■■■ 0
Augusts ir mēnesis, kad es gaidu savas meitas. Un rakstu.
Augusts, augusts, augusts.
Augusts Ālers ir mācītājs.
1943. gadā gestapo viņu apcietina “par ultranacionālismu”. Pēc atbrīvošanas viņam aizliedz kalpot Rīgas draudzēs.
1946. gada 31. oktobrī viņu ordinē par mācītāju Ēdoles draudzē.
1947. gada 19. februārī viņu uz ielas apcietina un notiesā saskaņā ar LPSR Kriminālkodeksa 58. panta 1.a apakšpunktu.
Mācītāju Augustu Āleru notiesā “par tēvijas nodevību, t.i., nodarījumiem, kurus izdarījuši PSR Savienības pilsoņi, kaitējot PSR Savienības militāram spēkam, viņas valsts neatkarībai vai viņas teritorijas neaizskaramībai, piemēram, spiegošanu, militāru vai valsts noslēpuma izpaušanu, pāreju ienaidnieka pusē, bēgšanu vai pārlidošanu uz ārzemēm”.
Kriminālkodeksā minēts, ka šis noziegums sodāms ar augstāko kriminālsoda veidu – nošaušanu, konfiscējot visu mantu, bet mīkstinošos apstākļos – ar brīvības atņemšanu uz desmit gadiem, konfiscējot visu mantu.
Augustu aizsūta uz Vorkutas labošanas darbu nometni.
1956. gadā atgriezies Augusts ir mācītājs Ēdoles, Aizputes un Bārtas draudzē.
1958. gada 10. februārī mācītāju Augustu atkal apcietina par teoloģiska satura grāmatu glabāšanu mājās. Pēc astoņus mēnešus ilgas pratināšanas viņu aizsūta uz Mordovijas stingrā režīma nometni.
1961. gadā viņš atgriežas, bet viņam ir aizliegts strādāt par mācītāju. Viņš strādā galdniecībā.
Pēc 14 gadiem Augustu ieceļ par Tukuma draudzes mācītāju. No 1987. gada Augusts ir Kandavas iecirkņa prāvests.
1988. gadā, Lāčplēša dienā, viņš iesvēta pirmo Rīgas pils Svētā Gara tornī uzvilkto sarkanbaltsarkano karogu.
1988. gada 19. aprīlī mācītājs Augusts izvada kādu citu Cilvēku – Gunāru Astru. Par viņa nāvi un bērēm ziņo Brīvā Eiropa un Amerikas balss. Otrajos Meža kapos pulcējas desmit tūkstošu cilvēku. Gunāra Astras kapu viņi aizber ar rokām. Pie viņa kapa mācītājs Augusts uzsāk dziedāt kādu dziesmu, par kuras dziedāšanu vai vārdu pierakstīšanu var apcietināt, spīdzināt, izsūtīt uz Sibīriju. Un tie, kas sapulcējušies atvadīties no Gunāra Astras, mācītājam pievienojas.
■■■
Varbūt šis būs augusts, kurā mēs atcerēsimies, kas mums pieder – brīvība dziedāt, ko mēs vēlamies, brīvība teikt skaļi, ko mēs domājam, brīvība būt tiem, kas mēs esam.
Varbūt šis būs augusts, kurā mēs atcerēsimies mācītāju Augustu un daudzus citus, kuriem pateicoties mēs to varam.
■■■
Augusts ir vīrs, kurš iet uz Miera ielas frizētavu. Viņš vienmēr ir gribējis būt sieviete. Viņš visu mūžu ir baidījies, ka kāds to ieraudzīs veidā, kā viņš pieskaras priekšmetiem, mazbērnu rokām, mašīnas stūrei. Viņš domā, ka varbūt varētu kādam to pateikt. Varbūt tai frizierītei, kura izskatās tik laipna un kurai, šķiet, ir draudzene, nevis draugs. Tomēr viņa ir jauna. Viņa varētu nesaprast to, ka cilvēks, kuram ir pāri 60, vispār vēl kaut ko grib. Viņš domā, ka varbūt varētu to pateikt savai sievai. Tomēr nē, viņš nedrīkst to viņai nodarīt. Viņš viņu tiešām mīl.
■■■
Augusts Ālers bija mācītājs visu savu mūžu, kaut gan tas viņam izpostīja komfortablu dzīvi, kā mēs to saprotam.
