Augu slimību un kaitēkļu izplatība oktobrī. Kādi aizsardzības pasākumi jāveic? 1
Māra Bērziņa, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Klāt oktobris – mēnesis, kurā lauku darbus aizvien uzstājīgāk sāk ierobežot gaismas un siltuma trūkums. Tiesa, tas bija izjūtams jau augustā. Par to neapmierinātība valdīja arī kaitīgo organismu pasaulē – nepaguva lāgā pamosties, kad jau atkal daba, diktējot savus noteikumus, lēnām aizsūtīja tos krāt jaunus spēkus citam pavasarim. Toties tie kaitnieki, kas paspēja savu augu sākt bojāt, to arī godam paveica.
Ziemāju graudaugu sējumi
Bagātīgais ziemāju graudaugu šķirņu klāsts ļauj rudens sējas laikam aizņemt vai visu septembri, bet, lai nu kā – oktobrī sējas laiks ir beidzies. Sasniedzot cerošanas attīstības stadijas (AS 20–25), oktobrī turpinās zaļot jau septembra vidū sadīgušie ziemas miežu un rudzu sējumi. Neatpaliks arī ziemas kvieši un tritikāle, jo mitruma augsnē ir pietiekami. Līdz iespējamās ziemas sākumam graudaugiem būtu vēlams attīstīties vismaz līdz AS 14–21, lai tiem būtu lielāka garantija pārziemot neparedzamo laikapstākļu dēļ.
Oktobrī sējumos būs sastopami arī graudaugiem kaitīgie organismi. Lai savos sējumos atpazītu tiešos konkurentus uz kultūraugu barības vielām, kā palīgu var izmantot Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) izdoto rokasgrāmatu Nezāles. Šajā izdevumā ir apkopoti attēli un informācija par Latvijā izplatītākajām nezālēm.
Kamēr laika apstākļi vēl saglabāsies nosacīti silti, sējumos rosīsies izturīgākie kaitēkļi.
Tie ir vēl gulēt neaizgājušie spradži – mazās vabolītes turpat grāvmalās pārziemos, tā arī labību asniem ekonomiski nozīmīgu kaitējumu nenodarījušas. Tās ir atsevišķas laputis un nelielas to kolonijas, kas turpina pasīvi baroties uz ziemāju lapām. Arī melnās stiebrmušas, sevišķi, ja oktobris būs sauss un silts, būs biežāk novērojamas ziemāju graudaugu sējumos. Stiebrmuša jau drīz pēc auga sadīgšanas uz tā atstājusi oliņu, no kuras līdz barības auga cerošanai izšķīlies kāpurs.
Līdz salam tas turpina baroties ar kādu no dzinumiem, dzinums novīst, bet kāpurs turpat arī pārziemo. Līdzīgus bojājumus kā stiebrmuša rada arī sprakšķu kāpuri jeb drātstārpi. Bojāto augu uzmanīgi aplūkojot, dzeltēšanas iemesls pavisam viegli nosakāms – drātstārpa darbam skaidri redzama grauzuma vieta, bet stiebrmušas bojātais asns viegli izraujams, auga saknei paliekot nebojātai.
Pirmās sēņu ierosinātās lapu slimību pazīmes oktobrī būs vērojamas uz ziemas miežu lapām. Par to liecina ilggadējā VAAD inspektoru, kuri visu veģetācijas periodu veic apsekojumus tīrumos, pieredze. Ziemas miežu lapas rudenī parasti inficējas ar miežu lapu tīklplankumainību un miežu pundurrūsu, kas īpaši izplatās garos un siltos rudeņos, retāk novērota graudzāļu miltrasa.
Arī rudzu, ziemas kviešu un tritikāles rudens sējumos parasti atrodamas slimību pirmās pazīmes. Uz rudzu lapām – stiebrzāļu gredzenplankumainība un brūnā rūsa, arī graudzāļu miltrasa, uz kviešu lapām – kviešu lapu pelēkplankumainība, graudzāļu miltrasa un brūnā rūsa. Minēto slimību izplatība sējumos parasti nav ar tik lielu izplatību un attīstības pakāpi, lai apdraudētu ziemāju pārziemošanu. Tomēr, kā zināms, ziemas periodā satiekas visas mazāk veiksmīgās darbības, kas veiktas vai neveiktas uz lauka gan agrotehniskajā jomā, gan sēklas materiāla izvēles un kvalitātes ziņā. Pavasarī, pienākot kritiskajai izdzīvošanas situācijai, slimību izplatība uz augu lapām svaru kausus nosvērs par labu lauka izaršanai.
