“Man teica – nost ar bijību, tu nedrīksti par to domāt.” Saruna ar aktrisi Ievu Segliņu 5
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uz teātra skatuves nokļuvusi jau bērnībā, pirmo lielāko lomu Dailes teātrī viņa nospēlējusi 15 gadu vecumā. Aktiermākslu studējusi Maskavā un plašu skatītāju atzinību iemantojusi kā seriāla “Saplēstā krūze” galvenā varone.
Kā Dailes teātra aktrise desmit sezonas spēlējusi vienu spilgtu varoni pēc otras, taču tikai šajā rudenī saņēmusi savu pirmo “Spēlmaņu nakts” balvu par Raiņa lomu izrādē “Smiļģis”. Aktrise IEVA SEGLIŅA ir spoža, jūtīga, domājoša un teātri caurcaurēm mīloša.
“Teātrī nedrīkst ļauties rimtai esībai – tas nestrādā. Visu laiku ir jācīnās ar šķēršļiem. Un visu laiku jābūt skaidrai vīzijai,” saka Ieva. Gan par savu teātri, gan par sevi pašu.
Līdz teātra balvai jums vienmēr pietrūcis mazs solis, kaut nomināciju nav trūcis, saskaitīju piecas. Šķiet, neticējāt, ka šoreiz tas patiešām notiek.
I. Segliņa: Tas pavisam noteikti bija pārsteigums, kā jau vienmēr, jo nekad nevar zināt, kā viss saliekas un sagrozās. Man likās tik ārkārtīgi pareizi, ka savu pirmo balvu dabūju tieši par šo – Raiņa – lomu.
Ārkārtīgi svarīgi, ka līdz ar manu balvu to ieguva arī izrāde “Smiļģis”. Man ir ļoti grūti atdalīt sevi no visa izrādes kopuma. Manu lomu veidoja gan Viestura Kairiša režija, gan gaismas, gan brīnišķīga Māras Zālītes luga, kur mana loma ir uzrakstīta. Izrādes režija un tās ārkārtīgi spēcīgie paņēmieni ir tie, kas uzrunā skatītājus un strādā.
Pirms mana uznāciena Smiļģis ir vētrains un mežonīgs, bet tad, brīdī, kad ienāk Rainis, iestājas pilnīgs klusums. Tad ir vārds un doma, un jēga. Vai mirklis, kad Rainim izkrīt no rokām visi viņa darbu sējumi un viņš stāv apjucis grāmatu čupiņā…
Cik viegli vai grūti bija apvienot bijību pret Raiņa dižgaru un aktierisku drosmi – divas balvas vērtas iezīmes, ko izcēla žūrija – aktrisei spēlējot mazliet komisku Raini – vīru ar pliku galvu un bārdu?
Pirmā reize, kad ieraudzīju pie ziņojumu dēļa, ka spēlēšu Raini, Smiļģa māsu Annu un Leldi (loma Raiņa lugā “Spēlēju, dancoju”. – A. K.) biju ļoti priecīga. Nodomāju – mani sagrimēs, parādīšos kaut kā simboliski.
Tad izlasīju lugu un sapratu – man būs jāspēlē Rainis – cilvēks, nevis simbols. Man bija ārkārtīgi grūti tikt vaļā no nevajadzīgās bijības, atbildības pret šo personību. Man teica – nost ar bijību, tu nedrīksti par to domāt! Tomēr mana iekšējā sajūta teica – es nedrīkstu pavisam šo bijību atmest. Un tad tas bija jāsavieno ar ārkārtīgi lielu drosmi, ko nebija viegli sevī atrast.
Es tiešām sevī kaut ko uzvarēju ar šo izaicinājumu. Tajā visā bija tik daudz šaubu un nepārliecinātības. Laimīgā kārtā es nepadevos. Izejot tam visam cauri, saprotu, ka tieši šādas lomas liek atklāt sev jaunus apvāršņus. Liek augt.
Man ir bijušas apjomīgākas lomas, bet Rainis ir līdz šim sarežģītākā loma tajā ziņā, kas prasīja lielāko sevis pārvarēšanu, jo šādi jāpiekļūst klāt cilvēka kodolam. Tā prasa milzīgu domas koncentrēšanos. Reizē aizraujoši, mokpilni un man sasodīti vajadzīgi.
