Augu slimības un kaitēkļi, kas uzbrūk maijā: kā ar tiem cīnīties? 0
Māra Bērziņa, VAAD Kurzemes reģionālās nodaļas vecākā inspektore, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Maijs ir pirmais gada mēnesis, kurā beidzot izzūd pelēcīgais baltums vai baltā pelēcība – viss zied un zaļo. Gribas apturēt ziedu un smaržu pārpilno mirkli, kas paiet tik ātri. Maijā mostas arī liela daļa kultūraugiem kaitīgo organismu, un kurš gan cits, ja ne zinošs saimnieks, par saviem augiem parūpēsies.
Graudaugu sējumos
Līdz maijam ziemāju sējumi pārcieta dažādas laikapstākļu kaprīzes. Te pārlieks mitrums, te vairākas nedēļas naktīs sals, bet dienas salīdzinoši siltas, te atkal plūdi, līdz beidzot maijā, paaugstinoties gaisa temperatūrai, ziemāji ar lielāku sparu nekā aprīļa otrajā pusē turpinās attīstību. Protams, līdz ar augiem attīstīsies lapu slimības.
Pavasarī izplatītākās slimības – kviešu lapu pelēkplankumainības – pazīmes maija sākumā, līdzīgi kā aprīlī, būs atrodamas gandrīz katrā laukā – tās ir rudens infekcijas pazīmes. Uz ziemas kviešu apakšējām lapām pelēcīgajos plankumiņos saskatāmi melni punktiņi – piknīdas. Piknīdu spēja radīt jaunu infekciju būs nodrošināta, ja maijā bieži līs lietus un ja gaisa temperatūra būs 15–25 0C robežās. Jaunās infekcijas pazīmes ir gaišāki ūdeņaini laukumiņi, kuros minēto piknīdu nav, bet lapas audi turpina atmirt, veidojot iegarenus plankumus, kuros vēlāk atkal veidojas piknīdas. Ja laikapstākļi būs bez nokrišņiem, ar siltu, stipru vēju, tad rudenī inficētās lapiņas ar slimības ierosinātājiem ātri izžūs, sakaltīs, un slimība nespēs attīstīties.
Mitruma un mērenas gaisa temperatūras piekritēja ir stiebrzāļu gredzenplankumainība, kas atbilstošos apstākļos varētu inficēt rudzus un ziemas miežus. Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) nekarantīnas slimību un kaitēkļu monitoringu veicošie inspektori pērnajā rudenī gredzenplankumainības pazīmes konstatēja tikai dažos sējumos. Tas nozīmē, ka sekundārai infekcijai īsti nebūs no kurienes attīstīties. Slimībai nepatīk arī ilgstošas lietavas – no atmirušajiem pelēcīgajiem plankumiem (rudens pazīmes) uz jaunajām lapām slimība attīstās, ja nepārtraukts mitrums uz tām saglabājas ne ilgāk kā trīs diennaktis – ilgstošākā lietus periodā sporas noslīkst. Arī gaisa temperatūrai paaugstinoties virs 20 0C, infekcija neattīstīsies.
Silts maijs toties spēs provocēt kviešu lapu dzeltenplankumainības pirmo pazīmju parādīšanos ziemas kviešu un tritikāles sējumos. Sevišķi ātri tas iespējams laukos, kur saglabājušās nesadalījušās augu atliekas. Dzeltenplankumainības ierosinātāju lielos attālumos pārnēsā vējš, tādēļ uz augu lapām slimības pazīmes vienkārši uzrodas – saimniekam par izbrīnu.
Pirms vairākiem gadiem kā pirmā rūsas infekcija bija brūnā rūsa jūnijā uz rudzu lapām, bet pēdējos gados vairs izbrīnu neizraisa dzeltenās rūsas infekcijas pazīmes maijā uz kviešu lapām. Rūsas sporas vismaz 10 0C temperatūrā atlido ar vēju, nosēžas uz mitras lapas un sāk dīgt, izraisot primāro infekciju. Ja infekcija sāk izplatīties jau stiebrošanas sākumā (AS 31–32), tad bez ierobežojošo pasākumu veikšanas – atbilstoša fungicīda smidzinājuma – tā pati no sevis neapstāsies.
