Augšupvērsts skats “Vidzemes gredzena” uzvedumā 0
Strauji tuvojoties Latvijas valsts simtgadei, kultūras notikumu intensitāte pieaug, un 2018. gada 19. aprīlī jau vienlaikus noritēja vismaz divi nozīmīgi muzikāli pasākumi – vijolnieka Induļa Cintiņa, čellistes Daces Zālītes, pianista Mārtiņa Zilberta un dziedātājas Ingas Kalnas kopīgi izplānotā programma un Latvijas Radio kora inspirētā cikla “Latvijas gredzens” trešā, Vidzemei veltītā daļa.
Tā kā neviens nevēlējās palaist garām Ingas Kalnas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra klavieru trio brīnišķīgo uzstāšanos, tad kolektīvs brauciens, tāpat kā uz “Kurzemes gredzenu”, notika uz “Vidzemes gredzena” ģenerālmēģinājumu. Bet tas nebūt nenozīmē, ka ieskaņa “Vidzemes gredzenam” bija mazāk svinīgos apstākļos – mūziķus sagaidīja klausītāju piepildīta zāle, un pēc koncertuzveduma beigām publika cēlās kājās. Tas, protams, parāda, ka šejienes auditorijai “Latvijas gredzena” cikls ir vajadzīgs, ka tas klausītājiem un skatītājiem sniedz māksliniecisku piepildījumu – un viss iepriekšminētais neliedz arī uz labi domātās ieceres īstenojumu paraudzīties skeptiskāk.
“Vidzemes gredzena” pirmizrāde Cēsu koncertzālē tika pieteikta kā muzikāla izstāde “Kalns uz augšu ies”. Tātad – kā “Latgales gredzena” un “Kurzemes gredzena” pretstatījumu papildinošs kontrasts, kurā cikla pastāvīgajiem dalībniekiem – Sigvarda Kļavas vadītajam Latvijas Radio korim – šoreiz pievienojās vokālists Daumants Kalniņš (viņa rīcībā arī leijerkaste), ģitārists Kaspars Zemītis, akordeonists Artūrs Noviks un pianists Rihards Plešanovs, uzveduma koncepciju veidoja izstāžu kuratore Guna Kalnača, bet vizuālo ietērpu – “Dd studio” mākslinieki Jānis Mitrēvics, Zane Priede, Ilze Zigerte un Helēna Ozola. Pēc “Kurzemes gredzena” šeit atkal notika atgriešanās pie koncentrēta ritējuma viendaļīgā formā, kas, manuprāt, cikla būtībai arī ir visatbilstošāk – un, ja šaubas radīja programmā konstatējamais muzikālā stāsta kaleidoskopiskums, tad jāteic, ka Sigvards Kļava to prata organizēt dramaturģiski viengabalainā vēstījumā. Bija mazinājies arī iepriekš vērojamais patoss, tāpat Cēsu koncertzālē teicami saslēdzās “Vidzemes gredzena” muzikālā un vizuālā daļa, tomēr par zināmu problēmu nākas uzskatīt to, ka šī koncertuzveduma jēgu, saturu un dramaturģisko struktūru katram nācās izveidot pašam, salīmējot kopā daudzas atsevišķas lauskas. Bez šaubām, der arī šāda pieeja, taču, bieži trūkstot emocionāliem piesaistes un konceptuāliem atskaites punktiem, gribot negribot pavīdēja secinājums, ka “Vidzemes gredzens” tā veidotājiem sanācis kā atvieglots un “vienkāršajai tautai” paredzēts multimediālās izrādes “Gaismas raksti” variants.