“Smiļģi” varētu uzskatīt par spilgtu virziena rādītāju Kairiša un Žagara ērā Dailes teātrī. Vai līdz ar jaunu teātra virzienu ejams arī jauns ceļš jums pašai? Meklējot cilvēka dzīves nospiedumu izrādē “Elpa”, ko spēlējat kopā ar Gintu Andžānu divatā uz lielās zāles skatuves, turpinot ar sociāli trāpīgajiem “Degunradžiem”…
“Smiļģis” tiešām nav tāds viens vienīgais veiksmes stāsts, bet veiksmīga un mērķtiecīga virzība. Par to esmu ārkārtīgi iepriecināta. Esmu piedzīvojusi veiksmes stāstus vienas izrādes ietvaros, bet nekad līdz šim nebiju izjutusi visaptverošu sajūtu, ka ejam pareizu un veiksmīgu ceļu. Tas mani iedvesmo.
Man patīk tā augt, būt kopā ar teātri – šīs nav manas atsevišķas lomas, bet kopīgs piedzīvojums. Šobrīd katra satikšanās ar katru jaunu režisoru ir tik neparedzama – tu katru reizi uzzini kaut ko jaunu un attīsties automātiski, vienkārši satiekoties ar cilvēkiem, kuriem ir tādas darba metodes, kādas līdz šim neesi pazinis.
“Elpa” – man personiski šī izrāde ir par bailēm. Par bailēm no jebkā un to, kā ar to sadzīvot. Tas ir kaut kas, ko šajā izrādē pamatīgi atklāju sevī, un tas no manis prasīja atklātu un godīgu būšanu šajā stāstā.
“Degunradži” ir apbrīnojama satikšanās ar režisori (Ildiko Gāšpāru. – A. K.) un horeogrāfi Veroniku Sabo, kas piedāvāja pilnīgi citu veidu, kā atslēgt lomas – caur fizisku būšanu un ļoti konkrētu metodi. Tas bija jaunatklājums mums visiem, ko pēc tam iespējams izmantot arī turpmāk.
“Smiļģī” katram bija milzīga atbildības izjūta, sākot jaunu teātra ceļu, kurš mums ir spilgti jāiezīmē un jāpasaka, kur vēlamies iet. Cienu teātra vadītājus par viņu prātam neaptveramajām, brīžam šķietami nepiepildāmajām ambīcijām un to, ka tu redzi, ka viņi neatkāpjas. Varbūt kļūdīsies, bet ies. Esmu gatava kopā ar viņiem rāpties un krist.
Turpat arī “Dailes Kanons”, kurā satiekas meistars Juris Bartkevičs, nevaldāmais Platons Buravickis, Jāņa Rokpeļņa krastmalas bohēma dzejā un būtne sarkanā – jūs. Kāds kanons iedzīvināts šajā spēku salikumā?
Man ļoti patīk šī Viestura ideja, ka “Dailes Kanona” izrādēs satiekas mūsu lielie vecmeistari, kurus var apbrīnot un no kuriem var mācīties, un mēs. Mūsu kanons ir traks piedzīvojums. Mūs, trīs absolūti dažādus cilvēkus – Juri, Platonu un mani –, sameta kopā, un izveidojās kaut kas patiešām interesants.
Sākumā mēģinājām ar Juri divatā – viņš ar Rokpeļņa dzeju un es ar bijību gan pret Juri, gan dzeju, ko mēģināju pārvērst dejā. Un tad atnāk Platons un ienes tajā visā vētru. Pēkšņi ir cīņa starp dzeju un mūziku – abas savā starpā rīvējās un rīmējās, bet es esmu būtne – šausmīgi baidos no vārda “mūza” vai “iedvesma”, vai “sieviete” – kaut kas, kas ir klātesošs radošam procesam un radošam cilvēkam.
Kaut kas, kas tev brīžiem traucē, brīžiem palīdz. Katrs no visiem “Dailes Kanoniem” ir ārkārtīgi vērtīgs piedzīvojums gan mums, gan skatītājiem. Pēc tiem man ir sajūta – ak dievs, gribu izlasīt Nīči, gribu klausīties klaviermūziku.
“Skatuves naglu” saņēmāt no vīra, Nacionālā teātra aktiera Artūra Krūzkopa, rokām. Jāatzīstas, cerēju, ka “Skatuves naglas” šoreiz tiks jums abiem…
Daudz iepriecinošāk par to, ka vīrs pasniedza manu pirmo balvu, būtu tas, ja tā būtu arī viņam, jo viņš to tiešām bija pelnījis. Izrādē “Sapnis vasaras naktī” savā vīrā ieraudzīju kaut ko absolūti jaunu un neredzētu.
Mēs mēdzam tā pieskatīt viens otra gaitas teātrī un, ja gadās kaut kas negaidīts, to viens otram arī pasakām.