Visās graudaugu sugās un visos turpmākajos veģetācijas perioda mēnešos izplatīsies graudzāļu miltrasa. Attīstībai nav nepieciešams brīvs mitrums uz lapām, tomēr tā labāk attīstīsies mitrākā un vēsākā laikā. Siltā un saulainā laikā miltrasas pārziemojušie pelēcīgie spilventiņi sakaltīs, jaunu infekciju neizraisījuši. Lielāka uzmanība pievēršama sabiezinātiem un nezāļainiem sējumiem, kuros veidojas piemērotāka vide slimības attīstībai. Bieži kviešu sējumos vispirms vērojama miltrasas attīstība uz stiebriem, augsnes tuvumā, vēlāk tā turpinās izplatīties uz lapām.
Arī uz vasarāju graudaugu lapām pirmās slimību pazīmes atrodamas jau agrās to attīstības stadijās (AS 12–23). Miežiem – miežu lapu tīklplankumainība, bet auzām – auzu lapu brūnplankumainība. Ja, augiem turpinot attīstību, labvēlīgi apstākļi veidosies arī slimības izplatībai (mēreni silts un mēreni mitrs), tad inficēto sējumu nevar izlaist no redzesloka.
Rudzu sējumos, sākoties stiebrošanai (AS 30), jāpievērš uzmanība tripšu izplatībai – tie sūc sulu no vārpas aizmetņa. Kaitēkļa klātbūtni var konstatēt, atplēšot lapu maksti un saskaitot pieaugušos dzīvos īpatņus. Ja stiebrošanas sākumā uz viena stiebra atrod 1–3 tripšus, bet stiebrošanas beigās (AS 39) jau 8–12 pieaugušos īpatņus, tad pamatoti var veikt kaitēkļa ierobežošanu.
Sausās un karstās maija dienās ir iespēja, ka dīgstošos vasarāju laukus uzmeklēs spradži. Vispirms uzmanība jāpievērš sējuma malām – ja tajās bojājumu nav, tad to nebūs arī lauka vidū, jo spradži nav tik gudri, lai ielēktu lauka vidū un netraucēti sāktu baroties. Turpretī, ja gar lauka malām bojāti vismaz 10% no lapas virsmas, tad kaitēkļi aktivizējušies un, iespējams, tiem būs nepieciešams insekticīda smidzinājums.
Dīgstošos vasarājus spēj iznīcināt sprakšķu jeb drātstārpu kāpuri, jo tie nograuž augus zem augsnes virskārtas. No kāpuru daudzuma augsnē atkarīgs bojājumu apjoms – viens kāpurs sabojā vairākus dīgstus, kas iet bojā. No ziemāju sējumiem izlidos pirmās paaudzes melnās stiebrmušas. Tās atradīs vasarāju laukus, lai dētu olas uz dīgstiem, bet izšķīlušies kāpuri barosies auga augšanas punktā. Tādējādi augam neattīstīsies galvenais vai kāds no sānu dzinumiem, bet pats augs bojā neaizies, jo kaitēklis saknes nebojā.
Rapšu sējumos
Rapšu sējumi maijā attīstās visstraujāk. No pelēkzaļa lauka līdz dzelteni viļņojošai jūrai paiet vien dažas nedēļas. To ir ielāgojuši arī kaitēkļi – ja savu laiku nokavēs, tad netiks izpildīts dabas dotais uzdevums – turpināt populācijas attīstību.
Pirmie rapšu sējumos pavasari atklāj stublāju smecernieki. Augsnei iesilstot līdz 6 0C, vaboles pamet ziemošanas vietas – atsākoties veģetācijai, iespējams atrast pirmos īpatņus. Tie meklējami rapšu rozetēs, tikai siltā saulītē vaboles gozējas uz lapām, vēl neko ļaunu augiem nedarot. Zemās gaisa temperatūras naktīs kaitēklim nekaitē, tie pārdzīvo arī aprīļa un dažkārt maija sniegu. Gaisa temperatūrai paaugstinoties, smecernieks lapu kātos un stublājos dēj olas. Izšķīlušies kāpuri barojoties apgrūtinās augu attīstību un ražas veidošanos.
Rapšu ziedkopu veidošanās vidū (AS 51–57), gaisa temperatūrai paaugstinoties līdz 15 0C, ziedpumpurus apciemo krustziežu sēklu smecernieki. To misija ir sagaidīt rapšu ziedēšanu un jauno pāksteņu veidošanās laikā (AS 71–78) tajos iedēt olas. Protams, pāksteņi rapšiem izveidosies vien tad, ja pirms ziedēšanas augus nebūs apciemojuši krustziežu spīduļi. Dažos aizvadīto gadu pavasaros spīduļiem ar dzimtas turpināšanu ziemas rapšu sējumos neveicas. Kaitēkļi nedaudz līdzinās cilvēkiem, kuriem te par aukstu vai karstu, te par slapju vai sausu, bet rapši pa to laiku strauji attīstās. Spīduļi pamana rapšus to ziedēšanas sākumā (AS 60), kad lauks kļūst iedzeltens, un tiem atliek vien palīdzēt bitēm apputeksnēt ziedus.
