Kā gudri cīnīties ar augu slimībām un kaitēkļiem, kuri izplatās oktobrī? 3
Māra Bērziņa, VAAD Kurzemes reģionālās nodaļas vecākā inspektore, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Stārķi un sīkputniņi šogad jau laikus aizlidoja meklēt dzīvošanai normālus apstākļus, vienīgi dzērves vēl oktobrī pulcējas baros, klaigā, it kā pārspriežot – varbūt nesteigties, varbūt būs vēl atvasara ar sauli un siltumu. Augi un kultūraugi nekur aizlidot nevar – tiem jāgatavojas Latvijas oktobra piedāvātajiem laikapstākļiem – no dzeltējošo lapu krāšņuma līdz pirmā sniega baltumam. Lielākā daļa augiem kaitīgo organismu savu misiju oktobrī izpildījuši un devušies ziemot, bet, ja labi pameklē, tad arī oktobrī tie sastopami.
Ziemāju graudaugu sējumi
Septembra sējas laiku laikapstākļi palutināja. Dažviet gan augsne jau bija kļuvusi pārāk sausa, bet melnie un diezgan dāsnie lietus mākoņi šo nepilnību ātri izlaboja. Arī gaisa temperatūra vairs nelepojās virzienā uz siltumu, mitrums nesteidzās iztvaikot – pēc sajūtām oktobris iestājās septembrī.
Atsevišķi graudaugu sējumi sadīga septembra pirmajā pusē, vairākums – mēneša otrajā pusē. Saimniekiem ir pieejams pietiekami plašs šķirņu klāsts, kuru optimālā sējas laika atšķirības mērāmas visa septembra garumā. Tāpēc oktobrī būs vērojami gan jau cerošanas attīstības stadijas (AS 20–25) sasnieguši ziemas mieži, rudzi, ziemas kvieši un tritikāle, gan tikai pirmo lapu attīstības stadijas (AS 12–14) sasniegušie. Viss būs pareizi, tikai, lai sadzīvotu ar ziemas piedāvātajiem laikapstākļiem, kultūraugiem rudens pusē vajadzētu attīstīties līdz vismaz cerošanas sākumam (AS 20).
Ja oktobrī turpināsies septembra aukstums, tad sējumi dabīgi būs pasargāti no spradžiem. Mazās melnās vabolītes dosies turpat grāvmalās pārziemot, lāgā nepaēdušas, jo cerētā rudens dienu siltuma šogad vienkārši nebija. Labību asniem ekonomiski nozīmīgu kaitējumu spradži rudenī parasti nenodara, bet grauzumi ir atrodami. Pasīvi baroties uz ziemāju lapām oktobrī turpinās laputis, veidojot nelielas to kolonijas.
Sausā un siltā oktobrī būs novērojamas melnās stiebrmušas. Tās nevar atļauties vienkārši aiziet ziemot kā spradži – stiebrmušām jau drīz pēc labības auga sadīgšanas uz tā jāatstāj oliņa, no kuras līdz auga cerošanai izšķilsies kāpurs, kas līdz salam turpinās baroties ar kādu no dzinumiem. Dzinums novītīs, bet kāpurs atlikušajā augā pārziemos. Vizuāli līdzīgus bojājumus kā stiebrmuša rada arī sprakšķu kāpuri jeb drātstārpi.
Tomēr bojāto augu uzmanīgi aplūkojot, dzeltēšanas izraisītājs ir pavisam viegli atpazīstams – drātstārpa darbam skaidri redzama grauzuma vieta, un augs iet bojā. Stiebrmušas bojātais asns viegli izraujams, auga saknei paliekot nebojātai, jo cerošanas mezglā jāpārziemo stiebrmušas turpinājumam.
Graudaugu slimību izplatību uz lapām oktobrī ietekmēs izsētās sēklas kvalitāte, sēklas kodināšanas kvalitāte, sējas tehnoloģija un laikapstākļi. Tieši laikapstākļi bieži mēdz būt galvenā noteicēja lomā par sēņu slimību attīstību uz lapām.