Ziemas rapši
Ziemas rapši līdz oktobrim savu pirmo slimību jau pārslimojuši. Tā ir krustziežu neīstā miltrasa, kuras pazīmes vērojamas dīgļlapu apakšpusēs lielākajā daļā no VAAD inspektoru apsekotajiem laukiem. Iespējams, oktobrī slimība kādā laukā būs inficējusi augus arī lielākā attīstības stadijā nekā AS 11. Noteikti būs atrodama krustziežu sausplankumainība, un sākuma attīstības stadijā vizuāli ļoti līdzīgā – sausā fomozā puve.
Abas slimības sākumā ir tumši punktiņi uz lapām, bet oktobrī, kad būs paaugušies gan rapši, gan plankumi, tie kļūs viegli atšķirami. Sausās fomozās puves plankumiņā būs redzamas melnas piknīdas, bet krustziežu sausplankumainības plankums ir sauss un pelēks bez piknīdām un, lapai augot lielākai, tas pārplīst. Dažviet uz lapām būs vērojama krustziežu īstā miltrasa, šīs slimības pazīmes nav bieži sastopamas. Tās meklējamas pēcpusdienās, jo agros oktobra rītos tās viegli sajaucamas ar salnas baltumu uz lapām.
Katru rudeni kādā rapšu sējumā VAAD inspektori atrod ar krustziežu sakņu augoņiem inficētus augus.
Vizuāli bieži vien nekas neliecina, ka auga sakne kļuvusi daudz resnāka ar kroplīgām sānsaknēm. Ja turpinātos veģetācijas periods, tad pavisam drīz pienāktu brīdis, kad tā vairs nespētu pildīt savas pamatfunkcijas – piegādāt augam ūdeni un barības vielas. Bet veģetācijas periods neturpinās, un augi ar augoņu inficētām saknēm eksistē līdz pavasarim. Tad gan, ja inficēšanās pakāpe saknei augsta, tie iet bojā, bieži vien saimniekam pat nepamanot, jo strauji augošie rapši nosedz kritušos. Tomēr saimniekiem vajadzētu zināt par slimības klātbūtni, jo, ja tai regulāri piegādās barības bāzi, t. i., krustziežu dzimtas augus, tā no lauka nepazudīs nekad – tikai ar tehnikas riteņiem pārbrauks uz citiem laukiem, palielinot izplatību.
Rapšu sējumi septembrī attīstījās diezgan piesardzīgi. Daudzviet bija vērojami nevienmērīgi sadīguši sējumi, augi neizskatījās veselīgi, lai gan vizuālu slimību un kaitēkļu bojājumu nebija. Izplatītākais kaitēklis, kas joprojām par tādu saucams diezgan nosacīti, jo nekādu ekonomiski nozīmīgu kaitējumu nenodara nevienā gadalaikā, bija krustziežu alotājmuša.
Alotājmušas kāpuri veido alojumus un to paplašinājumus rapšu lapās, nebojājot virsējo epidermu – kad oktobrī barošanās laiks beigsies, kāpuri turpat lapās iekūņosies uz ziemas guļu. Augu attīstību var pamanīties traucēt kāpostu laputu kolonijas. Pelēkās, ar vaska kārtiņu klātās laputis barojoties un vairojoties var pamatīgi aizkavēt rapšu attīstību, bet visiem augiem, lai būtu pamatotas cerības pārziemot, jāizaug līdz vismaz 2–3 lapu pāru attīstības stadijai (AS 14–16). Jāpiebilst, ka šī ir tā pati laputu suga, kas ap Jāņiem gribēja ātrā triecienā pārņemt kāpostu stādījumus un vēlāk izplatījās uz rapšu vēl negatavajiem pāksteņiem.
Otrajā plānā šovasar palika gliemeži – karstie vasaras mēneši tiem bija ļoti slikts sabiedrotais, bet oktobrī baroties kārie īpatņi lielu postu vairs nespēs nodarīt. Līdzīgi arī kāpostu un rāceņu balteņu, cekulkožu, krustziežu zāģlapseņu un pūcīšu kāpuri – ja visi minētie tiktos vienā rapšu sējumā, tad no augiem nekas nepaliktu pāri arī oktobrī. Tomēr tā nenotiek – katrā laukā atrodams kas cits un ne bīstamā skaitā. Oktobra salnas un varbūt vēl kāda aukstāka diena pieliks punktu kāpuru barošanās aktivitātēm gluži dabīgā ceļā.