No spīduļu un sēklu smecernieku aktivitāšu intensitātes nedaudz atkarīga krustziežu pāksteņu pangodiņa veiksme. Kaitēklim attīstībai vajadzīgi pāksteņi – vislabāk tādi, kuros jau savu olu iedējusi sēklu smecernieka mātīte vai arī tie citādi mehāniski bojāti. Pangodiņu neuztrauc, ka vienā pākstenī veidosies bērnudārzs – ar jaunajām sēklām barosies divu sugu kāpuri. Kāpuri attīstīsies, bet sēklu ražu no invadētajiem pāksteņiem velti gaidīt. Tādēļ saimniekiem maijā pie rapšu sējumiem jāpiebrauc ļoti bieži – kaitēkļi ātri pielāgojas laikapstākļu izmaiņām – no rīta rapšiem redzamas galvenās ziedkopas (AS 55), bet spīduļa neviena, savukārt pēcpusdienā, strauji kļūstot siltākam, uz auga jau vidēji ir 1–4 spīduļu vaboles. Protams, kaitēkļu klātbūtnes novērtēšana jāuzsāk agrākās augu attīstības stadijās, respektējot laikapstākļu nozīmīgo ietekmi un veidojoties lēmumam par rapšu kaitēkļu ierobežošanas nepieciešamību.
Kaitēkļus sējumā var ieraudzīt, bet balto puvi, kuras ierobežošana jāveic maijā, rapšu ziedēšanas laikā velti meklēt. Tādēļ, skatoties uz skaisti ziedošo lauku, ir jāatceras, pirms cik gadiem konkrētais lauks tikpat skaisti ziedēja (balto puvi ierosinošie sklerociji augsnē saglabājas vismaz 5 gadus), jāizvērtē laikapstākļi divas nedēļas pirms rapšu ziedēšanas un ziedēšanas laikā (biežas lietavas palielina slimības izplatības risku), jānovērtē sējuma nezāļainība un jāatceras, kas bija rapšu priekšaugs (izplatītās nezāles kā ganu plikstiņi, tīruma nauduļi, lauka vijolītes, tīruma kumelītes un citas, arī kultūraugi – burkāni, zirņi, gurķi, kāposti un citi ir baltās puves saimniekaugi). Fungicīda smidzinājums, sākot no ziedēšanas vidus (AS 65–69), vienlaikus ierobežos arī krustziežu sausās puves, pelēkās puves un krustziežu sausplankumainības izplatību. Konkrētā fungicīda vispareizāko lietošanas laiku un iedarbību uz konkrēto rapšu slimību var uzzināt, izlasot konkrētā preparāta aprakstu, un vismazāko kaitējumu sev un videi nodarīt, ievērojot norādītos drošības pasākumus, veicot smidzināšanas darbus.
Uz ziedošo ziemas rapšu lauku fona nedrīkst aizmirst arī aprīlī iesētos vasaras rapšus. Karstā un sausā maijā tā lielākie ienaidnieki būs spradži. Daba spradžus nav apveltījusi ar spārniem, tāpēc, iznākot no ziemošanas vietām laukmalās un grāvmalās, tie barošanos uzsāk no sējuma malām. Ja vasaras rapšiem spradžu mošanās brīdī virs augsnes parādās dīgļlapas vai tās atvērušās virs augsnes virskārtas (AS 09–10), tad sējuma turpmākā attīstība ir apdraudēta. Laikus konstatējot spradžu klātbūtni, iespējams veikt insekticīda smidzinājumu tikai gar lauka malām.
Kartupeļu stādījumos
Maijā visi rudens kartupeļu ražas ieguvei paredzētie bumbuļi saguls vagās. Ja kartupeļi aizdomīgi ilgi nesadīgs, tad, lai gūtu skaidrību, jāparušinās vagās, atrodot iestādīto. Iespējams, melnā kraupja sklerociji uz sēklas materiāla bumbuļiem izraisījuši asnu nekrozi jeb dīgstu puvi – rizoktoniozi. Sklerociji var atrasties ne tikai uz stādāmā materiāla bumbuļiem, bet tie var saglabāties augsnē un uz augu atliekām. Arī šis ir viens no iemesliem, kādēļ kartupeļu stādījuma atrašanās vietu vajadzētu mainīt katru gadu.