Uz ziemas miežu lapām iespējams miežu lapu tīklplankumainības un miežu pundurrūsas attīstības sākums. Uz rudzu lapām – stiebrzāļu gredzenplankumainības un brūnās rūsas, uz ziemas kviešu lapām – kviešu lapu pelēkplankumainības, brūnās rūsas, īpaši jaukā rudenī arī kviešu lapu dzeltenplankumainības attīstības pirmās pazīmes. Uz visu graudaugu lapām iespējama graudzāļu miltrasas attīstība.
Rudenī augi nekad neiznīkst no lapu slimību pārbagātības, to attīstība maz ietekmējas tāpēc, ka uz lapām pārsvarā atrodamas vien dažas lapu slimību pazīmes. Tomēr, pavasari gaidot, saimniekam mierīgāks prāts, ja ziemāju sējumos nebūs rudenī nekādu lieku pleķīšu, jo pēc dažiem mēnešiem, kad cīnīsies ziema ar pavasari, izdzīvos spēcīgākais.
Ziemas rapši
Oktobrī, kad krāsu toņi dabā pārliecinoši nomainās no zaļajiem uz dzeltenbrūnajiem, ziemas rapšu sējumi ir tie, kas vizuāli izceļas vispārējā ainavā. Aplūkojot sējumus tuvāk, jāatzīst, ka ne visos laukos augi attīstījušies vienmērīgi. Iemesls varētu būt augsnes īpatnības kopā ar mitruma trūkumu sējas laikā, arī augsnes apstrādes un sējas tehnoloģija.
Kādā laukā arī mīkstgliemežu apetīte uz jaunajiem rapšu dīgstiem ietekmēja augus, jo nokrišņu daudzums un līdz ar to kaitēkļu izplatība bija krasi atšķirīga. Šomēnes, rapšiem atrodoties 2–3 lapu pāru attīstības stadijā (AS 14–16), gliemeži turpinās baroties ar rapšu lapām, bet neatgriezeniski apēst paspēs nenozīmīgu augu daļu – vietās, kur sējums robežosies ar zālainām un mitrām grāvmalām vai ūdenstecēm. Gliemežu aktivitātes pastiprināja septembra biežās lietavas, bet, ja piepildīsies solījumi par pirmo sniegu oktobra beigās, tad tas vairs nebūs gliemežu sabiedrotais.
Iepriekšējos rudeņos izplatītākais un vizuāli viegli atpazīstamais kaitēklis – vismaz uz lapām atstātie kāpuru alojumi – bija krustziežu alotājmuša. Alotājmušas kāpuri veido alojumus un to paplašinājumus rapšu lapās, nebojājot virsējo epidermu. Oktobra beigās kāpuru barošanās laiks parasti beidzas un kāpuri turpat lapās iekūņojas uz ziemas guļu. Šoruden, līdz septembra vidum, alojumi lapās tikpat kā nebija novēroti – iemesls varētu būt alotājmušai nepatīkamie laikapstākļi. Rapšu lapas par labu barības bāzi atzīst arī kāpostu un rāceņu balteņu kāpuri, pūcīšu, cekulkožu un krustziežu zāģlapseņu kāpuri.
Atsevišķos laukos Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) nekarantīnas slimību un kaitēkļu monitoringu veicošie inspektori minētos kāpurus ir pamanījuši, bet nav novērota to masveida izplatība ar nozīmīgām sekām. Biežāk – jau no rapšu divu lapu attīstības stadijas (AS 12) – bija vērojama kāpostu laputu koloniju veidošanās.
Pelēkās, ar vaska kārtiņu klātās laputis barojoties un vairojoties dažkārt pārņem visu augu, neļaujot tam attīstīties. Laputu pastiprinātu attīstību ietekmēja augusta siltās nedēļas – kaitēkļu pastiprināta klātbūtne bija vērojama arī kāpostu stādījumos. Kā jau liecina nosaukums, tad tā ir tā pati laputu suga, kas, par saviem barības augiem atzīstot gan kāpostus, gan rapšus, nereti sagādā kultūraugu saimniekiem nepatīkamus pārsteigumus.