Muzikālās izstādes gaitā pakāpeniski kļuva skaidrāks, ko Guna Kalnača un viņas līdzgaitnieki ar šādu māksliniecisko ainu un ideju atlasi un kompilāciju gribējuši pateikt. “Vidzemes gredzena” stāsts jau no paša sākuma atklājās gaišās iekšēji pārliecinošās, optimistiskās intonācijās, no kurām bija jaušams, ka nacionālā identitāte un nacionālā kultūra šeit definēti kā savstarpēji neatdalāmi jēdzieni. Un šīs koncepcijas izklāstā iezīmējās vairāki posmi: latviešu kā izglītotas nācijas tapšana, sākot jau ar pirmajām skolām 17. gadsimtā (Santas Ratnieces, Jēkaba Nīmaņa, Jāņa Cimzes mūzikas pavadībā); profesionāli un estētiski izsmalcinātas augstās mākslas periods (mūzikā to raksturoja Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”, bet vizuālajā daļā – Rūdolfa Pērles, Pētera Kalves, Voldemāra Zeltiņa audekli); garīga pretošanās okupācijai un Trešā atmoda – muzikālā kolāžā aizrit Imanta Kalniņa, Zigmara Liepiņa, Raimonda Paula tēmas, bet fināls pienāk ar augšupvērstu skatienu uz tālākiem ideāliem, kur izskan fragments no Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” un Ērika Ešenvalda “Debess litānija” ar Friča Bārdas dzeju.
Kāds tad īsti pēc tā visa vēl varētu būt iemesls skepsei un rezignācijai? Pirmkārt, tas, ka mūzika (un latviešu mākslinieku gleznas tāpat) neizbēgami atspoguļojās nevis kā vērtība pati par sevi, bet kā instruments noteiktu ideju paušanai. Un tad nu varēja redzēt, kuri darbi šādos ietvaros iekļaujas samērā harmoniski, bet kuri izgaismojas virspusējās un banālās krāsās. Ja neņem vērā to, ka atsevišķi skaniskie fragmenti vispār paslīdēja garām kā fona elementi (kur te bija Jura Karlsona prelūdija “Miglainā rītā”? kur Lindas Leimanes “Cadavre Exquis”?), jāsecina, ka uzveduma kopainā veiksmīgāko vietu atrada Ratnieces, Cimzes, Nīmaņa, Liepiņa, Kalniņa mūzika. Turpretī, piemēram, Emīla Dārziņa skaņumāksla šeit zaudēja – “Lauzto priežu” pēdējā strofa, kas citos apstākļos saviļņotu, kļuva par politisku ilustrāciju, bet “Melanholiskais valsis” ar visu leijerkasti skanēja kā jau ar leijerkasti. Otrkārt, “Vidzemes gredzena” spilgtāko rakursu vidū katrā ziņā saucami Jāņa Mitrēvica un viņa domubiedru palaikam gluži aizraujošie un aizkustinošie vizuālie risinājumi, taču uzveduma mūzika un scenogrāfiskās ainas brīžiem nonāca pretrunās ar konceptuālās ieceres aptuvenību un plakanību. Tā, piemēram, pēc Jura Ābola “Xeniae” absurdās ironijas un Artura Maskata “Varat raudāt, varat smiet” poētiskās fantāzijas kopā ar naivista Edgara Krīgera gleznām pēkšņi vēl sekoja Pietuka Krustiņa monologs no “Mērnieku laikiem”. Kamdēļ? Lai augstprātīgi parādītu, ka mēs esam pārāki par 19. gadsimta literātiem?
Rezumējot – ja “Vidzemes gredzens” būs raisījis vēlēšanos aplūkot klātienē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumu vai iepazīties ar Latvijas vēstures subjektīvajām interpretācijām nesen tapušajās kinofilmās, tas būs sasniedzis savu mērķi. Taču citādā ziņā – arī “Vidzemes gredzens” apliecināja, ka radīt patiesi veiksmīgu sinkrētiska žanra mākslas darbu ir ļoti, ļoti grūti.
Koncertizstāde “Kalns uz augšu ies”
* Trešdien, 25. aprīlī, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”.
* Ceturtdien, 26. aprīlī, Jelgavas kultūras namā.