Taisnība, ka kartupeļi labi aug svaigā zemē, bet, izvēloties jauno lauku, jāņem vērā iespējamie lauka apakšīrnieki – šā vārda vistiešākajā nozīmē. Ja izvēlētajā laukā pērn bijušas pļavas, ganības vai nezāļains labības sējums, pastāv liela iespēja, ka bumbuļus sabojās sprakšķu jeb drātstārpu kāpuri. Polifāgie kaitēkļi, kas augsnē attīstās četrus gadus, barojoties ar zālaugu saknēm, par labiem atzīs gan iestādītos sēklas bumbuļus, gan vēlāk jauno ražu kaut vai mitras vides meklējumos. Kaitēkļu ierobežošanai ir iespējama augsnes apstrāde pirms kartupeļu stādīšanas.
Vizuāli lielākus bojājumus kartupeļiem nodarīs maijvaboļu kāpuru simti, ja pietiekami invadētā laukā iestādīs kartupeļus. Veģetācijas periodā minētos kāpurus var palīdzēt ierobežot tikai putni un augsnes rušināšana – šie paņēmieni viens otru papildina, bet pie teicama rezultāta tāpat nenoved.
Maijā varēs atcerēties iepriekšējās vasaras cīņas paņēmienus ar kartupeļu lapgrauzi jeb Kolorādo vaboli. Dažos pavasaros vaboles no zemes izdīgst reizē ar kartupeļiem, dažos nedaudz agrāk vai vēlāk. Nav pamata cerēt, ka tās no ziemošanas vietām augsnē šogad neizlīdīs, jo laikā, kad bija sals, zeme bija klāta ar sniegu un valstī nebija ilgstoša spēcīga kailsala.
Ja kartupeļu dīgšanai sabiedrotais nebūs ne auksts, ne ļoti sauss maijs, tad nezāles varbūt lēnāk, bet sadīgs visos kaut cik pavasarīgi vasarīgos laikapstākļos. Tāpēc kartupeļu stādījumu kopšana sākas gandrīz reizē ar to stādīšanu. Nezāļu baltie diegi sevišķi pietiekama mitruma un siltuma apstākļos attīstās zibenīgi. Tieši tad uzsākama mehāniskā nezāļu ierobežošana, stādījumus ecējot un rušinot. Ja pēc lauka apstrādes gadīsies vējaini saulaina diena, tad vārgie dīgsti sažūs. Ņemot talkā augu aizsardzības līdzekļus (AAL) – izvēloties herbicīdu nezāļu ierobežošanai, jāņem vērā preparātu lietošanas specifika. Preparāti atšķiras pēc iedarbības uz nezāļu grupām, tādēļ ir jāpazīst savā laukā augošās nezāles. Par nezālēm VAAD ir sagatavojis atsevišķu izdevumu – Nezāles. Tajā apkopotas Latvijā izplatītāko nezāļu būtiskākās īpašības un īpatnības. Izdevums ir pieejams VAAD reģionālajās nodaļās un centrālajā birojā Lielvārdes ielā 36, Rīgā.
Herbicīdu lietojums jāsalāgo arī ar kultūrauga un nezāļu attīstības proporcijām. Ir herbicīdi, kurus stādījumā var smidzināt, kamēr nav sadīgušas ne nezāles, ne kartupeļi (AS 00–08). Citi lietojami laikā, kad kartupeļi paaugušies aptuveni 10 cm gari, bet nezāļu attīstība nav lielāka par pirmajām īstajām lapām. Daži herbicīdi lietojami nezāļu 4–6 īsto lapu attīstības stadijā. Pareizo izvēli vieglāk būs izdarīt, ielūkojoties VAAD sagatavotajā izdevumā, kas aprīlī nācis klajā – Latvijas Republikā reģistrēto augu aizsardzības līdzekļu saraksts 2022. gadam. Šajā izdevumā atrodama informācija par reģistrētajiem AAL, tas noderēs, izvēloties preparātu gan nezāļu, gan slimību un kaitēkļu postošo darbību ierobežošanai kultūraugu sējumos un stādījumos. Elektroniskā versija pieejama VAAD tīmekļa vietnē.
