Aurēlija Šimkus. Pēc iespējas tālāk no ikdienas 0
Jaunās pianistes Aurēlijas Šimkus vārds arvien biežāk būs pamanāms ne tikai pašmāju, bet arī starptautisku uzlecošo zvaigžņu rindās – tā uzskata mūzikas kritiķi Eiropā. 5. decembrī Lielajā ģildē Aurēlijas Šimkus solokoncerts atklās festivālu “Eiropas Ziemassvētki”.
Aurēlija ir nopietna, ļoti simpātiska jauna meitene, pirmajā mirklī pat šķiet – mazliet noslēgta, tomēr pirmais iespaids ir mānīgs – redzot un dzirdot viņas muzicēšanu pie klavierēm, jaunā pianiste pārsteidz ne tikai ar spožu tehniku, bet arī ar apburošu ekspresiju, ko ar sajūsmu novērtējuši ne tikai pašmāju klausītāji, bet nu jau arī kritiķi aiz Latvijas robežām. “Ar iekšēju maigumu viņas pirksti slīd pāri taustiņiem un tajā pašā laikā viņas klavierspēlē ir jūtams mežonīgs spēks,” tā pēc Aurēlijas debijas solokoncerta Vācijā pavasarī sajūsmināts rak-stīja Vācijas kritiķis “WAZ, Westfälische Rundschau”.
Pirms mēneša Aurēlijai apritēja 16 gadi, viņa atzīst – lielākā daļa no tiem bijusi saistīta ar klavierspēli. Viņa neatceras brīdi, kad izlēmusi kļūt par koncertpianisti, jo tāda vienkārša nav – kopš bērnības klavierspēle nākusi līdzi kā kaut kas pats par sevi saprotams, Aurēlija smej – tāpat kā atmošanās no rīta vai brokastis, vai vecākā brāļa, pazīstamā pianista Vestarda Šimkus, spēlēto klavieru skaņas mājās aiz sienas. “Tētis vienkārši lika mani pie klavierēm un citu dzīves ceļu es nevaru iedomāties,” viņa domīgi nosaka.
Aurēlijas pirmais koncerts notika septiņu gadu vecumā. Aurēlijas portfolio ir koncerts ar Kauņas Filharmonisko orķestri, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Valsts akadēmisko kori “Latvija”, solokoncerti Latvijā un Vācijā, bet šovasar izdevniecība “Ars Productions” laida klajā viņas pirmo solo albumu “Scherzo”.
Un tomēr klavierspēli viņa nesauc nedz par ikdienu, nedz rutīnu, pat, ja katru dienu vingrinoties pie instrumenta, jāpavada vairākas stundas. Aurēlijai vienkārši nepatīk ikdienišķais. Un ne jau pie klavierēm pavadīto stundu skaitam, bet darba kvalitātei ir vienīgā nozīme, tādēļ panākumu receptes jaunajiem censoņiem viņai nav, jaunā pianiste piebilst ar pieauguša cilvēka nopietnību.
Pašlaik Aurēlija apvieno koncertēšanu ar mācībām Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas 9. klasē pie profesora Sergeja Osokina. “Mācos kā visi parasti bērni,” tiesa, realitātē tas gan ir mazliet citādi – ja vēlies koncertdzīvi, tas nozīmē, piemēram, dažās dienās nokārtotu visa mācību semestra vielu. Un viņa to var.
Aurēliju nesaista viņas vecuma vienaudžiem pašsaprotamie tīņu burziņi un tamlīdzīgas izklaides. “Es tur neko nevaru darīt – mani neaizrauj diskotēkas un ballītes. Man patīk viss, kas saistīts ar dabu – sevišķi garas pastaigas, vasarā aizklīstot un meklējot jaunas takas ģimenes māju apvidū Tukuma puses Vecmokās.” Fizisko formu pēc garajām stundām pie klavierēm Aurēlija nostiprina, izjājot ar zirgu – svaigā gaisā un mežā esot vislabāk. Viņa smejas – par princi baltā zirgā nesapņojot, bet par savu zirgu – to gan!
Septembrī jaunā mūziķe kļuva par jaunāko Dortmundes Mocarta biedrības stipendiāti, kas viņai paver iespēju sērijveida koncertiem Vācijā 2014./2015. gada sezonā, tostarp būs arī īpašs koncerts kopā ar Angļu kamerorķestri 2014. gada novembrī, kad Aurēlija atskaņos Mocarta “Klavierkoncertu”, kuru viņas izpildījumā dzirdēsim arī Latvijā kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri.