Kartupeļi
Līdz šim laika apstākļi darīja visu iespējamo, lai kartupeļu raža šogad neattaisnotu uz šo kultūraugu liktās saimnieku cerības. Oktobrī, kad vēl turpināsies vēlīno šķirņu novākšana, tas jāspēj izdarīt puslīdz siltākajā un sausākajā dienas daļā. Kartupeļu bumbulim kā siltumu mīlošam nepatiks celties un velties no zemes gaisa temperatūrā, kas ir zemāka par 10 0C. Tad tiem ir liela iespēja gūt vairāk mehānisko traumu, bet traumas savukārt veicina ātrāku bojāšanos uzglabāšanas vietā. Vēsā laikā vāktajiem kartupeļiem būs nepieciešama biežāka un rūpīgāka sabērumu pārlūkošana un šķirošana.
Lai arī kartupeļu lakstu puve šosezon nebija izplatītākā slimība, tomēr, pieturoties pie principa, ka laba daudz nevajag, slimības pazīmes uz bumbuļiem ir iespējamas. Tās sagādāja augusta lietus periods, kad daudzos laukos vairs nebija īsti lakstu, ko vajadzētu ķīmiski aizsargāt (tie bija puskaltuši vai Kolorādo vaboļu nograuzti), bet to pietika, lai sāktu attīstīties lakstu puve.
Ilgstošais lietus šo pašu slimības mazumiņu ātri pārvietoja uz bumbuļiem.
Bija nedēļas, kad stādījumu atsevišķas vietas mirka ūdenī – bumbuļi no šīm platībām var būt inficēti ar bumbuļu smirdošo puvi. Ierosinātājbaktērija tā vien gaidīja, lai karstumu papildinātu mitruma deva. Pārējās uz bumbuļu mizas atrodamās slimību pazīmes kartupeļus netraucē ne lietot pārtikā, ne izmantot lopbarībā. Melnā kraupja sklerocijiem klātie bumbuļi nav pats labākais stādāmais materiāls nākamajam gadam, parastā kraupja bojātā miza kalpo kā vārti, lai bumbulī iekļūtu puves ierosinošās sēnes. Ja pagrabā būs augsts gaisa mitrums, bumbuļu virsma būs mitra un gaisa temperatūra būs virs 3 0C, tad turpināsies sudrabainā kraupja izplatība. Tas dažkārt rada pārsteigumu pavasarī, jo rudenī šā kraupja veida uz bumbuļiem it kā bija maz.
Šoruden pastāv liela iespēja uz novietnēm aizvest arī kādu Kolorādo vaboli, bet, ja tā kartupeli grauzusi, tad bojājums pamanāms un aprētojies. Sliktāk, ja novākti bumbuļi no sprakšķu (drātstārpu) kāpuru pārņemta stādījuma. Kāpurus kopā ar bumbuļiem iespējams atvest uz noliktavu, kur tie turpinās baroties, un dziļā eja, kas nespēj aprētoties, ātri kļūs par mājvietu puvi ierosinošai sēnei. Par lopbarību uzskatāmi arī ūdensžurku un citu grauzēju – maijvaboļu un pūcīšu kāpuru – bojātie bumbuļi.
Dārzeņi
Daļa no dārzeņu sējumos un stādījumos izaudzētā jau devusies pie patērētājiem, daļa nogādāta glabātavās, bet kāda daļa tikai oktobrī tiks novākta.
Sīpoli laukus atstājuši jau pasen, tāpēc tiem ir liela iespēja sākt bojāties. Izplatītākais zudumu cēlonis ir sīpolu kakla puves attīstība. Puvei labvēlīgi apstākļi radīsies sliktas noliktavas ventilācijas un paaugstināta mitruma apstākļos.
