Augu slimību un kaitēkļu izplatība aprīlī. Kādi aizsardzības pasākumi jāievēro 1
Māra Bērziņa, VAAD Kurzemes reģionālās nodaļas vecākā inspektore, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmajiem stārķiem, cīruļiem un šur tur novērotajām cielaviņām aprīlī piepulcēsies daudzu sugu gājputni. Putni nekļūdīgi jūt, kad Latvijā veidojas barības bāze. Lauksaimniekiem savukārt sākas sezonas aktivitātes, kas jāveic ekonomiski saprātīgi un saudzīgi gan pret sevi un saviem sējumiem, gan putnu ligzdām tīrumā.
Graudaugi
Kā jau visās ziemās, arī aizvadītajā ziemāju graudaugu sējumu izdzīvošanas palīgs un reizē drauds bija sniegs. Palīgs, ja pārklāj sasalušu zemi un neļauj kailsalā nosalt sējumiem; drauds – ja bieza sniega kārta sasnieg uz palikšanu, kamēr zeme nav sasalusi. Šogad Latvijas ziemā bija novērojams viss iespējamais – katrā valsts daļā ar savām īpatnībām un ietekmi uz augiem. Aprīļa sākumā, dažviet jau martā, iespējams novērtēt ziemas darbus un nedarbus.
Pirmais, ko ieraugām pēc sniega nokušanas, ir sējumu krāsa. Lielā daļā Kurzemes sējumu vērojams dzeltenīgs tonis, tomēr nav pamata satraukumam, jo sniegs plānā kārtiņā kādā laika periodā ir paglābis sējumus no bojāejas, neļaujot augiem nosalt – vizuāli nepievilcīgo skatu rada apsalušo lapu atmirušie gali. Ja sējumā izveidojušies atmirušu augu laukumi, tad iemesli ir vismaz divi – pārāk ilgi uz lauka atradušās lielās peļķes, te atkūstot, te sasalstot, tad pazūdot un atkal no jauna piepildoties ar ūdeni. Otrs iemesls ir sniega pelējums. Slimības ierosinātājsēne dzīvo augsnē, bet klasiski tā izvēlas aktivizēties un bojāt augus, ja biezu, labi cerojušu zelmeni nesasalušā augsnē pārsteidz noturīgs sniegs. Izplatītāks sniega pelējums parasti ir ziemas miežu un rudzu sējumos, bet no tā nav pasargāti arī ziemas kvieši un zālāji. Ne vienmēr augi ir gājuši bojā – aprīlī sniega pelējuma lielākais ienaidnieks būs vējš, saule un siltums, no saimnieku puses arī sējumu ecēšana un slāpekļa virsmēslojums. Ar ecēšanu tiek izjaukts blīvais atmirušo lapu slānis, kas neļauj dzīvajām lapiņām attīstīties. Vai pavasaris palīdzēs inficētajiem augiem izdzīvot, atkarīgs no tā, cik ilgi biezais sniegs ir radījis sēnes attīstībai labvēlīgo mikroklimatu. Kurzemē, kur sniegotie laikapstākļi bija salīdzinoši īslaicīgi un augsne nebija dziļi sasalusi, sniega pelējuma pazīmes tomēr ir vērojamas daļā sējumu.
Sniega pelējums ir īslaicīga un pārejoša parādība, aprīlī jau varēs sākt novērtēt vairāku slimību klātbūtni, ar kurām būs darīšana visu veģetācijas periodu. Pirmā, ko varēs ieraudzīt, ir kviešu lapu pelēkplankumainība. Tās pazīmes uz ziemas kviešu apakšējām lapām pērnajā rudenī nebija ļoti izplatītas, bet plankumainībai piemīt spēja attīstīties no 5 0C, tādēļ pavasarī tā mēdz it kā nemanāmi uzrasties. Turpmākajā pavasarī melno piknīdu (mazu, ar neapbruņotu aci saskatāmu punktiņu) dzīve pelēcīgajos plankumos būs ļoti atkarīga no laikapstākļiem – saulē un vējā inficētās lapas sakaltīs, tādējādi mazinot jaunās infekcijas izplatīšanos, turpretī mitrā un vējainā laikā vējš strādās kā infekcijas izplatītājs.
