“Raudāju ikreiz, kad domāju par pamestajiem…” Linda Penēze bērnu slimnīcā izveido auklīšu dienestu 0
Linda Penēze pieteikta “Latvijas lepnuma” balvai, jo Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā no nulles izveidojusi auklīšu dienestu. Tajā darbojas meitenes, kuras slimošanas laikā aprūpē mazuļus no bērnunamiem – sniedz to, ko citi bērni saņem no vecākiem: klātbūtni, sarunas, spēles.
Viss sākās ar ierakstu feisbukā pirms dažiem gadiem – kāda māmiņu grupas dalībniece dalījās pārdomās par to, ko novērojusi, uzturoties Bērnu slimnīcā ar savu mazuli: “Help! Tā nu sanācis, ka esam ar dēliņu Bērnu slimnīcā, taču šoreiz stāsts nav par mums, bet gan par vienu skaistu trīs mēnešus vecu puisīti, kurš guļ ar mums vienā palātā.
Liktenis nav žēlojis, mamma no puisīša atteikusies, un viņš guļ pilnīgi viens bez mantiņām. Varbūt kādai mammītei, kas dzīvo netālu, ir kāds mīkstais grabulītis vai miega lupatiņa, ko uzdāvināt bērniņam?”
“Tā bija pirmā reize, kad vispār uzzināju, ka šāda problēma ir. Ja neesi ar to saskāries, tas pat prātā nevar ienākt: liekas – ja ir bērnunams, tur par bērniem rūpējas un kāds ir blakus arī tad, kad šie bērni slimo. Neaizdomājamies, ka arī tur resursu tik vien ir, cik ir,” stāsta Linda Penēze.
Dievs ielika sirdī sāpi
Toreiz Linda nodomājusi – žēl gan, ka tā notiek. Vēlāk pie viņas reizēm šī doma atgriezās, taču nu jau šķita, ka lietas labā kaut ko vajadzētu darīt – palīdzēt bērniem ārstēšanās procesā nebūt vieniem. Veidojās iekšējs dialogs – jautājumi un miljons pretjautājumu: kāpēc es? Kāpēc man šķiet, ka es to varēšu? Par šo tematu nezinu absolūti neko!
“Es patiešām nezinu – man nav ne attiecīgas izglītības, ne draugi, ne radi, ne arī es pati nāku no bērnunama. Kā es to izdarīšu? Kur ņemšu naudu? Kurš ko tādu gribēs darīt? Es varu izgāzties,” Linda attēlo pārdomas, kas ikreiz no jauna atliktas malā.
2017. gada 31. augustā, vakarā mazgājoties dušā, viņa atkal atgriezusies pie šīm domām. “Sapratu, ka Dievs mani uzrunā – ir ielicis man sirdī īstu sāpi par šiem bērniem. Fiziski izjutu, ka, domājot par viņiem, man sāp. Raudāju ikreiz, kad domāju par pamestajiem zīdaiņiem. Kļuva skaidrs – ar to kaut kas ir jādara tieši tagad, jo citādi nokavēšu.”
Bijis tuvu pusnaktij, taču miegs nav bijis prātā – tikai ideja, ka pārdomas jāuzraksta. Tad jau veidojušās skaidrākas palīdzības aprises – ka tās varētu būt auklītes, kuras aprūpē vientuļos mazuļus. Kā jau mūsdienu cilvēki to paraduši darīt, ideju Linda izklāstīja feisbukā.
“Laikam doma bija saprast, vai kādam vēl tas sāp un vai kāds gribētu kopā ar mani to risināt, darīt, finansiāli atbalstīt,” viņa saka. Kad viss izlikts ierakstā, atnāca miers, Linda devās gulēt.
No rīta, kad viņa paņēma rokās telefonu, pārņēma teju vai šoks – ierakstam bijis vairāk nekā tūkstoš “īkšķu”, vairāk nekā tūkstoš cilvēku ar to arī dalījušies, klāt pierakstīts milzums komentāru.
“Neticēju tam, ko redzu, jo man likās – sliktāka datuma nav, nākamajā dienā taču pirmais septembris, visi domā, kā palaist bērnus uz skolu, kam būs laiks to lasīt,” Linda ar smaidu atceras savu pārsteigumu.
Daudzi rakstījuši par līdzīgiem novērojumiem bērnu slimnīcā – ka atradušies tuvumā kādam bērnam, par kuru neviens nav rūpējies. “Citi uzreiz jautāja, lai atsūtu konta numuru, kur pārskaitīt naudu. Bija arī cilvēki, kas gribēja darīt šo darbu.
Man tobrīd nebija vēl pilnīgi nekā – tikai šis ieraksts feisbukā, bet sajutu arī milzīgu atbalstu.” Tagad, atceroties to laiku, Linda apzinās, ka tobrīd iestājusies arī atbildība – bijis skaidrs, ka ir pateikts, ka tas jādara, un atkāpties nedrīkst.
Nevis rotaļa, bet smags darbs
Auklīšu dienests jeb iniciatīva “Lielas rūpes par mazajiem” sāka darbu nepilnu pusgadu vēlāk, 2018. gada 5. februārī. Lai tas varētu notikt, Linda rakstīja vēstuli Bērnu slimnīcai un gāja uz pārrunām.
Par viņas ideju vēstīja televīzijas raidījums “Panorāma” – tas kalpoja kā papildu atbalsts un iedrošinājums, sak, ja ideju novērtē, tad tiešām ir jēga to īstenot. Izveidojās atbalstītāju loks.
