Augu maiņas un sējumu struktūras modeļi augsnes degradācijas un SEG emisiju novēršanai 0
Līvija Zariņa, AREI Agroekoloģijas nodaļas vadošā pētniece
Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) pētnieciskajos centros Priekuļos un Stendē kopš pirmsākumiem jau vairāk nekā gadsimtu ilgā periodā racionālu augu maiņas un sējumu struktūras modeļu izstrāde ir bijis viens no galvenajiem darbības mērķiem. Sākumā noteicošais faktors bija iegūtās ražas lielums, bet vēlāk akcents tika likts uz ražas kvalitāti, tādējādi selekcionāru darbu ievirzot konkrētam ražas izmantošanas veidam paredzētu šķirņu radīšanā.
Savukārt zinātnieki agrotehnoloģiju jomā, vienlaikus vietējos apstākļos pārbaudot jaunākos mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļus, kā arī tehniskos jauninājumus, izstrādāja jaunradīto šķirņu optimālās audzēšanas tehnoloģijas. Tolaik par modeļiem neviens nerunāja, taču optimālai augu maiņai, kas joprojām uzskatāma par zemkopības galveno atslēgvārdu, gan tika pievērsta liela uzmanība. Nu klāt nākuši citi aktuāli termini – augšņu degradācija, SEG emisijas, kas nepavisam nav jauni jēdzieni, lai arī pēdējos gadu desmitos iet roku rokā ar iepriekšējā gadsimtā retāk dzirdētajiem, bet šodien politiķu un finansētāju izceltajiem – saimniekošanas sistēma, nišas kultūraugi, precīzās tehnoloģijas un arī modeļi jeb varianti.
Par pētījumiem saimniekošanas sistēmu ietvaros
Pamatā ir trīs saimniekošanas sistēmas – bioloģiskā, konvencionālā un integrētā. Katra ar savām priekšrocībām un trūkumiem. Katrai no tām raksturīgas savas specifiskas metodes, ražas līmenis, ar ko reāli rēķināties, un pats galvenais – katra atšķirīgi ietekmē vidi. Strādājot jebkurā no tām, darbībām jāatbilst uz apkārtējās vides aizsardzību vērstajām normatīvo aktu prasībām. Kura no sistēmām, kurš modelis katrā vietā piemērotākais, tā ir saimnieka izvēle. Kāpēc tieši tas un ne cits – te nu jāraugās zinātnieku veikto pētījumu rezultātu virzienā.
AREI pētniecības centros laukaugu pētījumi tiek veikti visās minētajās saimniekošanas sistēmās. Par pēdējos piecos gados vērtīgākajiem (no praktiķu viedokļa) uzskatāmi: ar Zemkopības ministrijas (ZM) atbalstu Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centra (LAAPC) virsvadībā veiktie pētījumi par nezāļu izplatību un to ierobežošanas iespējām konvencionālajā saimniekošanas sistēmā; sadarbojoties piecām Ziemeļeiropas valstīm, projekta PRODIVA (Augu daudzveidība un nezāles) ietvaros veiktie pētījumi bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā. Ar nepacietību uz gada beigām tiek gaidīts solītais projekta dalībvalstu (Dānija, Polija, Somija, Vācija, Zviedrija un Latvija) labākās pieredzes apkopojums, kas patiesi ir aktuāli, jo nezāles bioloģiskajos laukos joprojām masveidā svin uzvaru pār kultūraugiem. Līdz gada beigām tiks sagatavoti arī Ieteikumi vējauzas un citu izplatītāko nezāļu sugu ierobežošanai Latvijas apstākļos.
Vērtīgi ir arī pākšaugu pētījumi saistībā ar vietējās proteīnbarības nodrošināšanu – sugu un šķirņu un to audzēšanas paņēmienu salīdzinājumi, kas veikti gan konvencionālajā, gan bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā. Turklāt šajos pētījumos līdzdarbojās arī LLU lopkopības nozares zinātnieki. Pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar desmit citām Eiropas valstīm projektā EUROLEGUME, pākšaugu pētījumus izdevās izvērst plašāk, nekā bija plānots saskaņā ar ZM atbalstu. Vērtīgi, ka pākšaugu sugu un šķirņu pētījumi bioloģiskās saimniekošanas apstākļos tiks turpināti vēl četrus gadus ELFLA projekta ietvaros.
