Auntruši – labsirdīgie trušu saimes milži 0
Truši, īpaši auntruši, Ingunai Zariņai ļoti patikuši jau kopš bērnības. Tolaik, dzīvojot Dobeles rajonā, viņa apčubināja kuplu šo ļepatotāju saimi. Kopš Inguna atkal dzīvo mājā, šoreiz Jaunmārupē, viņa ir iegādājusies kuplu auntrušu pulciņu. Glītos namiņos līdzās saimnieku mājoklim mīt trīspadsmit lielie skaistie franču, zilie, Madagaskaras un Tīringas auntruši.
Atšķirībā no citiem trušiem lielajiem auntrušiem ir lielas, apaļas, īpaši puikām – četrstūrainas, galvas un garas, platas ausis, kas nokarājas gar abiem garauša vaigiem. Sugas nosaukumu – auntruši – tie ieguvuši, tieši pateicoties masīvajai galvas formai. Arī augums tiem ir prāvs – viens auntrusis sver ap septiņiem kilogramiem. Kažoka nokrāsa mēdz būt ļoti atšķirīga – no izteikti tumši zilganas līdz raibai, kurā sajaukušās vairākas krāsas. Savstarpēji sakrustojot dažādu šķirņu auntrušus, Ingunai izdevies iegūt īpatņus ar pavisam neparastas krāsas spalvu – apelsīnu dzeltenā un šokolādes krāsā.
Saimniece velk no būrīšiem ārā vienu garausi pēc otra un novieto zālītē, lai varam dzīvnieciņu kārtīgi apskatīt un safotografēt. Pirmā fotozibšņos nonāk trīs gadus vecā trušu dāma Fiona, nākamā – divus gadus vecā, zilā trusene Pelēce, pēc tam – rudā Rudīte, vienu gadu vecie Madagaskaras tīrings Čips un šokolādes krāsas kažoka īpašnieks Šokolāde, kā arī vēl vairāki trušu saimes pārstāvji.
Saimniece stāsta, ka auntrušiem ir tieksme uz aptaukošanos. Šķiet, trusis taču pārtiek tikai no zāles, siena, trušu kombinētās barības, graudiem, dažādiem dārzeņiem un saknēm – burkāniem, lopu un sarkanajām bietēm, kāļiem. Pa druskai var dot arī kāpostus, bet tā, lai nesapūš vēderu. Turklāt interesanti, ka trusis atsakās no barības, kas saķīmiķota vai ar kaut ko citu sliktu apstrādāta. Ja nu tiešām kaut ko tādu tomēr apēdīs, visticamāk, būs pagalam, jo garauša organisms ir ļoti jutīgs. No kā gan tāds veģetārietis spēj aptaukoties? Atbilde slēpjas tajā, ka trusim mute kustas gandrīz nepārtraukti. Tas visu laiku ēd un ēd, stāsta Inguna. Tā šis dzīvnieks ir iekārtots.
Raksturā gan auntruši ir ļoti labsirdīgi, mierīgi un mīlīgi. Ja pūkaini jau kopš mazotnes pieradina pie rokām, tas labprāt iekāpj klēpī, ļauj sevi mīļot un čubināt. Kāds no pūkaiņiem Lieldienās jau vairākkārt ir ciemojies Ingunas darba vietā – bērnudārzā, kur sagādā lielu prieku tā iemītniekiem.
Ziemā trusim nekaitē pat mīnus trīsdesmit grādu sals. Un tas nekas, ja tam no aukstuma apsarmo ūsas. Ja būris ir pietiekami silts un tajā siens, kur dzīvniekam ierušināties kā alā, ar garausi viss būs kārtībā, stāsta Inguna. Bet karstums gan tiem netīk. Tieši tāpēc trušu mājiņas novietotas nama ziemeļu pusē, kur saule spīd tikai agri no rīta un vēlu vakarā. No tiešiem karstas saules stariem garaušiem paliek slikti ar sirdi un rezultāts nereti mēdz būt letāls.
Auntrušu dzīves ilgums nav pārāk liels – pieci seši gadi. Un tāpat kā vecus cilvēkus, arī sirmu vecumu sasniegušus garaušus sāk piemeklēt dažādas slimības. Ingunas mājās katram trusim ļauj izdzīvot vecumdienas, to apčubina un aprūpē līdz pēdējam elpas vilcienam, ļaujot aiziet dabiskā nāvē. Arī patlaban viens piecu gadu vecumu pārsniedzis trusis izbauda savas vecumdienas, šobrīd ir mazliet sasirdzis, saņem zāles.
Inguna teic – vislabākie dzīves apstākļi auntrusim, protams, ir būrītī ārā, bet kā mājas mīluli to var turēt arī dzīvoklī. Tikai nevar laist pa to ļepatot augu dienu, jo tad tas pārgrauzīs vadus. Kamēr saimnieku nav mājās, trusis jātur krātiņā, kurā noteikti jābūt ūdenim, barībai, sienam, kur gulēt. Bet jāpatur prātā, ka trusim, lai tas justos labi, ar barību un dzeramo vien nepietiek. Ar to noteikti jānodarbojas, jāaprunājas, jāapčubina un jāsamīļo.
Lielie auntruši:
* otrā Latvijā lielāko trušu suga (aiz flandriem)
* pieaudzis dzīvnieks kļūst ap viena gada vecumu
* svars – vidēji 7 kg
* grūsnība ilgst 30 dienas
* parasti piedzimst seši līdz astoņi trusēni
* ja no mazotnes pieradina, izaug jauki un mīlīgi
* tīrīgi dzīvnieki
* jāsargā no karstuma
* reizi gadā noteikti jāvakcinē, jāattārpo
* regulāri jāķemmē kažoks, jāapgriež nagi
* dzīvo piecus līdz sešus gadus.