Rugainēs sēto un atkārtoto sējumu saimniekiem jau aprīļa beigās ir iespējama tikšanās ar kviešu lapu dzeltenplankumainību. Slimības ierosinātāji pavasari sagaidījuši uz ziemas un vasaras kviešu pērnajiem salmiem melnu piknīdu veidā. Ja šādā laukā atkal paredzēts izaugt kviešiem, tad tie, protams, būs pirmie, kas tiks pie jaunas un svaigas dzeltenplankumainības infekcijas, pat nesākuši stiebrot.
Rudens pusē novērotās graudzāļu miltrasas izplatība bija nebūtiska, tomēr slimība nekur nav pazudusi. Pavasarī pērnie miltrasas spilventiņi kļuvuši rūsgani, bet apmācies un mitrs laiks aprīlī veicinās jauno un balto miltrasas pazīmju veidošanos un attīstību uz graudaugu lapām.
Ziemas miežu sējumos iespējama miežu lapu tīklplankumainības un stiebrzāļu gredzenplankumainības jauno pazīmju attīstība. Rudens pazīmes atrodamas uz vecākajām lapām, tās atmirs un sakaltīs, augiem attīstoties.
Tāpat kā cilvēki gaida siltu un saulainu laiku, to gaida arī slimību ierosinātāji. Pārskatāmā pagātnē ļoti siltas aprīļa beigas provocēja dzeltenās rūsas infekcijas sākumu kviešu sējumos – tas nav ierasti, bet visādā ziņā iespējami. Tikpat ir iespējams, ka aprīlī sējumos vispār neparādīsies nekādas jauno infekciju pazīmes. To noteiks laikapstākļi un katra saimniekotāja agrotehnisko pasākumu kopums.
Aprīlī būs vasarāju labību sējas laiks. Sēklas materiāla kodināšana joprojām nav zaudējusi savu nozīmi, pat vairāk – tā ir palielinājusies auzu audzētājiem. Katrā sezonā daļā auzu sējumu Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) inspektori atrod augus, kas inficēti ar auzu putošo melnplauku. Sējai izmantojot kodinātu auzu sēklu, slimība neparādīsies. Vasaras miežus parasti sēj kodinātus – ja miežu putošā melnplauka tomēr vasarā sējumos atrodama, tad kodināšanas procesā pieļautas neprecizitātes. Par melnplauku ierobežošanu tiešām ir jādomā aprīlī, jo veģetācijas periodā melnplaukas nevar ierobežot ar fungicīda smidzinājumu.
Martā un aprīlī ir prieks par visiem augiem, kas uzsāk augšanas un attīstības ceļu. Tomēr ir jāizvērtē nezāļu klātbūtne kultūraugu sējumos un jāuzsāk konkrēto nevēlamo sugu ierobežošana. Te palīdzēs VAAD sagatavotais izdevums “Latvijas Republikā reģistrēto augu aizsardzības līdzekļu saraksts 2023. gadam”.
No labībām aprīlī visstraujāk aug ziemas mieži un rudzi. Rudzu sējumos aktuāli būs vieni no pirmajiem kaitēkļiem. Tie ir tripši – sīki kukainīši ar slēptu dzīvesveidu, kuru darbības dēļ veidojas diegveida vārpas bez graudiem. Aprīlī rudzi sāks stiebrot – ja stiebrošanas sākumā (AS 31) uz viena stiebra atrodami 1–3 pieaugušie īpatņi, bet stiebrošanas beigās (AS 39) 8–12 īpatņi, tad tripšus var izvēlēties ierobežot ar insekticīda smidzinājumu. Jāņem vērā, ka kaitēkļi bojā arī kviešus un miežus – ja iepriekšējā sezonā laukā audzēti šie graudaugi, tas palielina iespējamo kaitēkļa klātbūtni, jo pieaugušie īpatņi ziemo zemsedzē. Mēneša beigās no oliņām turpat laukā būs izšķīlušās arī pirmās labību laputis un iespējama pirmo nelielo koloniju veidošanās.
