Juris Lorencs: Mulsina Merkeles auklēšanās ap Turciju 6
Turcijā turpinās uzbrukumi preses brīvībai – nupat arestēta kāda žurnāliste Ebru Umara, kas sociālajos tīklos kritizējusi prezidentu Erdoganu. Iespējams, šis notikums Eiropā visdrīzāk būtu palicis nepamanīts, ja vien Umarai kabatā nebūtu nīderlandiešu pase.
Toties Eiropa pamanīja ko citu – Vācijas kancleres Angelas Merkeles personīgu un visai aktīvu iejaukšanos, lai viņas vadītā valdība atbalstītu kriminālizmeklēšanas sākšanu pret komiķi Janu Bēmermanu. Atgādinājumam – Bēmermans tiešajā televīzijas ēterā nolasīja satīrisku Turcijas prezidentu Erdoganu aizvainojošu dzejoli. Formālais pamats viņa saukšanai pie atbildības ir nu jau gandrīz 150 gadus vecs Vācijas likums, kas paredz sodu par citas valsts galvas aizvainošanu. Tiesa, likuma rakstītāji tolaik ar “valsts galvām” saprata karaļus, nevis prezidentus.
Kas attiecas uz pašu Bēmermana sacerējumu – manuprāt, tā patiešām ir visai pretīga, rupja paskvila, ņirgāšanās, kas bez grūtībām joprojām atrodama internetā. Grūti iedomāties, ka kaut kas tāds būtu iespējams pie mums Latvijā – lai cik arī dažs labs kaimiņvalsts līderis te ir nemīlēts. Tomēr Merkeles iejaukšanās sacēla vētru gan sabiedrībā, gan politiskajās aprindās, vēl vairāk kritās Merkeles partijas – Kristīgo demokrātu – reitings.
Vispirms jau Merkelei pārmet nekonsekvenci. Kad pagājušā gada janvārī bruņoti teroristi iebruka Francijas žurnāla “Charlie Hebdo” un nogalināja 11 cilvēkus, viņa dažas dienas vēlāk soļoja pa Parīzes ielām protesta demonstrācijā blakus prezidentam Olandam un plakātiem “Je suis Charlie” (“Es esmu Čārlijs”). Bet “Charlie Hebdo” publicētās karikatūras bija daudz aizskarošākas par Bēmermana dzejolīti, tās ņirgājas par visu, ieskaitot islāmu un kristietību, pravieti Muhamedu, Jēzu Kristu un Romas pāvestu.
Turklāt pati Merkele savulaik bieži izteicās, ka Turcijā “tiekot vajāta prese”, ka valsts virzās “totalitārisma virzienā” utt. Šī kritika izbeidzās brīdī, kad Turcija kļuva vajadzīga Eiropai bēgļu plūsmas apturēšanai. Politikā var izmainīt visu, izņemot vienu lietu – ģeogrāfiju. Pietiek uzmest skatu Grieķijas salu kartei, lai saprastu, ka Eiropa kļuvusi par savas ģeogrāfijas ķīlnieci. Neskaitāmās grieķu salas un saliņas Egejas jūrā, no kurām dažas atrodas vien pāris kilometru attālumā no Turcijas krasta, Tuvo Austrumu bēgļiem ir viegli sasniedzams mērķis.
Bet vai šī auklēšanās ir to vērta? Turcijai apsolīta ievērojama finanšu palīdzība (seši miljardi eiro nāks arī no Latvijas nodokļu maksātāju kabatām), bezvīzu režīms ar Eiropu jau šovasar un sarunu atsākšana par dalību ES. Tajā pašā laikā vadošie Turcijas politiķi, arī parlamenta spīkers Ismails Kahramans, nupat aicinājuši pieņemt jaunu valsts konstitūciju, kas būtu “balstīta uz islāma principiem”. Tā vien izskatās, ka vecā labā Eiropa šobrīd ir pamatīgi apjukusi un pati vairs nesaprot, uz kurieni tā virzās.