Ziemas rapšu pirmā slimība – krustziežu neīstā miltrasa, kuras pazīmes parasti novērojamas dīgļlapu apakšpusēs, – oktobrī jau būs aizmirsusies. Iespējams, kādā laukā tā būs inficējusi arī īstās lapas, bet parasti neīstās miltrasas attīstība oktobrī ir maz pamanāma. Reti sastopama arī krustziežu īstā miltrasa, tās pazīmes meklējamas pēcpusdienās, jo agrajos oktobra salnas rītos tās viegli sajaucamas ar salnas baltumu uz lapām – tikai rūpīgi ieskatoties, var ieraudzīt miltrasas sēnes tīklojumu lapu virspusē.
Vieglāk pamanāmas un arī izplatītākas, bet attīstības sākumā vizuāli ļoti līdzīgas pazīmes uz lapām būs krustziežu sausplankumainībai un sausajai fomozajai puvei. Tie ir tumši punktiņi uz lapām, bet laika gaitā, krustziežu sausplankumainības plankumam attīstoties, tas būs sauss un pelēks bez piknīdām un, lapai augot lielākai, pārplīsīs, bet sausās fomozās puves plankumiņā būs redzami atsevišķi punktiņi – melnas piknīdas.
Pēdējos rudeņos mazāk atrasti augi, kuru saknes inficētas ar krustziežu sakņu augoņiem. Slimības attīstības sākumā slimības diagnostika ir ļoti vienkārša, bet reizē sarežģīta, jo par sakņu kroplību vizuāli nekas neliecina. Tikai, augu izraujot, redzams, ka sakne kļuvusi daudz resnāka ar kroplīgām sānsaknēm. Ja miera periods neiestātos, tad pavisam drīz pienāktu brīdis, ka tā vairs nespētu pildīt savas pamatfunkcijas – piegādāt augam ūdeni un barības vielas.
Šobrīd augi ar augoņu inficētām saknēm eksistē līdz pavasarim un tad visbiežāk iet bojā vai turpina vilkt dzīvību, ja inficēšanās pakāpe saknei ir minimāla. Saimniekiem par šīs slimības klātbūtni vajadzētu zināt, lai netīši neveicinātu sakņu augoņu izplatību – tā inficē tikai krustziežu dzimtas kultūraugus un nezāles. Ar tehnikas palīdzību infekcijas ierosinātājus var viegli pārvietot no inficētā lauka uz citiem.
Vēl kāda liela kaitīgo organismu grupa mēdz būt pacietīgs un mūžīgs ziemas rapšu sabiedrotais – tās ir nezāles. Oktobrī nezāļu ierobežošanas laiks būs beidzies zemo gaisa temperatūru un augu attīstības dēļ. Laukos, kur nezālēm dota iespēja augt, rapšiem būs jāsamierinās ar nevēlamām kaimiņienēm līdz pavasarim. Laukos, kur dzelteniem ziediem vēl oktobrī ziedēs krustziežu nezāles, arī jāsamierinās – tikai tur neko nevarēja līdzēt, jo tik selektīvi herbicīdi, kas spētu atšķirt krustziežu nezāli no rapša, vēl nav radīti. Tik selektīvs ir vienīgi sals, kas sējumus apciemos novembrī un paveiks savu darbu, nezāles nosaldējot.
Kartupeļi
Kartupeļu raža šoruden noteikti ir labāka nekā pērn. Tas gan nenozīmē, ka mazāk būtu darbojušies kartupeļiem kaitīgie organismi. Veģetācijas perioda dīvainie laikapstākļi, kas augsni gan izžāvēja, gan pārlieku samitrināja, gan radīja temperatūras svārstības, atstāja ietekmi uz bumbuļiem. Kartupeļu lakstu puve jau vairākus gadus nav novērojama jūnijā, bet atlikušajā vasaras daļā pastiprināti jāseko līdzi augu un slimības iespējamai attīstībai un jāveic savlaicīga tās ierobežošana.