Pākšaugu sējumi
Izdarot secinājumus par laikapstākļiem līdz aprīlim, izskatās, ka šogad nebūs agrs sējas laiks. Pākšaugu audzētājiem noķert pirmo mirkli, kad iespējams ar sējmašīnu uzbraukt uz lauka, ir pat svarīgāk nekā pārējiem sējas laiku gaidošajiem, jo cietajiem zirņu un pupu graudiem, lai pamostos un uzdīgtu, no augsnes jāuzņem lielāks mitruma daudzums nekā labības graudam. Mitrā augsne sevišķi svarīga, ja tiek sēts ar pupu sēklgrauža kūniņām invadētas pupas. Visbiežāk tās ir pašu nokultās pupas, kurās visu ziemu mierīgi gulēja kaitēkļa kūniņas. Sajūtot, ka iestājies siltāks laiks, kaitēklim pamostas sugas turpināšanas instinkts, un drīz vien pupu graudos būs vērojami mazi apaļi caurumi – pa tiem būs izlidojusi sēklgrauža vabole. Šādām sacaurumotām pupām nelabvēlīgos dīgšanas apstākļos var samazināties lauka dīdzība, jo grauda saturs ir daļēji izēsts, tāpēc tam nepietiek dīgšanas spara. Sējums sadīgst izretots, bet pupa nav rapsis, kas spēj aizņemt tukšos laukumus – tos aizņem nezāles. Daļa vaboļu līdz ar pirmo aprīļa siltumu vēl nesteidzas izlidot no ziemas mājvietām. Ja, aplūkojot pupu graudu tuvāk, tas izskatās vesels, bet redzami pelēcīgi aplīši, tad skaidrs, ka vasarā sēklgrauži pupu laukā uzradīsies no invadētās sēklas, neraugoties uz to, ka lauks atrodas tālu no iepriekšējā gada sējumiem un pupas tajā nekad nav audzētas.
Cik strauji attīstīsies pākšaugu sējumi un cik aktīvi būs kaitēkļi, noteiks laikapstākļi. Ja sējumi aprīlī sadīgs, iestāsies silts laiks, tad steigšus ieradīsies zirņu svītrainā smecernieka vaboles, kas barosies ar zirņu un pupu lapām, tajās graužot pusapaļus robus. Oliņas aprīlī kaitēklis vēl nedēs, un arī ievērojama barošanās novērojama reti, jo bieži vien aprīļa gaisa temperatūra vairāk sasaucas ar ziemu, nevis jauku pavasari.
Rapšu sējumi
Rapšu sējumu pārziemošanas kvalitāti tāpat kā ziemāju graudaugiem nosaka vairāku faktoru kopums, ko kuriem noteicošā daļa ir ārpus cilvēku varas. Var izvēlēties piemērotāko šķirni, trāpīt visatbilstošākajā sējas laikā un izvēlēties pareizāko lauka apstrādes un sējas tehnoloģiju, tomēr pavasarī galavārdu teiks laikapstākļi no augusta līdz aprīlim. Protams, ziemošanu ietekmē viss iepriekšminētais, bet ilgstošā kailsalā vai zem ļoti bieza sniega, kas pamanījies laukus apklāt nesasalušus vai zem ūdens lāmām vairākus mēnešus no vietas, neizturēs neviens sējums. Savdabīgi ir tas, ka gadu no gada ar ziemājiem, tostarp rapšiem, tiek apsētas vienas un tās pašas regulāri applūstošās platības, tādējādi pastāv varbūtība, ka tās būs jāpārsēj ar vasarājiem.