Abos pētījumu blokos (nezāles un pākšaugi) neatkarīgi no saimniekošanas sistēmas skaidri izkristalizējās veiksmīgi ieviestas augu maiņas pozitīvais efekts. Kuru sugu, kuru audzēšanas paņēmienu (pasēja, starpkultūra, uztvērējaugs) izvēlēties augu sekas dažādošanai (un katrs variants būs viens no modeļiem), tas ir ļoti atkarīgs no vietējiem agroekoloģiskajiem apstākļiem (pirmkārt, augsnes īpašībām), saimniecības materiāli tehniskā nodrošinājuma un daudziem ekonomiskajiem faktoriem gan saimniecības, gan valsts mērogā. Cik modeļus zinātniekiem izdosies pārbaudīt reālos lauka eksperimentos, tik pārliecinoša būs augkopja izvēle.
Lauksaimnieku vidū, vairāk gan bioloģiskajās saimniecībās, jau iezīmējusies nišas kultūraugu audzēšana. Ir zināmi vairāki veiksmes stāsti, tomēr runāt par šo laukaugu audzēšanas metodēm Latvijas apstākļos ir pāragri. Turklāt arī šīm sugām jāatrod visveiksmīgākā vieta augsekā un jānoskaidro tiem tīkamākie kaimiņi. Priekuļu pētniecības centra Agroekoloģijas nodaļas zinātnieki ar interesi gaida pirmos rezultātus no pavasarī iesētajiem kvinojas, pārtikas lupīnas un bezglutēna auzu laukiem.
Par SEG emisiju novēršanas modeļiem
Lauksaimniecības nozare ir galvenais dabas resursu izmantotājs. Kopš neolīta laikmeta, kad lauksaimniecība Eiropā sāka izvērsties, nozare ir ievērojami attīstījusies, bet vienlaikus, pateicoties progresam, laika gaitā tai ir sarežģījušās attiecības ar vidi. Augsne ir nozīmīga oglekļa krātuve, taču tajā pašā laikā Latvijas augsnes rada ap 84% no visām N2O emisijām.
Visās saimniekošanas sistēmās lielākais izaicinājums ir nepieļaut augsnes degradāciju un novērst siltumnīcefektu izraisošo gāzu (SEG) emisijas. LLU ekspertu dati liecina, ka “nozīmīgākās SEG emisijas no lauksaimniecības sektora veido metāns (CH4) un slāpekļa oksīds (N20), kuru avots ir lopkopība”, bet nevajag aizmirst, ka augkopība un lopkopība jau ir kā roka ar cimdu. Izmantojot slāpekļa minerālmēslus un organiskās izcelsmes slāpekļa mēslošanas līdzekļus, slāpekļa oksīda emisijas veidojas arī augkopībā. Savukārt “oglekļa dioksīda (CO2) emisijas lauksaimniecības sektorā tiek uzskaitītas no augšņu kaļķošanas un urīnvielas izmantošanas kultūraugu mēslošanai. Ņemot vērā, ka Latvijā tiek plānota lauksaimnieciskās ražošanas intensifikācija un neizmantoto lauksaimniecības zemju atgriešana lauksaimniecības produkcijas ražošanai, SEG emisiju pieaugums šajā sektorā uz 2050. gadu var pieaugt vēl par vairāk nekā 70%”. Skan draudoši, tāpēc arī tiek dota zaļā gaisma jeb valsts atbalsts pētījumiem šajā jomā.
Arī AREI zinātnieki iesaistījušies pētījumos šajā sektorā, piedaloties projektā Aramzemes un ilggadīgo zālāju apsaimniekošanas radīto siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju un oglekļa dioksīda (CO2) piesaistes uzskaites sistēmas pilnveidošana un atbilstošu metodisko risinājumu izstrādāšana. Ir ierīkoti lauka izmēģinājumi gan konvencionālajā, gan bioloģiskajā laukā.