Aurēlija atzīst mūsdienu pianistu tirgus liek agri kļūt pazīstamam, šī ir pasaule, kurā visiem interesē tava jaunība un neviens negaida, kad tu pabeidz skolu un tad sāc koncertdzīvi. “Piecpa- dsmit, sešpadsmit gadi, un tevi liek līdzās lielajiem!” saka Aurēlija. “Jā, visiem interesē brīnumbērni, taču tev ne tikai jāpierāda savas spējas, bet jāpanāk, lai mūzikas kritiķi arī iedziļinātos tajā, ko dari. Ir daudz stereotipu, piemēram, Vācijā ir “neaizskaramie” komponisti, kurus drīkst spēlēt tikai mūziķis ar “lielu vārdu”, un nav viegli pierādīt, ka arī tu vari spēlēt šādu mūziku. Tāpēc cenošos izvēlēties repertuāru, ko “neapgrūtina” tik daudz stereotipu, lai cilvēki varētu klausīties manu spēli ar “svaigām ausīm”. Protams, esmu izvēlējusies šo pianistes ceļu, un man patīk tas, ko daru.”
Šoruden neatkārtojama pieredze bijusi dalība prestižajā klavieru olimpiādē “11. Kissinger Klavier Olymp” (Vācija). Aurēliju uzaicināja kā vienu no sešiem īpaši izraudzītiem māksliniekiem no visas pasaules, olimpiādes fināla tiešraidi pārraidīja Bavārijas radio. Būdama visjaunākā dalībniece, Aurēlija ieguva trešo vietu, atzīstot – tā bijusi vienreizēja pieredze. “Tas bija mans pirmais koncertbrauciens, kurā devos viena pati – bija pārbaudījums manām valodas zināšanām, viegli nebija, tomēr bija liela laime piedalīties kopā ar jau pieredzējušiem pianistiem. Jutos ļoti labi – apstākļi bija brīnišķīgi, un klavieres bija labākās, kādas esmu spēlējusi!”
Aurēlija nolēmusi neiet daudziem jaunajiem mūziķiem ierasto mūziķu konkursu taku. “Mūsdienās konkursos pianisti ir spiesti spēlēt pēc viena standarta – šāda muzicēšana mani pilnībā nesaista. Es to pat nesauktu par mākslu – tas nav nekas radošs. Mans uzdevums ir maksimāli iedziļināties autora tekstā, ielikt tajā daļu no savas personības – mēs neesam roboti, kas izpilda notis.”
Pavasarī Aurēlija sniedza debijas koncertus Vācijā, kur viņas sniegumu novērtēja mūzikas kompānijas “Ars Productions” pārstāvji. Piedāvājums ieskaņot pirmo solo albumu saņemts jau banketā pēc koncerta. Disks “Scherzo”, kurā ieskaņoti Šūmaņa, Bēthovena un Lista skaņdarbi, ieskaņots vasarā Vācijā, Vupertāles baznīcas brīnišķīgajā akustikā, kā saistvielu izraugoties “scherzo” (“joks”) tēmu. Vācu žurnāls “Piano News” jau novērtējis albumu ar augstāko atzīmi – 6 no 6 zvaigznēm, uzteicot pianistes talantu un atzīstot to par pēdējo mēnešu labāko disku. “Ir neatkārtojama bauda klausīties šo ierakstu atkal un atkal, zinot, cik jauna ir pianiste,” par albumu raksta kritiķis.
Runājot par savu pirmo solokoncertu, atklājot festivālu “Eiropas Ziemassvētki”, Aurēlija nevēlas nevajadzīgu pompozitāti – “vienkāršs klaviermūzikas vakars” viņai tīk daudz labāk. Tiesa, bez nelielas mākslinieciskas kaprīzes tas gan neiztiks – pat ja koncerts iecerēts kā jaunā albuma prezentācija, jaunā pianiste neatskaņos nevienu no albumā ieskaņotajiem skaņdarbiem. Aurēlija teic: “Mans uzdevums ir parādīt savas mākslinieciskās kvalitātes, kas mani atšķir no citiem mūziķiem. Pasaulē taču ir ļoti daudz pianistu, tāpēc ir ļoti labi atrast savu komponistu un skaņdarbu raksturu loku, kas ir tieši tavs.”
Īpaši koncertam Aurēlija izvēlējusies mierīgāku mūziku klusajam pirmssvētku laikam – Franča Lista skaņdarbu par “BACH” tēmu, vēlīnā Šūberta ciklus “Trīs skaņdarbi klavierēm” – tieši Šūberts ir komponists, kura mūzika viņai ir vistuvākā. Koncertā skanēs arī Baha mūža pēdējais, nepabeigtais skaņdarbs no krājuma “Fūgas māksla”, Aurēlija teic – savā ziņā ļoti ekstrēma mūzika. “Tā izklausās kā rituāls, kas pēkšņi pārtrūkst – katru reizi spēlējot skrien skudriņas.”