Atlidojot no ziemošanas vietām, šajos sējumos labprāt uzturas gulbji, marta vidū un aprīlī, kad ūdeņi iztvaikojuši, tiem pievienojas arī dzērves un savvaļas zosis. Ceļoties spārnos un nolaižoties, putni neatgriezeniski sabojā lielu daļu rapšu centrālo dzinumu. Pārnadžu dzimtas meža dzīvniekiem, sējumos atjaunojoties veģetācijai, tie vairs nešķiet ļoti saistoši kā barība, taču dzīvnieku pulcēšanās baros un pastaigas pa lauku joprojām būs aktuālas.
Rapšu sējumi aprīlī gaidīs virsmēslojumu, lai turpinātu strauju attīstību. Cik tā būs strauja un cik ātri sējumos parādīsies kaitēkļi, noteiks laikapstākļi. Vairākos pēdējos pavasaros augiem pietika mitruma, tie uzņēma barības vielas, arī gaisa temperatūra apmierināja augu attīstības prasības, bet kaitēkļu aktīvai darbībai bija pārāk auksts. Tomēr, kā jau aprīlī mēdz notikt – vienā dienā laukus klāj sniegs, bet nākamajā gaiss iesilst līdz +10 0C un vairāk. Tādēļ jābūt gataviem stublāju smecernieka klātbūtnei, kas pirmais pamet ziemošanas vietas augsnē un minētajā temperatūrā aktīvi sāk dēt olas lapu kātos un stublājos. Smecernieki ir pietiekami izturīgi, tie izdzīvo arī īslaicīgā pavasara salā. Arī krustziežu spīduļi gaida +10 0C, lai dotos barības meklējumos. Melno vabolīšu mērķis ir rapšu ziedkopas, kurās tās izgrauž putekšņlapas, ziedputekšņus un ziedlapas, pie reizes iedējot oliņas. Ja aprīlī vairākas diennaktis iestāsies noturīgi silts laiks, tad spīduļi būs klāt, un kaitēkļiem būs ilgāks laika sprīdis, lai līdz rapšu ziedēšanai nodrošinātu augus ar savu invāziju. Vēsā aprīlī rapši attīstīsies, bet kaitēkļi līdz pat rapšu ziedēšanai masveidā var neparādīties. Dažos pavasaros ir novērots pirmais spīdulis un pirmais dzeltenais zieds vienlaikus.
Pēc sniega nokušanas, sevišķi novados, kur ilgi saglabājās bieza sniega sega, aprīlī būs vērojami ar pelēko sniega pelējumu inficējušies augi vai iznīkušu augu laukumi. Sniega pelējuma ierosinātāji saglabājas augu atliekās un augsnē, tā izplatību un ietekmi uz rapšu attīstību pavasarī mazina vējains, saulains laiks. Augus atmodināt palīdzēs slāpekļa papildmēslojums. Iepriekšējā rudenī rapšu sējumos sēņu ierosināto slimību – krustziežu sausplankumainības un krustziežu sausās puves – pazīmes uz lapām nebija plaši izplatītas. Rapši pavasarī ir visstraujāk augošais kultūraugs, vecās, dažviet inficētās apakšējās lapas dabīgi atmirs ar visām slimību pazīmēm.
Kartupeļi un dārzeņi
Kartupeļu pagrabos arī ziemas periodā rosība atslābst tikai uz īsu brīdi. Bumbuļi jāšķiro, atlasot sēklas materiālu, pārtikai derīgos, lopbarībai paredzētos un arī bojātos. Slimības, lielākoties dažādas puves, sevi ne vienmēr parāda rudenī. Toties aprīlī bilance par kartupeļu uzglabātās ražas sadalījumu ir noskaidrojusies.