Jūsu tandēmā ir jaušama arī profesionāla sāncensība?
Pat ja ir, tad tā ir absolūti visveselīgākā sāncensība, kas var būt. Drīzāk iedvesmošana un kopā augšana, lai cik banāli tas izklausītos. Vīram mājās stāv jau trīs “Spēlmaņu nakts” balvas, nu šajā plauktiņā ir arī mana.
Nemaz nevar atšķirt, kuram ir kura. (Smejas.) Mēs kopā priecājamies, bet viens otram arī atzīmējam lietas, kas ir jāatzīmē no malas, lai pats apzinātos, ko esi izdarījis, kas jāpatur un kas nav vajadzīgs.
Man ir laimējies, ka man arī mājās ir tāds cilvēks, kurš mani var pieskatīt profesijā.
Tuvākais jauniestudējums, jums piedaloties, ir 27. janvārī gaidāmā angļu komēdija “Izrāde, kas saiet sviestā”, iepriekš pieteikta kā “Totāla izgāšanās”.
Šobrīd ir mainīts gan izrādes nosaukums, gan radošā komanda. Strādājam ar režisori Eimiju Mārčantu no Anglijas, kas tur ir veidojusi arī oriģinālizrādi. Tādā veidā kā šoreiz komēdiju vēl neesam spēlējuši, balansējot starp komēdijas paņēmienu trikiem un šova elementiem. Tas man ir izaicinājums.
Stāsts te ir par pašu teātri – par izrādes iestudēšanu. Par tādu pasmiešanos pašiem par sevi, bet domāju, arī skatītājiem būs ārkārtīgi interesanti. Vienmēr taču ir interesanti, kādas ir teātra aizkulises un kas notiek tad, ja kaut kas noiet greizi un skatītājs to pamana.
Šajā izrādē greizi ies pilnīgi viss, un ceru, ka tajā būs laba smieklu deva gan mums, gan skatītājiem. Man patīk, ka nekāpjam kaut kādā abstraktā, nesaprotamā vidē, bet esam šeit un tagad. Tas man liekas svarīgi jaunās teātra vadības kontekstā. Kā saka Smiļģis – redzēt, dzirdēt, elpot dzīvi.
Šajā laikā pietrūkst iespējas uzelpot, kaut smejoties.
Jā, gribas smieklus un vieglumu, ballītes un draugus, dzīvi tādu, kāda tā bija kādreiz. Tomēr teātrī man svarīgāk liekas domāt un runāt par to, kas notiek, un tiešām iedziļināties. Bieži šajā laikā uzdevām jautājumu, kāpēc teātris vispār vajadzīgs, bet tad bija skaidrs – mēs nekādā veidā nevaram iztikt bez teātra. Jo nedrīkstam.
Teātris mani un visus apkārt veido par domājošu, spriestspējīgu, justspējīgu, empātisku sabiedrību. To mums sniedz kultūra kā tāda. Ja tā nebūtu, man ir bail, ka mēs varētu kļūt par kaut ko mežonīgu un apstāties attīstībā. Teātris ir vitāli nepieciešams. Īpaši tai sabiedrības daļai, kura šobrīd, šķiet, iejūtību un spriestspēju zaudējusi.
Liela daļa skatītāju, iespējams, jūs arvien redz kā Nati daudzu iemīļotajā seriālā “Saplēstā krūze”. Vai šajā laikā esat pabijusi arī kino uzņemšanas laukumā?
Prieks, ka vasarā mani uzaicināja piedalīties seriāla “Bezvēsts pazudušās” otrās sezonas aktieru komandā. Ir labi būt kopā ar jauniem cilvēkiem, seriāla producentiem, kam ir lielas ambīcijas izdarīt labu un kvalitatīvu darbu, neatkāpjoties no mērķa.
Pēdējā laikā man bija sajūta, ka man kino jāspēlē ne tik jauki cilvēki, bet nu ir sagadījies tā, ka esmu gaišākais cilvēks visā kompānijā! Tāpat bija maza, bet brīnišķīga pieredze šeit filmētā Disneja studijas filmā. Nofilmējos arī filmā “My Good Neighbours”, kurā filmējās arī aktieris Džonatans Rajs Meijers.
Drīzumā gaidāma pirmizrāde filmai “Warhunt”, kur man bija gods filmēties vienās ainās kopā ar Mikiju Rurku. Tas bija satriecoši interesanti – liels piedzīvojums!
Šos ārzemju projektus pieņemu ar lielāko prieku, neskatoties uz to, vai ir liela vai maza loma. Nenovērtējama ir pieredze, redzot, kā notiek lielā kino process.