VAAD inspektoru novērotajos galda biešu sējumos veģetācijas periodā tika konstatēta dažādu lapu plankumainību attīstība, kas tikai netieši ietekmēja ražas iznākumu, kā arī sausuma ietekme. Parastais kraupis, kas dažkārt novērojams, bietes novācot, bojā galda biešu mizu, radot vizuālu defektu un pie reizes paverot ceļu puvju infekcijai. Līdzīgi kā kartupeļiem, kraupi veģetācijas periodā nav iespējams ierobežot, par to jādomā, izvēloties galda bietēm atbilstošu lauku un agrotehniku. Pagrabā nav vērts ievietot saknes ar serdes puves bojājumiem, jo tās neglabāsies. Minētā slimība novērojama reti – kad sējumi nesaņem pietiekami daudz bora.
Oktobra bezlietus dienās turpināsies burkānu novākšana. Jāraugās, lai glabātavās nenonāktu burkānu mušas kāpuru invadētās saknes. Ja tā notiek, tad kāpuri turpina baroties arī ziemā, radot apstākļus puvju attīstībai. Pašas izalotās saknes kļūst rūgtas, trauslas un pārtikā nelietojamas. Ne visas burkānu platības paredzēts novākt ar kombainu. Vācot burkānus ar rokām un kraujot kaudzēs, sakņu veselības labad ir svarīgi kaudzes pat īslaicīgi nenoklāt ar lakstiem, uz kuriem redzamas slimību pazīmes. Negaidīti nolīs lietus, un slimību ierosinātāji pārcelsies uz saknēm tālākai attīstībai.
Kāposti oktobrī beidzot varēs mierīgi briest – kaitēkļu izplatības laiks būs beidzies.
Uz lapām un galviņām atrodamās cekulkožu kūniņas liecinās par nesenu pieaugušo īpatņu un kāpuru klātbūtni, arī no kāpostu laputu kolonijām palikušas pēdas uz lapām. Kāpostu pūcīšu alojumi galviņās un kāpostu balteņa kāpuru skeletētās lapas – tagad redzams, ka ikviena kaitēkļa bojājums sadarbojas ar puves sēnēm, ļaujot tām brīvu darbību. Protams, puves mēdz izplatīties arī uz kaitēkļu nebojātām galviņām. Ja kādā stādījumā redzami ar balto vai pelēko puvi inficēti augi, tad šīs galviņas labāk glabātavā nemaz nenovietot, lai puves, turpinot attīstīties, neaplipinātu veselās. Dārzeņu slapjās puves infekciju arī nav ieteicams ievest no lauka noliktavā – baktērija turpinās attīstību, pārvēršot kāpostgalvas slikti smakojošā masā.
Augļu dārzi
Oktobra otrajā pusē lielā rosība augļu dārzos būs pierimusi. Tomēr tas nenozīmē, ka par dārza esamību var aizmirst līdz pavasarim. Protams, tā var darīt, bet lielāku atdevi no dārza kultūraugiem – augļu kokiem un ogulājiem – iespējams iegūt, ja dažām lietām pievērš uzmanību rudenī pēc ražas novākšanas.
Plūmju vainagos atrodamas ar augļu parasto puvi inficētas plūmes. Daļa no tām nobirušas, bet daļa paliks, karājoties pie zariem – mumificēsies. Pelēcīgie sporu spilventiņi, ar kuriem klātas bojātās plūmes, pavasarī atdzīvosies un kalpos par pirmo infekcijas avotu jau ziedēšanas laikā. Ja plūmju un arī ķiršu kokiem vērojama pastiprināta sveķu izdalīšanās no atsevišķiem zariem, tad arī pie tā, visticamāk, vainojama puves klātbūtne. Bojātos augļus un aizdomīgos zarus no dārza izvācot, puves infekcijas radītie zaudējumi samazināsies.
Izplatīta slimība visu kauleņkoku dārzos ir kauleņkoku sausplankumainība jeb cauršautās lapas. Vairāk tā izplatīta plūmju stādījumos, kur bieži vien infekcija skar visas koka lapas. Slimības izpausmes plankumu veidā vērojamas arī uz jaunajiem dzinumiem – bojātās vietas plaisā un sveķojas. Arī tie izgriežami.
Laikā, kad norit intensīva augļu vākšana, iespējams, nav ievērota vēl kāda slimība, kuras pazīmes ir rūsgani sporu spilventiņi, kas dažviet bagātīgi pārklāj lapu apakšpusi. Tā ir plūmju rūsa. Rūsas sēnes starpsaimnieks ir dzeltenie vizbuļi, kuriem dārzā nevajadzētu atrasties – tas jāņem vērā pavasarī. Toties tagad oktobrī, savācot nobirušās inficētās lapas vai veicinot to ātrāku sadalīšanos, rūsai tiks samazinātas izplatības iespējas.