Kartupeļu lakstu puves inficētie bumbuļi ar niecīgām slimības pazīmēm, kas veiksmīgi paslīdējuši garām šķirotāju acīm, būs pirmais jaunās lakstu puves izraisītājs vasarā. Bumbuļi, kas ar lakstu puvi, ražu novācot, bija inficēti nopietnāk, parasti līdz pavasarim ir tik cieši sadraudzējušies ar slapjo puvi, ka, pārvērsdamies nelabi smakojošā masā, no pagraba jau izvākti. Slapjā puve mēdz pievienoties arī ar sausajām puvēm inficētajiem bumbuļiem. Sausā puve uzglabāšanas laikā no bumbuļa uz bumbuli nepāriet, ja tie nav sapuvuši ar slapjās puves palīdzību, nereti daļa tiek iestādīta, jo inficētie ir grūtāk pamanāmi kopējā masā. Iestādot sausā puve izplatīsies jaunajā ražā.
Nejauši var iestādīt arī bakteriālo melnkāju – stipri inficētie bumbuļi ziemas periodā ir sapuvuši, bet mazinficētie radīs jaunu slimības perēkli uz lauka. Dažkārt audzēšanas apstākļu un augsnes ietekmē nākas novākt ar parasto kraupi ļoti stipri klātus bumbuļus. Tādus iestādot, iespējama sliktāka dīdzība. Pie apstākļu sakritības stipri izretinātu stādījumu var iegūt, stādot ar melno kraupi klātus bumbuļus. Šādai situācijai ir liela iespēja izveidoties aukstos un slapjos pavasaros, kad, lai darbs būtu padarīts, kartupeļus iestāda neiesilušās, aukstās un piedevām dziļās vagās. To ātri izmanto asnu nekroze jeb dīgstu puve. Stādījums veidojas rets, jo daļa dīgstu nopūst – gala aprēķinos darbošanās iznāk dārgāka, nekā iegādājoties sertificētu, veselīgu stādāmo materiālu, jo jākopj vasarā būs visi lauki.
Nedaudz pārspīlējot – aprīlī visi pagrabi ir pilni ar sudrabaino kraupi. Slimības izplatība savu kulmināciju sasniedz pavasarī, jo attīstība notiek visu gadu. Ja ziemā glabātavās ir mitrs gaiss un gaisa temperatūra ir augstāka par 3 0C, slimība aktīvi izplatās. Tādēļ dažkārt aprīlī vērojams, ka kartupeļu bumbuļi zaudējuši svaru, bet tos iestādot, stādījums sliktāk sadīgst. Primārais infekcijas avots būs iestādītie slimie bumbuļi, bet jāņem vērā, ka, stādot atkārtoti tajā pašā laukā, sudrabainā kraupja ierosinātāji jau būs priekšā, jo tie saglabājas augsnē un uz augu atliekām.
Stādīt nevajadzētu bumbuļus, kuriem uz sudrabotajiem plankumiem saskatāmas melnas, sīkas piknīdas – mikrosklerociji. Šāds bumbulis, nonākot augsnē, kalpos par kartupeļu antraknozes primārās infekcijas izraisītāju. Latvijas kartupeļu stādījumos slimība bieži nav sastopama, bet inficētu bumbuļu nonākšana augsnē ir labs tās pavairošanas veids.
Aprīlī arī dārzeņiem atvēlētajās platībās sāksies rosība. Nevienam dārzenim nav vēlams augt tajā pašā laukā, kur pērn. Piemēram, sīpolu, biešu un burkānu mušu pupāriji turpat augsnē pārziemojuši, un kārtējai vasarai ieplānotos postījumus vieglāk paveikt, ja nekur tālu nav jālido. No iespējamo slimību ierobežošanas viedokļa sīpolu, biešu un čemurziežu sējumus noteikti ir vieglāk izvietot, nekā izvēlēties tīru lauku krustziežu dzimtas dārzeņiem, jo tos apdraud krustziežu sakņu augoņi – ar tiem inficējas arī rapši un krustziežu dzimtas nezāles. Arī baltajai puvei ir tik plašs saimniekaugu klāsts – gurķi, kāpostaugi, sīpoli, salāti, burkāni, pākšaugi –, ka baltās puves ieņēmīgajam kultūraugam, atgriežoties laukā ātrāk nekā pēc četriem gadiem, pastāv augsts inficēšanās risks, jo pastāv iespēja, ka augsnē būs saglabājušies slimību izraisošie sklerociji.