Jāpatur prātā, ka, sākot no 2021. gada 1. janvāra, Latvijai būs jāsagatavo un jāuztur ikgadēja uzskaite, kurā pareizi jāatspoguļo visas emisijas un piesaiste, kas attiecīgajā teritorijā rodas, veicot aramzemes un ganību apsaimniekošanas kategorijas darbības. Tāpēc pētījumu rezultāti ir aktuāla nepieciešamība valsts mērogā.
Par augu maiņas un sējumu struktūras modeļiem
Vēl iepriekšējā gadsimtā Priekuļos Dr. Miķelsons savos pētījumos ilggadīgajā augseku un mēslošanas stacionārā nepārprotami pierādījis, ka racionālākā augu maiņa, kas nodrošina arī augsnes auglības saglabāšanos velēnu podzolaugsnēs, ir vismaz piecu lauku augseka, kur sējumu struktūrā labību īpatsvars nepārsniedz 60%, un tajā iekļauta arī daudzgadīgo zāļu audzēšana. Kā arī, neraugoties uz to, ka daudzgadīgo zāļu iekļaušana augsekā nodrošina augsnes īpašību stabilitāti, īsas rotācijas (trīs lauku) augsekā velēnu podzolaugsnēs ilgstošā periodā organiskās vielas uzturēšana iespējama tikai tad, ja tiek lietoti kūtsmēsli.
Samazinoties kūtsmēslu pieejamībai, jāizmanto citi organiskie mēslošanas līdzekļi, kuru klāsts ir gana plašs, taču vēl joprojām līdz galam nav izstrādātas to lietošanas tehnoloģijas atkarībā no augsnes īpašībām, agroekoloģiskajiem apstākļiem un ņemot vērā saimniecības ražošanas virzienu. Kā 21. gadsimta īpatnība jāmin arī fakts, ka Latvijā daudzās saimniecībās daudzgadīgās zāles vairs neietilpst pamatprodukcijas ražošanas plānos. Atšķirībā no iepriekšējā gadsimta valstī tiek audzētas nu jau gandrīz 10 dažādas labību sugas. Ir ziemas un vasaras forma kviešiem, miežiem, tritikālei, rudziem, ir plēkšņu un kailgraudu mieži, ir kailgraudu auzas. Kuru no tām augsekā iekļaut un kāpēc? Tie jau būs augu maiņas dažādie modeļi. Tas, ka nepieciešamas alternatīvas, ir vairāk nekā skaidrs, jo Latvijā līdzīgi kā vidēji ES vairāk nekā pusi aramzemes aizņem labības, tātad jāpadomā par augsnes organisko vielu papildināšanas metodēm, kuras konceptuāli praktiķiem zināmas, vien trūkst pārliecības par piemērotākās izvēli.
Saimniekošanas ietekme uz vidi
Tā ir galvenā aktualitāte visā pasaulē, tāpēc visu jomu zinātnieki mobilizējušies vidi (galvenokārt augsni un bioloģisko daudzveidību) ietekmējošo faktoru pastiprinātā izpētē. Galvenais akcents likts uz precīzajām tehnoloģijām ar mērķi saudzēt vidi un sekmēt oglekļa uzkrāšanos augsnē. Tas ir tā sauktais jaunais ceļš, pa kuru lauksaimniekam būtu jāiet (kāds nu jaunais, tā ir tā pati videi draudzīgā saimniekošana). Tā kā klimatiskie apstākļi tomēr ir citādi, iepriekš zināmais vien jāskata citādām acīm, tāpat kā jāņem vērā mūsdienu tehniskās iespējas augsnes apstrādē un sējumu kopšanā.
Jā, laiki mainās, bet vecie zemkopības pamatlikumi un noteikumi augsnes kopšanā tomēr nemainās – ir jāuztur vēlamais organiskās vielas daudzums augsnē, veicinot oglekļa uzkrāšanos tajā ar ekonomiski pamatotām vietējiem agroekoloģiskajiem apstākļiem atbilstošām darbībām.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