Slimnīcas pārstāvji piekrita satikties. Sākotnējā attieksme bija skeptiska, jo slimnīcā bija slikta pieredze ar brīvprātīgo aprūpētāju darbu. “Viņi bija ļoti vīlušies, jo šī ideja bija izgāzusies: bija sagatavotas un apmācītas vairākas brīvprātīgo grupas, bet tad, kad šos cilvēkus reāli vajadzēja, neviens nevarēja palīdzēt.”
Lindai tas devis skaidrību, ka bērnu pieskatītāju darbs nevar būt brīvprātīgs, bet par to ir jāmaksā: brīvprātīgais var atnākt, kad viņam ir brīvs laiks, bet pie bērniem jāierodas tad, kad ir vajadzība – regulāri, sistemātiski, uz pilnu darbadienu.
“Kurš brīvprātīgi būs gatavs strādāt desmit maiņas mēnesī? Ja kādam šķiet, ka tas ir viegls darbs ar jaukiem mazulīšiem, lai iet un pamēģina. Pārsvarā tie ir smagi bērni, daudz guļošu, ar smagām saslimšanām. Tas ir emocionāli smags darbs!”
Slimnīcas negatīvās pieredzes dēļ auklīšu dienestam darba sākumposms bija grūts, taču pamazām Linda iemantoja uzticību – radīja pārliecību, ka tās nebūs tikai pāris dienas, ko aprūpētājas pavadīs pie mazuļiem, bet gan strādās tik ilgi, cik vajadzēs.
“Laikam jau spēju pārliecināt, ka nodomi ir nopietni, jo tapa sadarbības protokols, tika atrunāta arī juridiskā puse. Atlika meklēt cilvēkus – bērnu pieskatītājus.” Tika izveidota nopietna atlases komisija, izsludināta pieteikšanās. Uz informatīvo tikšanos atnāca 20 sievietes, 10 atsūtīja pieteikumus. “Beigās izvēlējāmies sešas meitenes, kuras sāka strādāt.”
Linda akcentē – tie, kuri izraudzīti, ir novērtēti kā gatavi smagam darbam. “Nu jau mums ir skaidrs, ko un kā pajautāt, lai par šo gatavību pārliecinātos,” ir pārliecināta Linda.
“Un man arī gribas ticēt, ka patiesu aicinājumu nav iespējams notēlot. Ja satiekamies un stundu runājam, kādā brīdī es sajūtu, vai man kaut ko mēģina iestāstīt vai tā patiešām domā un jūt.”
Lindai svarīgs jautājums ir, kāpēc vēlas rūpēties tieši par bērnunama bērniem. Atbilde, ka visi bērni ir labi un mīļi, neder, jo, Lindasprāt, nepieciešama īpaša rūpe tieši par tiem, kuri palikuši bez vecāku gādības.
“Ja es to ieraugu, tad zinu, ka viss kārtībā – tas ir īstais.” Nu jau atlasēs piedalās arī pieredzējušās auklītes, kuras zina pajautāt, piemēram, kā kandidāts rīkotos kādā konkrētā situācijā, piemēram, ja netiek ar kaut ko galā, vai ir viegli runāt par emocijām, vai spēj atzīt, ka kaut ko nespēj.
“Tas ir ļoti svarīgi – godīgi pateikt, ka netiek galā vai nezina, ko iesākt. Bērniņi ir dažādi, ļoti daudz pārdzīvojuši, mēdz būt agresīvi, neadekvāti uzvedas it kā ne no kā. Meitenes ir sagatavotas, bet nevar būt gatavas pilnīgi visām situācijām – ir jāspēj to atzīt un prasīt padomu.”
Vajadzība ir, naudas trūkst
Iniciatīva “Lielas rūpes par mazajiem” prioritāte ir bērni no bērnunamiem, taču iznāk strādāt arī ar mazuļiem no nelabvēlīgām ģimenēm, kurās vecākiem dažkārt trūkst izpratnes par vienkāršas klātbūtnes nozīmi. Šķiet – ja bērns ir slimnīcā, tur viņu apčubina dakteri un māsiņas, kāds jau pabaro arī. Faktiski personāls ir tik noslogots, ka čubināšanai nav laika.
Pašlaik iniciatīvā strādā četras auklītes – divas no pirmā “iesaukuma”, divas jaunas. Darbu apmaksā no ziedojumu naudas un projektu līdzekļiem, taču Linda saka – skaidrs, ka šis resurss izsmelts. “Tas mani satrauc, jo mūsu jomā finanšu avotu nav daudz.
Pirmajā gadā mūs finansēja “Latvenergo”, pagājušajā gadā – “Latvijas valsts meži”. Saprotu, ka otrreiz vairs nesaņemsim, jo, visticamāk, šie uzņēmumi vēlēsies palīdzēt citiem, kuri sāk darbību.”
Kontā atlicis tik daudz, ka pietiks vien pāris mēnešiem, tāpēc piesaistīt jaunas auklītes būtu bezatbildīgi – kaut gan objektīvā nepieciešamība pēc šāda veida palīdzības Bērnu slimnīcā nav samazinājusies: ik gadu tur ārstējas ap 70 bērnunamu bērnu.
Labklājības ministrija finansējumu nesola, bet Veselības ministrijai pat neesot vērts vaicāt, zinot, ka ārstu un medicīnas māsu algām īsti nepietiek. Linda cer – viņas pieteikums “Latvijas lepnuma” balvai palīdzēs pievērst sabiedrības uzmanību gan vientuļo mazuļu problēmai, gan iniciatīvai. Iespējams, atradīsies arī kāds jauns finanšu avots vai sasparosies ziedotāji.
Ziedojumu tālruņa numurs: 90006770.