Sējot burkānus tajā pašā laukā, jārēķinās, ka augsnē saglabājas arī puvju ierosinātājsēnes, piemēram, violetā sakņu puve, čemurziežu melnā puve. Ja pagājušajā rudenī tās inficēja burkānu saknes, tad, visticamāk, inficēs arī šogad.
No apkurināmām siltumnīcām ievākto gurķu un tomātu ražu jau pasen var iegādāties veikalos, bet neapkurināmās augu mājas aprīlī ar steigu jāsagatavo stādu uzņemšanai. Kaitīgie organismi šobrīd gan nav redzami, bet maldīgi cerēt, ka ziemā tie nosaluši. Iestādot jaunos stādus, pavisam ātri var kļūt skaidrs, ka gan uz augu atliekām, gan augsnē, gan uz siltumnīcu konstrukcijām un daudzgadīgās plēves tomēr bija saglabājušies un ir joprojām dzīvotspējīgi tomātu un gurķu izraisošo slimību ierosinātāji. Labi noslēpusies, gaidot piemērotus apstākļus attīstībai, ir augļu brūnā puve, pelēkā puve, baltā puve, lapu brūnais pelējums, sīkplankumainība, fuzariālā un verticilārā vīte, ķirbjaugu īstā un neīstā miltrasa, ķirbjaugu kraupis, dažādu ierosinātāju izraisītās sakņu puves un vēl citas.
Ne visi jauno tomātu stādu potenciālie inficētāji savu dabu parādīs uzreiz – nepietiekami iztīrītās augu mājās problēmu pietiks visai vasarai. Tās var radīt arī pietiekami siltajos laikapstākļos pārziemojušās baltblusiņas un tīklērces. Tādēļ, ja vien tas nav izdarīts rudenī, tad aprīlī ir pēdējais laiks no siltumnīcām izvākt visu lieko, mazgājamās virsmas nomazgāt vismaz ar veļas pulvera šķīdumu, nomainīt augsni, kurā vairāku gadu garumā dzīvo ne viens vien nevēlamais apakšīrnieks, pat neskaitot sēņu slimību ierosinātājus. Tie var būt pūcīšu kāpuri, zemesvēži, maijvaboļu un sprakšķu kāpuri un gliemežu oliņas. Skudras savu atrašanās vietu arī demonstrē diezgan savlaicīgi, bet tad jau parasti augi ir iestādīti. Augiem par labu nāk, ja esošo augsni sajauc ar svaigu, neinficētu kūdras substrātu.
Augļu dārzi
Ja aprīlī virs augļu dārza gaisā paceltos drons ar spējām redzēt cauri zariem, lapām un sūnām, tad nemaz neliktos, ka aprīlī viss vēl pelēks un aizmidzis. Pirmās būtu redzamas no ziemošanas vietām lapu koku stumbros aktivizējušās lapu koku nevienādā mizgrauža mātītes. Ja to lidojuma ceļā trāpīsies ābeļu, bumbieru, plūmju vai ķiršu jaunie stādījumi, tad jārēķinās, ka to tievajos stumbros un zaros vaboles grauzīs ejas, kurās sadēt oliņas. Pārliecināties par kaitēkļu klātbūtni var, zarā iekarinot 200 ml pudeli ar atšķaidītu degvīnu, kuru papildina ar līmes plāksni – uz tās arī pielips kaitēkļi, kas atlidos uz spirta smaržu. Attiecībā uz šiem kaitēkļiem nav pamata cerēt, ka tie pazudīs paši no sevis. Lai invāziju pārtrauktu, invadētie koki jānozāģē un jāsadedzina, jo kaitēkļiem ir vienalga – izlidot no vertikāla vai horizontāla koka, tie izlidos un turpinās bojāt citus kokus dārzā.
