– Nedzirdējām gan nekādas iniciatīvas ģimeņu vai vecāku atbalstam. Kaut arī daudzbērnu ģimenes un vientuļie vecāki joprojām ir nabadzības riska grupā. 14
– Atgādināšu, ka šogad pabalstu ziņā jau esam spēruši vairākus soļus uz priekšu. Esam sākuši diferencēt ģimenes valsts pabalstu, dubultojot to par katru nākamo bērnu. Ģimenes valsts pabalstiem, tāpat kā pārējiem sociālā budžeta pabalstiem, noņemti griesti. Šobrīd mēs redzam, ka vairāk, nekā plānots, palielinās gan vecāku pabalsta apjoms, gan pieprasītāju skaits. Tātad parādījušies jauni riski, kas būtu jāizvērtē. Nākamgad palielināt ģimenes valsts pabalstu, kas tiek finansēts no pamatbudžeta, nez vai būs iespējams. Par to noteikti būs jārunā 2017. gada budžeta izstrādes laikā. Neko īpašu uz nākamo gadu es diemžēl nevaru solīt.
– Vēl viena grupa, kas pakļauta nabadzības riskam, kaut arī lielos pētījumos parasti netiek ņemta vērā, ir mikrouzņēmumu darbinieki. Protams, viņiem pašiem ir iespēja veikt sociālās iemaksas par sevi, bet to dara niecīga daļa. Vai jūs šeit redzat kādu risinājumu? Varbūt cilvēki paši vainīgi, ka nemaksā…
– Nebūtu korekti teikt, ka cilvēki paši vainīgi. Viņi izvēlas nodarbinātības formu atkarībā no sev pieejamām iespējām. Tā tas patiešām ir, ka pie pašreizējās likmes pēc ilgāka darba mikrouzņēmumā atbalsts no sociālās apdrošināšanas sistēmas ir diezgan niecīgs. Šo problēmu uzsvēru jau tolaik, kad mikrouzņēmuma nodoklis tika ieviests. Ja mikrouzņēmums ir īslaicīga forma pirms pārejas uz citu uzņēmējdarbības modeli, piemēram, uz SIA vai akciju sabiedrību, kur ir citāds nodokļu maksāšanas režīms, tad pašreizējā kārtība strādātu labi. Taču bieži vien uzņēmuma statuss nemainās, un tad mums jādomā par to, vai šie darbinieki spēs sevi nodrošināt vecumdienās. Ar to minimumu, kas veikts no iemaksām, būs diezgan grūti to izdarīt. Šobrīd kopā ar Finanšu ministriju izstrādājam modeli, kā noteikt minimālo sociālo iemaksu summu, lai cilvēks sava darba mūža laikā spētu sakrāt vismaz minimālajai pensijai. Šobrīd strādājam arī pie minimālās pensijas koncepcijas tiem, kam nav izdevies dzīves laikā nopelnīt tik daudz, lai vecumā varētu sevi uzturēt. Ceram savu redzējumu prezentēt rudens pusē.
L. Rasa: – Labklājības ministrija ir minējusi, ka tikai 2036. gadā Latvijā būs pirmie pensionāri – pašreizējās pensiju sistēmas produkti. Mūsu pensiju sistēma savulaik tika slavēta kā viena no pasaulē labākajām. Vai ir kādi teorētiski aprēķini, lai ilustrētu gaidāmo pensiju apmēru un apliecinātu, cik pamatota bijusi slavēšana?
– Par vienu no pasaulē labākajām tā tiek atzīta arī šobrīd. Redzam, ka pie augošas ekonomikas tā ir spējīga uzkrāt un strādāt pašpietiekami. Gaidāmo pensiju apmērs gan atkarīgs no tā, no cik liela atalgojuma katrs indivīds veic sociālās iemaksas un vai viņš piedalās pensiju trešajā līmenī.
– Sistēmu var slavēt visādi, bet, lai būtu nauda, ko maksāt pensionāriem, valstij ir nepieciešami ekonomiski aktīvi cilvēki, kas veic iemaksas. Šeit mēs nonākam pie demogrāfijas – zemās dzimstības mūsu valstī…
– Tā ir. Situācija ar dzimstību mums pēdējos gados gan uzlabojas. Taču mēs vēl netiekam līdz tam līmenim, kāds mums bija 1980. gadu bērnu bumā. Protams, daļēji pašreizējo dzimstības pieaugumu var skaidrot ar to, ka astoņdesmito gadu bumā dzimušās meitenes šobrīd ir sievietes reproduktīvajā vecumā. Tam sekos deviņdesmito gadu kritums, kad potenciālo vecāku būs mazāk un dzimstība attiecīgi varētu samazināties. To visu mēs, veidojot savus ilgtermiņa modeļus, varam plānot un prognozēt. Tādēļ varu apgalvot, ka sociālā sistēma strādā un strādās neatkarīgi no demogrāfiskām svārstībām.