Daļai audzētāju tas labi izdodas, bet neveiksmes gadījumā lakstu puves ierosinātāji, izmantojot kaut dažas lietus dienas, nokļūst uz bumbuļiem. Tad, jau ražu novācot, uz tiem redzamas lakstu puves pazīmes, bet oktobrī, ražu pāršķirojot, bojātie kartupeļi kļūst vēl pamanāmāki. Izplatīta bija arī bumbuļu smirdošā puve – to ierosina baktērija, kurai patīk, ka karstumu papildina pienācīga mitruma deva. Oktobra sākumā kartupeļu novākšana vēl turpināsies – vēlams, sausā un puslīdz siltā laikā. Būs labi, ja, darbu veicot, gaisa temperatūra būs virs +10 oC. Tad bumbuļi gūs mazāk mehānisko traumu un tādējādi būs mazāka iespēja inficēties ar puves ierosinošām sēnēm.
Melnais un parastais kraupis, kura pazīmes vērojamas uz novāktajiem kartupeļiem rudenī, tikpat būs arī pavasarī. Kraupainos kartupeļus var bez bažām lietot pārtikā vai izmantot lopbarībā. Vienīgi šķirojot der atcerēties, ka ar melnā kraupja sklerocijiem klātie bumbuļi nav pats labākais stādāmais materiāls nākamajam gadam, un bumbuļus novirzīt citam izlietojumam. Savukārt parastā kraupja bojātā miza kalpo kā vārti, lai bumbulī iekļūtu puves ierosinošās sēnes, tādēļ biežāk jāuzrauga, lai neizveidotos puvju perēkļi.
Turpretī sudrabainais kraupis, kas ražas novākšanas laikā ir diezgan nemanāms, attīstību turpinās glabātavā. Tā turpināsies, ja pagrabā gaisa temperatūra būs virs +3 0C, būs augsts gaisa mitrums, tādējādi bumbuļu virsma būs pietiekami mitra, lai sēne palēnām attīstītos.
Pagrabā nonāks arī bumbuļi, kurus rudens izsalkumā būs iegrauzusi kartupeļu lapgrauža jaunā vabole, arī maijvaboļu un pūcīšu kāpuru, kā arī peļveidīgo grauzēju sabojātie. Šo darboņu radītās brūces bumbulis sadziedēs, bojājuma vieta aprētosies, bet puves perēklis, visticamāk, neveidosies.
Sliktāk, ja ražā, kas jau nonākusi apcirknī, joprojām atrodas sprakšķu jeb drātstārpu kāpuri. Šiem kāpuriem ejas tievākas, vizuāli arī bojājumi nenozīmīgi, bet, kartupeli pārgriežot, skats mainās. Drātstārpu ejas neaprētojas, tās pazemina pārtikas lietderību un uzglabāšanas periodā, uzņemot sevī puves ierosinātājus, veicina sabēruma ātrāku bojāšanos.
Lauka dārzeņi
No lauka dārzeņu klāsta jau pasen uz glabātavām vai pie patērētājiem devušies sīpoli. Ja arī novākti bez redzamām slimību pazīmēm, oktobrī nedrīkst aizmirst par to esamību un regulāri jāpārliecinās par sīpolu kakla puves iespējamo izplatību. Lielāka iespēja slimības pazīmes novērot paaugstināta mitruma apstākļos, ja noliktavai ir slikta ventilācija.
Galda biešu populārākā slimība ir parastais kraupis, kura pazīmes gan pasliktina biešu vizuālo izskatu, gan uzglabāšanas laikā paver ceļu puvju infekcijai. Slimības ierosinātājs saglabājas augsnē, izplatību nav iespējams ierobežot veģetācijas periodā, tādēļ atbilstoša lauka izvēle jāizdara laikus. Ja galda biešu sējums attīstības laikā nav saņēmis pietiekami daudz bora (B), tad saknēs novērojami serdes puves bojājumi. Šādas saknes neglabāsies, vien veidos bojātu biešu perēkļus, bet kopumā serdes puve novērojama reti.