Zem lapām, sūnām vai mizas spraugās būtu redzami ābeļu ziedu smecernieki, kas droši vien ir labi pārziemojuši un aprīlī gaidīs gaisa temperatūras paaugstināšanos virs 6 0C, lai dotos augšup pa ābeļu stumbru. Smecernieki, lai turpinātu dzimtu, nedrīkst nokavēt ziedpumpuru izvirzīšanos, bet maz ticams, ka tas notiks aprīlī. Smecernieku kaitnieciskā darbība turpināsies maijā.
Ļoti savlaicīgi, gaisa temperatūrai sasniedzot 3 0C, mostas pārziemojušie bumbieru lapu blusiņas pieaugušie īpatņi. Līdz rudenim kaitēkļa populācijā jānomainās vismaz trim paaudzēm, tādēļ, gaisa temperatūrai pārsniedzot 10 0C robežu, bumbieru dārzos var novērot, ka mātītes pumpuru tuvumā uzsāk olu dēšanu. Šis novērojums varētu būt sevišķi būtisks, ja kaitēkļa izplatības ierobežošanai plānots izmantot preparātu, kas pārklāj oliņas, neļaujot tām izšķilties.
Uz ābeļu zariem kaitēkļu oliņas jau atrodas kopš rudens, un aprīlī vēlams izvērtēt, kā tās pārziemojušas, lai nerastos negaidīti pārsteigumi pirmās kaitēkļu invāzijas veidā. Veselās un bojā gājušās oliņas viegli atpazīstamas pēc katrai sugai raksturīgās formas un krāsas. Ābeļu lapu blusiņai – garenas, dzeltenīgi pelēkas, augļu koku sarkanai tīklērcei – apaļas un sarkanas, bruņutīm tās klātas ar iegarenu vairodziņu un laputīm – melnas.
Siltā aprīlī ābeļu pumpuros uzsāks baroties lapu un pumpuru tinēju kāpuri, no oliņām šķilsies ābeļu vērpēja kāpuri. Siltās aprīļa dienās modīsies arī krūmogulāju pumpuri un sagaidīs jāņogulāju pumpuru kodes kāpurus, kas atstās ziemošanas vietas pie krūma pamata un dosies baroties ar plaukstošo pumpuru iekšpusē. Var sākt šķilties ābeļu tīklkodes un sprīžmetu kāpuri, tomēr pēdējo gadu aprīļi ar siltumu nav izcēlušies, tāpēc kaitēkļi nopietnas aktivitātes, visticamāk, uzsāks maijā.
Aprīlī vēl var izgriezt upeņu pumpuru ērces invadētos zarus, visprātīgāk gan likvidēt visu krūmu. Zarus izgriežot, pavisam no kaitēkļa atbrīvoties neizdosies, bet var samazināt ērču izplatību. Upeņu krūma lapu attīstība vēl nenozīmē, ka ērces jau kāpostgalvām līdzīgos pumpurus atstājušas – pumpura iekšpusē nomainīsies divas ērču paaudzes, un tikai tad tās pametīs ziemas mājvietu, izklīstot pa zariem.
Pēdējās vasaras bijušas labvēlīgas aveņu pangodiņu attīstībai. Pangās, kas izvietojušās uz gludajiem avenāju stumbriem, ziemo aveņu pangodiņa kāpuri. Šie dzinumi izgriežami un sadedzināmi. Savukārt aveņu dzinumu pangodiņš ziemo augsnes virskārtā turpat stādījumā. Ja augsni ap avenājiem nosegs ar 15 cm biezu kūdras kārtu, pangodiņam nepietiks spēka, lai no ziemošanas vietas nokļūtu virspusē.
