Dzīvīgs dzīvžogs 1
Kad pirms 40 gadiem ienākuši šajās mājās, pirmais darbs, tāpat kā daudziem, bijis stādīt dzīvžogu. Izvēlējušies klintenes. Tās labi augušas, taču cirpšana sagādājusi milzu darbu. Izdevies izaudzēt gandrīz divus metrus augstu sienu, taču, lai izskatītos glīti, dzīvžogs sezonā jāfrizē vairākas reizes. Blīvais, vienmuļais stādījums sācis nomākt un metis lielu ēnu. Tad nolēmuši ielas pusē no tā atteikties un vietā uzlikuši dēļu sētu, kas slīgst dažādu skuju koku un košumkrūmu kupenās. Alla atzīst, ka tā pašai labāk patīk, turklāt pilsētas dārzā svarīgs ir katrs jauniegūts zemes pleķītis, kur var iestādīt jaunus augus.
Taču daļā dārza klinteņu dzīvžogs saglabāts un ir lielisks fons lielajiem rožu krūmiem, delfīnijām. Tagad Alla plāno to atjaunot, vairāk apgriežot zarus. Tas būs vairāku gadu darbs, jo dārzā neko nedrīkst sasteigt. Vajadzīga liela pacietība.
Rožu kolekcija
Allas sirds pieder rozēm. Visām! Tomēr vieta un kopšana liek bremzēt kaislību. Pirms pārdesmit gadiem bijis vienalga – kura, jo visas skaistas, bet tagad jaunas iegāde tiek pārdomāta. Tās tiek pētītas katalogos, interneta vietnēs, lasīti apraksti un audzētāju atsauksmes. Kolekciju visu laiku papildina draugu dāvātās rozes, jo visi zina, kas visvairāk iepriecinās saņēmēju.
Vecākajām rozēm jau ir pārdesmit gadu. Tās saimniece gatavojas nomainīt, jo, kaut gan kopta krūma mūžs ir ilgs, tas nevar sacensties ar jaunu, dažus gadus vecu skaistuli. Puse kolekcijas ir pašas audzētas rozes no spraudeņiem. Alla pārliecinājusies, ka patsakņi ļoti labi pārcieš ziemu un aug vēl spēcīgāk nekā potētās. Īpaši viņai izdodas favorītes – angļu rozes. Pirmos patsakņus viņa izaudzējusi, apgriežot vedeklai dāvinātus rožu stādus. Tagad Alla iemanījusies apsakņot, arī kopjot atlūzušu dzinumu. Ja nav laika tūliņ darboties, spraudeni iemetot ūdens spainī. Kad viesojamies šajā dārzā, spainī savu kārtu uz apsakņošanos gaida gan pāris rožu dzinumu, gan bārbeles zars.
Sapņu delfīnijas
Rozēm piestāv delfīnijas, nospriedusi Alla un meklējusi pēc iespējas garākas un varenākas. Tādas atsūtītas no Anglijas. Šis ir pirmais īstais ziedēšanas gads. Pērn viņa delfīnijas sējusi martā, tās uzziedējušas jau rudenī, bet daudz pieticīgāk. Vismaz ziedu krāsu un pildījumu parādījušas. Tukšā sēklu paciņa nav saglabāta, lai pasūtītu atkal, tāpēc Alla nolēmusi pati ievākt sēklas un sēt – gan jau kaut kas izaugs. Daļu viņa mēģinās pavairot ar spraudeņiem. Viens nejauši radies, kad ravējot atlūzis liels, ziedošs dzinums. To saimniece nogriezusi un podā iedēstījusi tikai sprīdi garu stumbenīti ar sakneņa daļu. Jumtiņam uzlikusi plastmasas pudeli – un aug!
Taču saimniece secina: jo lielākas delfīnijas, jo pamatīgāki balsti vajadzīgi, turklāt svarīgi tos uzlikt laikus, kamēr ziedu vāle nav kļuvusi pārāk smaga. Delfīniju ziedi, tiklīdz noliecas, strauji ceļ galus gaisā, un tad skaistu, taisnu ziedu vairs nevar dabūt.