Tauriņziežu sējumos
Tauriņziežu sējumos maijā aktivizēsies smecernieki. Tiesa, āboliņa sējumu platības, kurās iegūst āboliņa sēklu, nav lielas, bet tādēļ vēl jo vairāk augi jāpasargā no āboliņa ziedu un stublāju smecernieka darbībām. Labāku sēklu ražu parasti iegūst no otrā pļāvuma āboliņa, bet, ja to paredzēts darīt no pirmā pļāvuma, tad maijā jāizvērtē smecernieka klātbūtne sējumā. Pieaugušās vaboles, pārziemojušas zemsedzē, maijā būs gatavas uzmeklēt āboliņa ziedpumpurus, kuros iedēt oliņas. No oliņām drīz vien izšķilsies kāpuri, kas barojoties sabojās daļu no iespējamās sēklu ražas. Lai izlemtu, vai nepieciešama kaitēkļa ierobežošana, 2–3 nedēļas pirms āboliņa ziedēšanas pa lauku jāpastaigā ar entomoloģisko tīkliņu. Ja šajā laikā 100 ETV (entomoloģiskā tīkliņa vēzienos) izdodas savākt vairāk nekā 50 pieaugušu smecernieka īpatņu, tad ir dzīvs pierādījums tam, ka potenciālā sēklu raža ir apdraudēta. Svarīgi smecernieka izplatības ierobežošanu veikt, pirms vaboles uzsākušas olu dēšanu.
Maija beigās oliņas dēs arī zirņu svītrainā smecernieka vaboles. Tikai pirms tam tās par savu klātbūtni zirņu, pupu, pupiņu, arī vīķu, lucernas un āboliņa sējumos darīs zināmu, izgraužot minēto augu lapās pusapaļus robus. Parasti tauriņzieži no lapu robojumiem necieš, tomēr, ja iestāsies ilgstoši sausi laikapstākļi un augi nespēs strauji augt, bet tajā pašā laikā jau būs nograuzti ap 10% no esošās lapu virsmas vai arī uz 1 m2 atrodamas 10–15 vaboles, var izlemt par smecernieku ierobežošanu. Tā jāveic, kamēr nav sākusies oliņu dēšana, jo oliņas tiek dētas uz augsnes, bet kāpuri dosies iekarot tauriņziežu gumiņus uz saknēm, tos izgraužot, tādējādi mazinot gumiņu pamatfunkciju – slāpekļa piesaisti.
Dārzeņu sējumos un stādījumos
Līdzīgi kā vasaras rapšu sējumos, arī kāpostu, galda biešu, rutku, redīsu, kāļu un balto sinepju sējumos dažādu nosaukumu spradži steigs apmierināt ziemas izsalkumu ar dīgstošajiem vai nesen iestādītajiem augiem. Kaitēkļu aktivitātes visiem augiem bīstamākās ir dīgļlapu un pirmo īsto lapiņu attīstības laikā, sevišķi ja šī attīstība tiek papildināta ar augšanai nelabvēlīgiem laikapstākļiem – sausumu un karstumu. Turpretī lietainā un vēsākā maijā dārzeņi pietiekami ātri attīstīsies, bet spradži, barošanos nedaudz iepauzējot, ļaus saviem barības augiem pāraugt, tādējādi nespējot tiem nodarīt vērā ņemamus bojājumus.
Vairākiem dārzeņiem ir katram sava kaitīgā muša, kurām kopīgs ir tas, ka tās no ziemošanas vietām izvilina siltā maija saulīte. Sīpolu mušas pupāriji ziemas periodu pavadīja augsnē – turpat, kur rudenī novāca sīpolus. Ja sīpolu stādījums vai sējums šajā pavasarī būs tuvu pērnajam stādījumam, tad mušas būs sajūsmā, ka atkal varēs dēt olas uz dīgstošajiem sīpoliem tuvu augsnes virskārtai. Turpretī, ja sīpolu stādījums nebūs tuvumā mušu ziemošanas vietai, tad to invāzija maz iespējama, jo šīs mušas tālu nelido.
Burkānu mušas pirmā paaudze izlidos, kad augsne iesils līdz 12 0C. Šis kaitēklis uz augsnes dēs olas ne tikai dīgstošo burkānu tuvumā, bet arī citu čemurziežu dzimtas kultūraugu – pētersīļu, seleriju un pastinaku – tuvumā. Kāpuri no oliņām maijā vēl neizšķilsies, tie sāks baroties jūnijā.