Zemeņu stādījumos pagājušajā vasarā uz ogām attīstījās pelēkā puve, lapas inficēja zemeņu miltrasa, savukārt šajā pavasarī šo slimību ierosinātāji būs saglabājušies uz lapām un dobes nosedzošajiem salmiem. Tādēļ no zemeņu stādījumiem novācamas vecās lapas un pērn izklātie salmi ogu pasargāšanai no saskares ar augsni.
Ķiršu stādījumos jāizzāģē stipri sveķojošie zari – tie, visticamāk, norāda, ka koks inficējies ar ķiršu mēri. Ja iepriekšējās vasarās agri sākusi izplatīties ķiršu lapbire, tad, iespējams, kociņi pavasarī saplauks negribīgi, un pilnvērtīga raža nav gaidāma. Ja krūmogulājos redzami ar sarkankārpu vēzi slimi zari, arī tie izgriežami.
Bumbieru dārzu saimniekiem nemaz nav jāiet uz dārzu, lai saprastu, ka slimībām miera periods ir beidzies. Interesantākais, ka dārzā nekas arī nebūs redzams, toties pie mājas dekoratīvie kazaku, Virdžīnijas un Ķīnas kadiķu stumbri būs rotājušies ar oranždzeltenu želejveida masu. Bumbieru–kadiķu rūsas miera periods ir beidzies – sporas ir gatavas no kadiķiem, kas kalpo kā slimības starpsaimnieki, lidot uz bumbierēm. Sporas pārvietojas ar vēju – pirmais inficēsies tuvākais dārzs, bet tās var pacelties ļoti augstu gaisā, nolidot lielus attālumus un nosēsties uz bumbierēm, kur dekoratīvie kadiķi nav atrodami. Parasti tas notiek aprīļa beigās maija sākumā. No fitosanitārā viedokļa kadiķus vēlams sadedzināt, par estētisko lemjams katram pašam.
Kamēr ābeļu zari vēl nav pārklāti ziediem un lapām, viegli pamanīt lapu koku vēža bojātos zarus. Ar šo infekciju ir tāpat kā ar upeņu pumpuru ērces invāziju – reiz koku inficējusi, arī vēža infekcija nekur nepazudīs. Slimos kokus labāk būtu likvidēt pavisam, pie reizes aplūkojot dārza perimetru plašākā skatījumā – varbūt tuvumā atrodami slimi lapu koki, kas regulāri inficē jauno stādījumu.
Augļu parastās puves ierosinātāji neatlido, tie dārzā dzīvo savā augļu kokā. Ja pērn puve dārzā bija izplatīta, tad, lai cik rūpīgi novākta raža, aprīlī daudzos ābeļu, bumbieru un plūmju vainagos joprojām atrodamas mūmijas – sažuvuši, cieti augļi. Nepietiek, ja sažuvušos augļus tikai novāc no zariem. Nokrituši apdobēs, tie savu puves izplatīšanas misiju paveiks tikpat labi, kā atrodoties kokā. Inficēti var būt arī zari un jaunie dzinumi, tāpēc puve izplatīsies mazāk, ja visus infekcijas izplatītājus no dārza izvāks.
Iestājoties pavasarīgiem laikapstākļiem, VAAD nekarantīnas kaitīgo organismu monitoringa inspektori izvērtēs, kā pārziemojuši sējumi un stādījumi. Aprīļa otrajā pusē sāksies regulāri novērojumi Latvijas novadu laukos un dārzos, pievēršot uzmanību kultūraugu un to slimību attīstībai un kaitēkļu izplatībai. Novērotais ikvienam interesentam aplūkojams VAAD mājaslapā sadaļā noverojumi.vaad.gov.lv. Tomēr zemniekiem arī pašiem jānovēro savi sējumi un stādījumi, jo neviena aplikācija un neviens no attāluma nepateiks, kāda situācija veidojas konkrētā laukā vai dārzā.