Plūmju dārzos diezgan bieži var novērot kokus ar sudrabotām lapām. Pirms kociņam uzstādīt diagnozi – sudraboto lapu slimība jeb lapkoku baltā trupe –, jāpārliecinās, vai stumbra lejasdaļā veidojas pelēcīgas piepes. Ja šo izaugumu nav, tad lapu krāsošanos var norakstīt uz auga fizioloģiskajiem procesiem. Protams, nākamajā sezonā jāvēro koka attīstība – sēnēm parādoties, plūme jālikvidē, lai infekciju nepavairotu.
Karstā vasara bija pa prātam kauleņkoku lapbires attīstībai. Šī slimība biežāk bojā skābos ķiršus. Savācot no kociņiem nobirušās lapas un izgriežot stipri bojātos zarus, nākamajā gadā slimība būs mazāk izplatīta.
Arī krūmogulāju un aveņu lapas ir īsta slimību krātuve. Tajās saglabāsies ogulāju lapu iedegu, ogulāju lapu sīkplankumainības, stabiņrūsas un kausiņrūsas, ērkšķogu Amerikas miltrasas, aveņu lapu sīkplankumainības un aveņu rūsas ierosinātāji. Nosacīti vieglāk no dārza izvācami jaunie dzinumi, kurus inficējusi miltrasa, jo tie nesteidzas nomest izmērā nelielās lapas, un tāpēc viegli atpazīstami. Miltrasas ierosinātāji gan spēj saglabāties arī vecajās lapās un inficētajās ogās. Veicinot lapu sadalīšanos, tās iestrādājot augsnē, savācot vai tām uzklājot mulčas kārtu, lapu slimību izplatība noteikti samazināsies.
Ābeļu un bumbieru stādījumos mēneša sākumā turpināsies vēlīno šķirņu augļu vākšana.
To izdarīt kļūs aizvien grūtāk, jo uzglabājamo augļu lielākais ienaidnieks – lietus – pamanīsies līt aizvien biežāk jau tā īsajā dienā.
Dārzos, kur tikpat kā nav puvušo augļu, saimnieki var būt gandarīti par paveikto – tas nav ne vienas dienas, ne viena gada darbs. Tas nozīmē, ka dārzā ir regulāri uzturēta fitosanitārā tīrība, lietojot visu iespējamo pasākumu kopumu. Puvušie augļi, kuru nepievilcīgā izskata cēlonis visbiežāk ir augļu parastā puve, ir rudenī viegli pamanāma slimības izpausme, kurai dārzā nevajadzētu pārziemot. Tomēr, ja slimie āboli un bumbieri netraucēti paliek koka zaros, augļi mumificējas, bet infekcija nekur nepazūd. Tā gaida maiju, lai ziedēšanas laikā sāktu attīstību.
Lielākajai daļai kaitēkļu oktobris nemaz nešķiet dzīvošanai pievilcīgs mēnesis. Upeņu pumpuru ērces ir atkal savākušās vienkopus apaļajos, kāpostgalvām līdzīgajos pumpuros – ziemas mājvietās. Pēc lapu nobiršanas šie pumpuri ir labi redzami. Te jāizdara vērtējošs secinājums – varbūt kādam upeņu krūmam sadegt ugunskurā ir lietderīgāk nekā, pavairojot ērču populāciju, aizņemt dārzā vietu. Aveņu dzinumu pangodiņa kāpuri oktobrī būs devušies prom no aveņu stublājiem, lai turpat augsnes virskārtā pārziemotu. Siltāku ziemošanu, bet bez iespējām pamosties pavasarī, padarīs 10–15 cm bieza kūdras kārta, izkliedēta aveņu stādījumā. Turpretī aveņu pangodiņš gan attīstās, gan ziemo pangā uz avenāja stublāja. Pēc lapu nobiršanas ir īstais brīdis izgriezt bojātos dzinumus un tos sadedzināt.
Oktobrī turpināsies rudens sējumu novērojumi – informācija par augu attīstības stadijām un kaitīgo organismu izplatību un attīstību būs pieejama VAAD mājaslapas sadaļā noverojumi.vaad.gov.lv.