Visas biešu sugas, iespējams, uzmeklēs biešu muša. To invāzija var kļūt bīstama, ja augiem ir maza lapu virsma. Mušai labāk patīk vēsāks un apmācies laiks, jo karstā saulē, lai arī oliņas tiek dētas lapu apakšpusēs, tās iet bojā.
Iestājoties siltākam laikam un līdz ar to iesilstot augsnei, turpināsies arī kāpostu agrās mušas attīstība. Pārziemojušie kāpuri pupārijos iekūņojas, un drīz no augsnes izlido pirmās paaudzes mušas. Pēc nedēļas tās uzsāk oliņu dēšanu pie kāpostaugu, redīsu un kāļu saknēm. Oliņu un kāpuru izdzīvošanu stipri ietekmē augu rušināšana un laikapstākļi – aukstuma vai karstuma iestāšanās to skaitu ievērojami samazinās.
Minēto mušu klātbūtni sējumos var konstatēt, tajos izvietojot dzeltenos līmes vairogus. Taču lietus un vējš dara savu, un lipīgās virsmas ātri aplīp ar smiltīm, tādēļ, lai nelielās mušas atpazītu, vairogi regulāri jānomaina.
Maija laika prognoze sola mēreni siltu laiku – ja tā krasi nenomainīsies uz auksto pusi, tad no pārziemojušām kūniņām var sākt izlidot kāpostu cekulkožu tauriņi. Par pieaugušo īpatņu klātbūtni stādījumā var pārliecināties, tajā izvietojot feromonu slazdus ar tieši cekulkodēm domāto feromonu dispenseru. Kāpuru attīstība gan maijā vēl nenotiks, bet priekšdarbi – oliņu dēšana lapu apakšpusēs – labos laikapstākļos ir iespējama.
Augļu dārzos
No visām kultūraugu grupām augļu dārzos maijā sagaidāms visplašākais iespējamais gan kaitēkļu, gan slimību klāsts.
Krūmogulāji ir pirmie, kas sāk plaukt aprīlī, tāpēc tiem jāsāk pievērsties jau maija sākumā, novērojot pirmās kaitēkļu aktivitātes. Tās ir jāņogu sarkanpangu laputis, kas jāņogu lapu apakšpusēs bieži parādās reizē ar lapu izplaukšanu. Kaitēklim sezonā attīstās vismaz 8 paaudzes, bet uz jāņogām tikai 2–3. Tādēļ bojāto lapu nolasīšanu un iznīcināšanu nevar atlikt uz vēlāku laiku – mēneša beigās laputis būs pārcēlušās uz sārmenēm, akļiem, panātrēm un citām nezālēm, atstājot aiz sevis deformētas, sarkanas jāņogulāju lapas. Jo dārzā būs mazāk nezāļu, kur laputīm uzturēties visu vasaru, jo tālāk tām būs jāpārvietojas un jo mazāka cerība, ka tās rudenī atgriezīsies dzimtajos ogulājos, lai dētu ziemojošās olas.
Pa upeņu zariem izklīdīs upeņu pumpurērces, kas pirmās jauno ērču paaudzes būs radījušas turpat pumpurā. Maijā ērces izklīst pa krūmu, bet apaļie lielie pumpuri vasarā ir tukši – tie sakalst un nobirst. Ērces pārnēsā upeņu virālo pildziedainību, kuras infekcijas dēļ augi kļūst neauglīgi.
Visu ziemu krūmogulāju zaru serdes daļā uzturējušies jāņogu stiklspārņa kāpuri. Kailsalā ziemojošie kāpuri nepārziemo, tiem labāk patīk ogulājos sasnigusi bieza sniega kārta. Maijā pārziemojušie kāpuri atsāks baroties, pārvietojoties pa serdi uz augšu. Tādēļ visām krūmogulāju sugām diezgan bieži vērojama zaru vīšana un nokalšana ar visām lapām un ziediem. Šādi zari regulāri izgriežami un iznīcināmi.