Arī burkānu muša lielo audzētāju burkānu sējumos novērojama reti. Talkā nākušas šķirnes, kuru saknes pieres daļa neizvirzās virs augsnes – tādējādi mušas kāpuram rodas nepārvaramas grūtības iekļūt saknē. Ja nu kāpuri tomēr saknēs nokļuvuši un oktobrī burkānu novākšanas laikā tajās turpina baroties, tad jāizvairās kāpuru invadētās saknes novietot glabātavā. Izalotās saknes kļūst trauslas, tās viegli lūst un pārtikā nav lietojamas.
Turklāt tajās ātrāk ieviešas dažādas puvi veicinošas sēnes, kuru pirmsākumi jau nereti meklējami uz lauka, ražu novācot. Līdzīgi ir ar burkānu lakstiem tajās platībās, kuras nenovāc ar kombainu. Ja laksti ir slimi ar sēņu izraisītām slimībām, tad nereti tie ir trausli un ar kombainu burkānus nevar novākt. Savukārt, vācot ar rokām, novākto burkānu kaudzes nav ieteicams apsegt ar lakstiem, jo slimību sporas no lakstiem pat neliela lietus gadījumā ātri pārvāksies uz saknēm.
Vēlie kāposti, kuriem oktobrī tuvojas novākšanas laiks, šogad ir nedaudz apvainojušies uz vasaras piedāvājumu – it kā viss bija, bet galviņu briešana nenotiek, kā cerēts. Bija arī visi kāpostiem pierakstītie kaitēkļi, bet oktobrī to laiks ir beidzies, aktuālas palikušas vien dažas slimības. Kāpostus novācot, kopējā masā nevajadzētu ievietot ar balto un pelēko puvi inficētās galviņas.
No pelēkās puves klātajām lapām izlido milzīgs sporu mākonis, kas ir gatavs jaunām un jaunām infekcijām. Savukārt ar balto puvi inficētos augus vajadzētu ar īpašu cieņu izvākt no lauka, lai augsnē nesaglabātos melnie, slimību ierosinošie sklerociji, kuri par sevi gatavi atgādināt vismaz četrus gadus. Ļoti nevēlami ir glabātavā nogādāt kāpostgalvu, kas inficēta ar dārzeņu slapjo puvi. Galviņa parasti vairs neturas uz kājām, izkustināta nejauki smird, un noliktavā ļoti ātri radīsies smirdīga sapuvusi masa, kuras izraisītājs būs baktērija.
Augļu dārzi
Augļu dārzos oktobrī iestāsies relatīvs miers – līdz mēneša vidum būs novākti arī pašu vēlāko šķirņu āboli un bumbieri, rudens aveņu nogatavošanos būs pārtraukusi attīstībai nepiemērota gaisa temperatūra. Visi augļi šogad novākšanas gatavību sasniedza vēlāk nekā iepriekšējos gados, jo pavasaris kalendārā nesakrita ar siltu pavasari dabā.
Toties rudenī par slimību izplatību nevar teikt, ka kaut kas neattīstītos, tādēļ pēc ražas novākšanas šogad vēl var izdarīt dažus darbiņus par labu nākamā gada ražai. Daļa pasākumu varbūt nav iespējama lieldārzu īpašniekiem, bet ikviens iznīcinātais infekcijas avots ar savu neesamību pasargās kādu augli nākamajā pavasarī.
Plūmju, ābeļu un bumbieru vainagos būs atrodamas ar augļu parasto puvi inficētas plūmes, āboli, bumbieri. Tie mumificēsies, kļūs cieti un, stingri turoties pie zariem, izturēs visas rudens vētras un ziemas salu, lai pavasarī dāsni dāvātu plaukstošajiem pumpuriem pirmo – augļu parastās puves – infekcijas devu. Vasarā kauleņkoku dārzos bija vērojama pastiprināta sveķu izdalīšanās no zariem.
