Draudzīgie metālisti 0
Kasparam bija iespēja piepildīt savu sapni un no 2004. līdz 2012. gadam uzstāties kopā ar grupu “Skyforger”, ko viņš piemin kā vienu no savas karjeras augstākajiem punktiem. “Māris Jansons bija iespēlējis dūdas iepriekšējā “Skyforger” albumā, bet uz nākamo ierakstu netika, tāpēc palūdza, lai to izdaru es. Biju ārkārtīgi pagodināts, jo tajā laikā biju baigais grupas fans. Man likās, ka “Skyforger” ir foršākā grupa pasaulē; domāju, ka kļūšu pasaulslavens. Katram cilvēkam dzīvē ir vairāki posmi: bērnība, skola un tā tālāk. Tagad savu “Skyforger” posmu es raksturotu kā tādu jaunības, karavīru posmu. Un tad tas beidzās – es vienkārši to izdzīvoju. Rokmūziķa dzīvesveids, braukājot pa visām tūrēm, atņem ļoti daudz enerģijas. Tas nenozīmē, ka “Auļos” mēs spēlējam bez enerģijas, tas viss vienkārši ir citādāk.” Kaspars piemin, ka nereti cilvēkiem ir nepamatoti stereotipi par rokmūziķiem un metālmūzikas izpildītājiem, arī “Skyforger” puišiem, kuri uz skatuves izskatās visai draudīgi. “Tas nav nekāds sātanisks metāls, kas mudina uz vardarbību. “Skyforger” tautiskajās melodijās ir ļoti daudz sirsnības. Ir tāds priekšstats: ja tu aizej uz metālistu pasākumu, tur būs drausmīga agresija, kaušanās. Es nekad neko tādu neesmu piedzīvojis. Šie cilvēki ir citādi – izskatās, domā, ģērbjas citādi, bet viņu vidū ir izteikta draudzība un vienotība. Manuprāt, daudz lielāka iespējamība piedzīvot negatīvas lietas ir nevis metālistu koncertā, bet gan kādā vietējā diskotēkā.” Kaspars uzskata: atrodoties uz skatuves, no viņa nāk daudz spēcīgāka enerģija, cilvēki var viņa būtību nolasīt daudz tiešāk un precīzāk nekā ikdienā.
Enerģijai jāsprāgst
“Auļiem” dziesmas top ilgu laiku, jo nav tikai viens konkrēts cilvēks, kurš atbild par dziesmu rakstīšanu. Savu roku dažas minūtes ilgajā muzikālajā mākslas darbā pieliek teju visi “Auļu” kungi. “Vienmēr jau nav tā, ka dziesmas tapšanā piedalās pilnīgi visi, kādam ir jādod impulss. Piemēram, iepriekšējā albumā “Gadalokos” katrs no mums paņēma kādu gadskārtu un domāja, kā tā varētu izpausties skaņdarbā, tad visi nācām kopā ierakstu studijā un rādījām viens otram šos impulsus. Viens ieraksta tādu balsi, cits atkal tādu skaņu – tad kaut ko pamainām, un tādi pamainīšanas posmiņi var ievilkties.”
Šogad “Auļu” vīri metušies kopā ar etnomūzikas grupu “Tautumeitas”. Kaspars teic, ka vienoties ar vēl vienu grupu esot divtik grūti, bet ne neiespējami. “Mums vajadzēja saglabāt radošās idejas no abām grupām un tajā pašā laikā atrast kompromisu. Jaunais albums tapa diezgan ātri – pusgada laikā, jo jau esam uzkrājuši pieredzi, un pēc konkrētas shēmas, nevelkot garumā, izdevās visu izdarīt ļoti kompakti.” Sadarbību ar “Tautumeitām” Kaspars uzskata par vienu no dzīves un karjeras augstākajiem punktiem. “Es ticu, ka ir lietas, kas ir kaut kur gaisā. Vai nu tu tās paņem, vai ne. Un, ja ne, tad paņems kāds cits. “Auļi” ir instrumentāla grupa, un cilvēki man ir teikuši, ka gribētos dzirdēt arī dziedāšanu. Klausoties “Tautumeitas”, mēs sapratām, ka tas ir kaut kas ļoti foršs. Nezinājām, protams, vai viņas būs ar mieru sadarboties, bet kaut kā tas viss sanāca. Tā bija viena no lietām, kas uzreiz aizgāja – reizēm ir tā, ka nekas neiet, bet šis bija ļoti veiksmīgi – ops, un aizgāja! Protams, bija daži momenti radošajā procesā, kad nevarēja saprast, kurš tad tagad uzvarēs, bet, protams, mēs piekāpāmies meitenēm, un arī viņas mums piekāpās. Mēs atradām līdzsvaru.”
“Auļu” mūziku Kaspars dēvē par festivālu mūziku – sēdošajās koncertzālēs grupa īsti neiedzīvojas, jo visam ir jāiet pa gaisu, enerģijai ir jāsprāgst, tāpēc sadarbība ar “Tautumeitām” ir lielisks vidusceļš – gan enerģija, gan melodijas, gan dziedāšana. Jau trīs koncerti aiz muguras un divi vēl priekšā. Kaspars atklāj, ka jūtas tā, it kā būtu savā īstajā vietā: “Esam iejutušies. Ir forši! Mans personīgais izaicinājums bija ne tikai nodrošināt kvalitatīvu ierakstu, bet arī izveidot visu tā, lai 17 cilvēki uz skatuves veidotu skaņu, kas ir līdzvērtīga ierakstam. Šis ir ļoti apjomīgs projekts.”