Šogad tikai aprīļa beigās varēja sākt rosīties ābeļu ziedu smecernieka vaboles. Tās ir smalkas aprēķinātājas, jo, lai turpinātu savu dzimtu, zaļo pumpuru attīstības stadijā (AS 56) smecernieku mātītēm jāpaspēj iedēt olas vēl neizplaukušajos ziedpumpuros. Kāpuri izšķilsies jau pēc nedēļas, tie aktīvi barosies pumpura iekšienē, un zieds neatplauks. It kā notiek dabīgā ražas normēšana, bet smecerniekiem nav būtiski, cik intensīvi ziedēs ābeles. Gados, kad ābeles zied vāji, tie var iznīcināt pārāk daudz ziedu. Tādēļ laikā, kad sāk raisīties ābeļu ziedpumpuri, nokratot 50 ābeļu zarus, jāsaskaita, cik smecernieku iekrīt trīcpiltuvē. Ja, ņemot vērā ābeļu ziedēšanas intensitāti, ir savākti 8–30 smecernieki, iespējams, jālemj par ierobežošanas pasākumiem. Mazāks invadēto pumpuru skaits būs, ja laikapstākļi sākumā kavēs smecernieku darbību, bet pēkšņi sācies siltums liks ābelēm strauji uzziedēt. Atplaukušās ziedkopās kaitēklis oliņas nedēj, jo saprot, ka kāpuram nebūs, kur baroties.
Maijā olu dēšanu uz lapu kātiņiem un tievajiem zariņiem sāks arī bumbieru stādījumos izplatītākais kaitēklis – bumbieru lapu blusiņa, šķilsies arī jaunie kāpuri. Bumbieru ziedēšanas laikā būs vērojami pirmie bumbieru lapu pangērces radītie bojājumi. Ērces, pārziemojušas pumpuros, maijā iekļūst lapās, izraisot pangu veidošanos, dažkārt pangas veidojas uz ziedlapiņām.
Lapu koku tinējsmecernieka zaļganā vabolīte uzsāks ļoti prasmīgas darbības rūpēs par jauno paaudzi. Tā satin kopā vienā cigārā 3–5 bumbieru lapas, starp tām iedējot oliņas. Maijā satītie cigāri ir zaļi. Nesen stādītajām bumbierēm vabole var pamanīties satīt lielu daļu lapu. Vecākiem kokiem kaitēkļa bojājumi nav būtiski, ja neskaita kaitēkļa savairošanās veicināšanu.
Uz ābeļu zariem no oliņām šķilsies lapu blusiņas, laputis, bruņutis un sarkanās tīklērces. Ziemošanas periodā liela daļa lapu blusiņu un sarkano tīklērču olu ir gājušas bojā, bet tas nenozīmē, ka zudusi populācija un kaitēkļi augļu kokus neapdraudēs. Savlaikus ir pievēršama uzmanība laputu attīstībai, lai neatkārtotos pērnā gada bēdīgā pieredze.
Maijā, pumpuru plaukšanas laikā, barošanos uzsāk ābeļu lapu tinēja un ābeļu pumpuru tinēja kāpuri – lapu pumpurs izplaukst jau ar izgrauztām lapiņām. Aktivizēsies sprīžmetu kāpuri, kas, savairojoties masveidā, var ātri atstāt augļu koku bez lapām. Ābeļu vērpēja kāpuri maijā būs paaugušies, tie varēs apēst vairāk lapu. Visi minētie kaitēkļi rosīsies augļu koku vainagos, tādēļ pats vienkāršākais un lētākais to ierobežošanas veids ir piesaistīt dārzam kukaiņēdājus putnus, kas izmanto kaitēkļus jauno putnēnu ēdienkartē.
No ziemošanas vietām izlidos plūmju tinēja tauriņi. Par pirmo vīrišķo īpatņu parādīšanos dārzā var uzzināt, izvietojot plūmju vainagos līmes lamatas ar plūmju tinēja pievilināšanai paredzēto feromonu. Savukārt plūmju zāģlapsenes, nešķirojot dzimumus, pievilinās ziedēšanas laikā plūmju vainagos iekārti trauki ar rūgstošu šķidrumu un baltie līmes vairogi. Zāģlapsenes olas intensīvi dēj visu plūmju ziedēšanas laiku, bet viens kāpurs sabojā 3–5 augļus.
Saldo ķiršu stādījumos lapu apakšpusēs veidosies pirmās paaudzes ķiršu–madaru laputu kolonijas. Ierobežošana ar insekticīdiem nav iespējama, jo kaitēklis koloniju veido lapas apakšpusē, to ieritinot uz iekšu.
Ar dzeltenajiem līmes vairogiem var ierobežot aveņu dzinumu pangodiņu skaitu aveņu stādījumos, tam noderēs arī dzeltenie ķeramtrauki ar ūdeni. Pangodiņi maijā izlido no augsnes un dēj olas aveņu stublājos, kas kāpuru darbības dēļ iet bojā.