Šāda pazīme gan ķiršiem, gan plūmēm var norādīt uz kauleņkoku pelēkās puves jeb ķiršu mēra klātbūtni. Nokaltušie zari pavasarī neatjaunosies, bet, paliekot vainagā, sekmēs jaunas infekcijas izplatību. Ja pastiprināti sveķojas ķirši, atmirstot arī zariem, jaunajiem dzinumiem, ziedkopām un pumpuriem, tad, visticamāk, laikapstākļi ir bijuši labvēlīgi, lai dārzā aktivizētos stumbra un lapu bakterioze jeb kauleņkoku bakteriālo vēzi izraisošā baktērija. Šos kokus arī labāk likvidēt, lai neizaicinātu slimības atkārtotu izplatību.
Plūmju stādījumos šogad ļoti izplatīta bija kauleņkoku sausplankumainība jeb cauršautās lapas, turpretī ķiršu stādījumos tā bija novērojama ar nelielu izplatību un attīstību. No fitosanitārā viedokļa bojātās lapas savācamas, iestrādājamas augsnē, stipri bojātie zari izgriežami un iznīcināmi. Lapas savācamas arī, ja plūmju lapu apakšpusi pārklāj plūmju rūsa. Rūsas sēnes starpsaimnieks ir dzeltenie vizbuļi – jāatceras, vai šis skaistums neaug plūmju dārzā.
Diezgan bieži dažviet vērojami augļu koki, kuru izskats atgādina sudraboto lapu slimības jeb lapkoku baltās trupes pazīmes. Tomēr, pirms kociņam piespriest zāģi, gan jāpārliecinās, vai stumbra lejasdaļā neveidojas pelēcīgas piepes. Ja šo izaugumu nav, tad lapu krāsošanos var norakstīt uz auga fizioloģiskajiem procesiem.
Protams, nākamajā sezonā jāvēro koka attīstība – sēnēm parādoties, koks jālikvidē, lai infekciju nepavairotu. Lai arī vasarā bija tikai daži karstuma viļņi, tomēr ar tiem pietika, lai ķiršu stādījumos (sevišķi skābo) izplatītos kauleņkoku lapbire – tiesa, vēlāk nekā iepriekšējos gados. Savācot no kociņiem nobirušās lapas un izgriežot stipri bojātos zarus, nākamajā gadā slimība būs mazāk izplatīta.
Izplatītākie augļu dārza kaitēkļi oktobrī katrs savai būtībai atbilstošā formā – augsnē, mizas spraugās – gaida pavasari. Arī upeņu pumpuru ērces ir atkal savākušās vienkopus, veidojot apaļos, kāpostgalvām līdzīgos pumpuros ziemas mājvietas.
Pēc lapu nobiršanas šie pumpuri ir labi redzami jau rudenī. Un arī rudenī var izdarīt secinājumu – vai ērču pārpilnais upeņu krūms ir dārzā vajadzīgs, jo slimība – upeņu virālā pildziedainība jeb upeņu reversijas vīruss, ko pārnēsā ērces, ar laiku panāk, ka normāla ogu raža nav iegūstama.
Aveņu dzinumu pangodiņa kāpuri, pamanot rudens tuvošanos, oktobrī dodas prom no aveņu stublājiem, lai turpat augsnes virskārtā pārziemotu. Lai kaitēkļi nepamanītu pavasara iestāšanos, avenājiem jāuzber 10–15 cm bieza kūdras kārta. Turpretī aveņu pangodiņš gan attīstās, gan ziemo pangā uz avenāja stublāja. Pēc lapu nobiršanas ir īstais brīdis, lai pangu deformētos zarus pārvietotu uz ugunskuru.
Īsta slimību krātuve ir krūmogulāju un aveņu lapas. Tajās saglabāsies ogulāju lapu iedegu, ogulāju lapu sīkplankumainības, stabiņrūsas un kausiņrūsas, ērkšķogu Amerikas miltrasas, aveņu lapu sīkplankumainības un aveņu rūsas ierosinātāji. Lapas savācot vai iestrādājot augsnē, samazināsies minēto slimību izplatība.
Oktobrī VAAD inspektori turpinās novērot rudens sējumus. Informācija par kultūraugu attīstības stadijām un kaitīgo organismu izplatību un attīstību būs pieejama VAAD mājaslapā sadaļā noverojumi.vaad.gov.lv.
