– Pie viena pedagoga var mācīties vairāki audzēkņi un tā arī nerast kopīgu valodu. Kas jums iepatikās kanādiešu jaunajā pianistā Tonijā Jaikā Jangā, ka muzicējat kopā?
– Tonijs ir ļoti intuitīvs mūziķis, šis talants viņam no dabas. Un, kopā studējot, dzirdot, kā otrs spēlē, sapratām, ka mums ir vienāds skatījums uz mūziku un ka mums patīk spēlēt kopā. Faktiski spēlēt četrrocīgi vai divām klavierēm man līdz šim nav tā īsti paticis vai arī nav bijusi tāda izdevība. Vienmēr esmu no tā izvairījusies. Šķita, klavieres ir gana pilnīgs instruments, tad kāpēc vajadzētu divas klavieres vai četras rokas, ja ar divām var nospēlēt to pašu? Bet, esot uz skatuves kopā ar Toniju, atklāju: muzicējot kopā ar vēl vienu pianistu, varu gūt pasakainu baudu!
– Esat spēlējusi kopā arī ar savu brāli, pazīstamo pianistu Vestardu Šimku.
– Jā, esam spēlējuši kopā koncertos, kur katrs spēlē savu solo savā koncerta daļā, bet nekad neesam spēlējuši četrrocīgi vai skaņdarbu divām klavierēm.
– Novembrī jums apritēs divdesmit piektā dzimšanas diena. Klavieres spēlējat no četru gadu vecuma, tātad jau deviņpadsmit gadus. Vai esat tikusi vaļā no “aukstām rokām” pirms kāpšanas uz skatuves?
– Tā sajūta mainās. Reizēm ir aukstas rokas, reizēm pārāk siltas. Pēc pandēmijas laika, kad daudzi koncerti bija atcelti, atsākt spēlēt nebija nemaz tik vienkārši. Kādreiz muzicējot draugiem, ir lielāks uztraukums nekā uz skatuves lielā koncertzālē. Spēlējot vienu un to pašu mūziku, daudz kas atkarīgs no instrumenta, no zāles akustikas, taču mazliet satraukumam jābūt vienmēr. Nevari pirms kāpšanas uz skatuves justies mierīgi kā pie brokastu galda. Sliktākais būtu muzicēt iekšēji aizmigušai.
– Jūs arī komponējāt…
– Nē, jau ilgāku laiku neesmu to darījusi. Ir tik ļoti daudz jau pateikts kompozīcijas jomā, ka grūti saprast, ko vēl tur varētu piebilst. Un tas ir liels izaicinājums ikvienam, kas kaut ko mūzikā rada.
– Vai ir izdevies, muzicējot uz pasaules skatuvēm, atskaņot arī latviešu komponistu darbus?
– Man nemaz nav tik liels latviešu mūzikas repertuārs, ir pāris Pētera Vaska skaņdarbi, Jāzepa Mediņa kompozīcijas. Bet ar orķestriem ir tā, ka to diriģenti lielākoties izvēlas tādu mūziku, ko viņu publika labi zina.
– Kādi ir turpmākie radošie plāni?
– Šobrīd vairāk uzstājos Vācijā, Šveicē, esmu aizrāvusies ar kamermūzikas programmām. Man ir izveidojusies laba sadarbība ar vienu vijolnieci, kas ir pāris gadus vecāka par mani un nupat dabūjusi vietu “Berlīnes filharmoniķos”. Stīgu instrumentu izpildītājmāksliniekiem tas ir liels panākums, savukārt pianisti atšķiras ar to, ka lielākoties spēlē kā solisti ar dažādiem orķestriem uz dažādām skatuvēm. Reizi mēnesī vai divas atbraucu mājās, visvairāk vasarās. Man patīk nebūt piesaistītai nevienai vietai pasaulē, aizrauj brīvības sajūta, tajā pašā laikā apzinoties, ka Latvijā ir manas mājas.
– Esat teikusi, ka mūziķim ir svarīgi sevi uzturēt fiziskā formā un jūs to darāt arī kumeļa mugurā. Vai šogad tas izdevās?
– Jā (iesmejas), bet diemžēl tikai pāris reižu. Man patiesi patīk jāt ar zirgiem, tie ir fantastiski dzīvnieki. Un fakts ir tas, ka mūziķim, lai uzturētu sevi formā, ļoti svarīgi nodarboties ar sportu. Man patīk iet pastaigās mežā, būt svaigā gaisā. Bet, protams, pasaule ir bagāta ar visu ko. Spēju aizrauties ar labu grāmatu, mani saista Oskars Vailds, “Doriana Greja portretu” varu pārlasīt vairākas reizes. Tuvs ir argentīniešu rakstnieks Hulio Kortasars, kolumbietis Gabriels Garsija Markess.
– Bet ko cilvēki, jūsuprāt, sagaida no mūzikas, uz ko viņi cer, ejot uz koncertu?
– Uz atklājumu! Pēc tā arī es arvien tiecos. Pēc atklājuma mūzikā.