Aveņu ziedu smecernieks vispirms sabojā zemeņu ziedpumpurus, pēc tam tas pārceļas uz avenēm. Jaunās paaudzes attīstību kaitēklis nodrošina līdzīgi kā ābeļu ziedu smecernieks. Kaitēkļa ierobežošanai var lietot piemērotu insekticīdu, ja aptuveni divas nedēļas pirms zemeņu ziedēšanas uz katriem 2–3 augiem atrodama viena smecernieka vabole. Ja stādījumā atrodamas zemeņu ērces, kas pārziemojušas pie lapu kātu pamatnēm, tad to izplatību iespējams ierobežot, izvēloties insekticīdu ar akaricīdu iedarbību.
Ābeļu un bumbieru kraupja ierosinātāji pērnās ar kraupi inficētās lapās gaidīt gaida pirmo ilgstošāko lietu, kas lapas izmērcētu un ļautu izlidot jauno infekciju izraisīt spējīgām asku sporām. Ja augļu koku lapas tajā laikā būs saplaukušas, tad sporu lidojumu augšup aizšķērsos lapas plātne, tās nosēdīsies, sāks dīgt un izraisīs kraupja infekciju. Turpretī, ja pietiekami mitrs laiks un gaisa temperatūra ap 18 0C iestātos pirms lapu plātņu izveidošanās, tad, notiekot asku sporu masveida izlidošanai, tās aizlidotu nebūtībā, jo augļu koku zari bez lapām kraupja primārās infekcijas izraisīšanai neder. Toties, ja vien pietiek veco lapu ar slimības pazīmēm, asku sporu izlidošana var turpināties divus mēnešus – šīs slimības ierosinātāji lido, kamēr izlido, ja pietiek mitruma. Tādēļ, ņemot vērā krietni atšķirīgos siltuma un mitruma apstākļus Latvijas novados, pirmais kraupi ierobežojošais smidzinājums veicams īsi pirms ziedpumpuru izvirzīšanās, otrais – pēc augļu koku ziedēšanas. Ja kraupi ierobežojošam smidzinājumam ir vēlme pievienot insekticīdu, tad jāņem vērā kaitēkļu un to dabīgo ienaidnieku izplatības līmenis dārzā. Insekticīds neatšķir kaitēkļus no dārzam derīgajiem kukaiņiem – bojā aiziet visi, izņemot tīklērces (ja preparātam nav akaricīda iedarbība). Izvēloties atbilstošu preparātu, smidzinājums kraupja ierobežošanai noderēs arī augļu parastās puves izplatības samazināšanai.
No Ķīnas, kazaku un Virdžīnijas kadiķiem, uz kuru zariem pārziemojuši bumbieru–kadiķu rūsas ierosinātāji, turpinās izlidot slimību ierosinošās sporas. Tās ar gaisa plūsmām spēj nolidot ļoti lielus attālumus un izvēlēties nosēsties jebkurā bumbieru stādījumā. Tādēļ pumpuru plaukšanas laikā, izvēloties atbilstoša fungicīda smidzinājumu, jāuzsāk bumbieru–kadiķu rūsas ierobežošana.
Upeņu un jāņogu stādījumos uz lapām, iespējams, būs atrodamas pirmās ogulāju kausiņrūsas pazīmes. Labvēlīgos attīstības apstākļos slimība var bojāt arī ogas jau to attīstības sākumā.
Zemeņu stādījumos, vadoties no iepriekšējo gadu novērojumiem un ņemot vērā laikapstākļus, jāatceras par izplatītākās slimības – pelēkās puves – ierobežošanu. Puves attīstību veicina sabiezināti stādījumi un mitrs laiks zemeņu ziedēšanas laikā. Ja slimības ierobežošanai izlemts lietot fungicīdu, tad smidzinājumi jāuzsāk zemeņu ziedkopu balonu attīstības laikā (AS 58–59) un jāturpina, ņemot vērā atvērušos ziedu daudzumu.
VAAD mājaslapā www.vaad.gov.lv sadaļā noverojumi.vaad.gov.lv katru dienu papildināsies informācija par kultūraugu attīstību, kā arī par aktuālāko nekarantīnas slimību un kaitēkļu izplatību un attīstību Latvijas novadu kultūraugu sējumos un stādījumos.
