Māris Antonevičs: Auklēšanās ar Ždanoku 57
It kā vienkārša situācija – Saeimas vēlēšanām pieteikusies persona, kurai nav tiesību kandidēt. Tātad šim vārdam vēlēšanu sarakstā nav jāparādās un lēmumam par to būtu jābūt ātram un nepārprotamam. Tad kāpēc jautājums par bijušās Interfrontes aktīvistes, pašreizējās Latvijas Krievu savienības līderes Tatjanas Ždanokas iespējamo kandidēšanu joprojām “karājas gaisā”?
Saeimas vēlēšanu likuma 5. pantā noteikts, ka “Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas: (..) 6. punkts – kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās. Šo pantu Saeima nav ne atcēlusi, ne grozījusi, un uz Ždanoku tas attiecas, jo neviens, arī viņa pati, šādu darbību neapstrīd. Viss skaidrs!
Un tomēr Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) nolēmusi lūgt Drošības policijas un Satversmes aizsardzības biroja (SAB) atzinumu. (Pat neskatoties uz to, ka pagātnē CVK jau par Ždanoku lēmusi, konkrēti – 2002. gadā pirms 8. Saeimas vēlēšanām, kad viņa bija pieteikta kā Tautas saskaņas partijas saraksta kandidāte.) Rodas iespaids, ka iestādes izvairās uzņemties atbildību un tā tiek sagaidīta no citiem. Gluži kā futbolā, kur komandas spēlētāji pēkšņi apjūk pretinieka priekšā, un, nespējot neko izdomāt, vienkārši piespēlē bumbu viens otram savā laukuma pusē.
Piespēle Drošības policijai un SAB nebūt nav pirmā, jo jau jūnijā šo jautājumu izskatīja Satversmes tiesa un it kā pieņēma lēmumu. “It kā”, jo tomēr tika atstātas mazas durtiņas šaubām. Proti, 2018. gada 29. jūnijā ST lēma, ka iepriekš minētā likuma vēlēšanu likuma norma atbilst valsts pamatlikumam un norādīja, ka ierobežojumam ir leģitīms mērķis – demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. “Vismaz daļā Latvijas sabiedrības demokrātija diemžēl joprojām nav pašsaprotama vērtība, un demokrātijas ilgtspēja Latvijā joprojām var tikt apdraudēta,” lēmumu komentēja tiesnesis Artūrs Kučs, “vērtējot ārpolitiskos apdraudējumus, tie ne tikai ir saglabājušies, bet, ņemot vērā 2014. gada notikumus un Krievijas veikto Krimas aneksiju, šie ārpolitiskie apdraudējumi ir tikai pastiprinājušies.” Bet tās “durtiņas”, pa kurām Ždanoka vai kāda cita līdzvērtīga persona varētu tomēr mēģināt iespraukties, ir ST atzinums, ka katru gadījumu var vērtēt individuāli, jo likums dodot šādu iespēju. “Pārbaudot pieteikto kandidātu, Centrālajai vēlēšanu komisijai jāpārliecinās ne tikai par to, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēta personas aktīva darbība apstrīdētajā normā minētajās organizācijās, bet arī par to, vai persona ar savu rīcību vēl joprojām apdraud Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus” – ar šo teikumu ST piespēlējusi bumbu CVK, kas to tālāk novirzījusi Drošības policijai un SAB. Savukārt, ja abas drošības iestādes (tām diezgan raksturīgā stilā) atspēlēsies ar nekonkrētām norādēm, var rasties pavisam nelāgs brīdis, kad visi piekrīt – jā, apdraudējums ir, bet nerīkojas, lai to novērstu.
Protams, Ždanokas gadījumā to ir diezgan elementāri pamatot, arī ņemot viņas pēdējo gadu aktivitātes – kaut vai aktīvo līdzdalību Krimas aneksijā, kur viņa atradās kā “novērotāja” no Eiropas. Tāpat daudzi citi piemēri no pēdējā pusgada, kad Ždanokas partija izvērsa naida kampaņu pret valdības mēģinājumu beidzot veidot vienotu skolu sistēmu valsts valodā.
Ždanoka noteikti ir spilgtākais pierādījums, ka likuma norma, kas liedz kandidēt personām, kas pēc 1991. gada turpinājušas darboties Interfrontē un PSKP, ir pareiza, jo šādi cilvēki bija un paliks Latvijas neatkarības pretinieki. Viņus var izvilkt ārā no PSRS, bet nekad nevarēs izvilkt PSRS no viņiem. Cita lieta, ka likums neitralizē tikai daļu no viņiem. Jo pārējais Krievu savienības kontingents jau nav īpaši labāks.
