Augšup, tuvāk pie “Brīvības” zvaigznēm. Gide Mārīte izrāda pieminekļa iekšpusi 0
Kad tuvojas mūsu valstij nozīmīgas jubilejas, Mārīte Šenberga, Rīgas Pieminekļu aģentūras sabiedrisko pieminekļu nodaļas vadītāja, Brīvības pieminekļa Goda telpā pavada lielāko dienas daļu, lai sagaidītu ikvienu, kurš bez liekulības piedevas patiesi un no sirds vēlas stiprināt savu patriotismu, uzkāpjot Latvijas brīvības simbolā un atstājot savu vēstījumu goda grāmatā. Kopš 2011. gada, kad tika atklāta šī Goda telpa, tur pabijuši vairāk nekā 4,5 tūkstoši cilvēku – arī ārvalstu viesi un pašmāju augstas amatpersonas.
Ne pieminekļa tēlnieks Kārlis Zāle, ne arhitekts Ernests Štālbergs nevarēja iedomāties, ka pēc daudziem gadiem šeit pulcēsies tik daudz cilvēku, lai izjustu to, kā ir Brīvības pieminekļa iekšpusē. Tā nav tūristu vieta un tur nevar iekļūt katrs garāmgājējs. Ir jābūt kādam īpašam gadījumam, motivācijai, kāpēc vēlaties to darīt, un šī motivācija ir jānorāda iesniegumā Rīgas Pieminekļu aģentūras direktoram.
Motivācijas esot brīnišķīgas – gan no skolotājām, gan bērniem, gan iestāžu vadītājiem un privātpersonām.
Roka vienmēr pie cepures
Mārīte Šenberga, strādādama par gidi, ir pieredzējusi dažādas interesantas situācijas un pirms svētkiem dalījās iespaidos. “Atceros kādu apmeklējumu, kad šeit bija ieradušies pensionāri un viņiem stāstīju, ka pēc pieminekļa atklāšanas tika izdoti noteikumi, kā uzvesties, ejot tam garām, un kā izturēties pret godasardzi. To noklausoties, kāds cienījams kungs sacīja, ka viņš tajā laikā esot mācījies Rīgas 1. ģimnāzijā un arī tur skolēniem tieši par to esot stāstīts. Kopš tā laika viņa roka vienmēr ir pie cepures, lai to noņemtu, ejot garām Latvijas simbolam.
Vēl kāds gadījums, kad tikos ar cienījama vecuma kundzēm – trim māsām. Sarunas nobeigumā viņām acīs bija asaras un viņas man uzdāvināja Brīvības pieminekļa meta fotogrāfiju. Izrādās, ka māsas, būdamas izsūtījumā, šo fotogrāfiju ir glabājušas kā talismanu un tas bijis stimuls atgriezties dzīvē.
Deviņdesmit piecu gadu vecumā šeit viesojās brīnišķīga personība diriģents Roberts Zuika. Cienījamais diriģents esot bijis viens no pirmajiem godasardzē pēc pieminekļa atklāšanas. Lai nosargātu pieminekli, stāvējuši pie tā ar pielādētām šautenēm un ķiverēm galvā.
Valsts prezidents Valdis Zatlers šurp bija atnācis savas prezidentūras laikā un, nonākot lejā, viņa acīs bija asaras. Viņš teica: “Es nedomāju, ka tas būs tik saviļņojoši.” Bet pavisam citas asaras bija kādam ceturtās klases zēnam, kurš pēdējais nonāca lejā, kad visa klase jau bija projām, un, reizē raudādams un smiedamies, nespēja valdīt savu saviļņojumu. Nesapratu tā iemeslu un vaicāju: kas noticis? Izrādās, ka puisim ir bijis bail no augstuma un viņš divas reizes kāpis un nespējis uzkāpt līdz augšai. Bet trešajā reizē kā pasakās, uzkāpdams un pārvarēdams savas bailes, emocionāli pacilāts atzina: “Es sevi uzvarēju, man vairs nekad nebūs bail no augstuma, un es to izdarīju Brīvības piemineklī!””
“Vai es varēšu uzbraukt liftā līdz Mildai?”
“Man jautā, kam pieder šis piemineklis, un es atbildu – tautai. Man jautā pirmās klases bērns, vai es varēšu uzbraukt liftā līdz Mildai? Šāds jautājums man liek aizdomāties, no kurienes bērnam šis vārds “Milda”?
Pirms trim gadiem atzīmējām Brīvības pieminekļa astoņdesmito gadskārtu un tad Latvijas Televīzijas 1. programmā apmēram mēneša garumā bija skatāms raidījums par Brīvības pieminekli. Ik reizi pirms šiem sižetiem skanēja džingls “Mildai 80”. Radās jautājums – kāpēc un no kurienes? Jā, tas nāk no 30. gadiem, tā ir iesauka, kura radusies neizprotamā kārtā, jo nekur nav rakstīts un arī tēlnieks Zāle nav teicis, ka, lūk, “Brīvības” skulptūras tēls ir kādas sievietes, vārdā Milda, prototips. Ja mēs apskatāmies, kas ir noticis šajos gados, ieraugām, ka toreiz tika ražoti papirosi ar skulptūru “Brīvība” un parakstu “Milda”. Vai to ražoja tie, kas domāja par šo pieminekli kā brīvības simbolu, vai varbūt tie, kuri uzskatīja, ka nevajag Brīvības pieminekli, ka labāk celt tiltu vai māju, to mēs šodien neviens nevaram pateikt.
Diemžēl šī iesauka ir atdzimusi, un, svinot valsts simtgadi pie Brīvības pieminekļa, nebūtu nekāds pārsteigums, ja kāds domās, ka viņš nāk pie Mildas. Tad man šim cilvēkam būtu jāpajautā, vai viņš zina Latvijas vēsturi, vai zina, cik daudz tūkstošu jaunu cilvēku atdeva savu dzīvību par Latviju, vai zina, ka Brīvības piemineklis ir uzcelts par tautas saziedotajiem līdzekļiem… Lūk, tas neiet nekādā kopsakarībā, un es ļoti aicinu cilvēkus cienīt šo svēto vietu. Tāpat kā to aicināja Roberts Zuika, arī deviņdesmitgadīgais Gido Kokars un daudzas citas Latvijā pazīstamas personības.”
Par māti Krieviju un trim padomju republikām
“Pēc padomju okupācijas radās jautājums, kas šis ir par pieminekli un kāda ideoloģija un reliģija šeit ir iemiesota. Viena no leģendām, un tādu nav mazums, ar kurām tas apvīts, ir par to, ka pazīstamā padomju tēlniece Vera Muhina, kura dzimusi Rīgā, svarīgā partijas funkcionāru sapulcē sniedza vērtējumu par Brīvības pieminekli. Viņa skaidroja, ka tas ir augstas raudzes tēlniecības meistardarbs, kur nav iemiesota nekāda ideoloģija un reliģija, bet ir iekļautas tās svētās pamatlietas, kuras ir visām tautām, ģimenēm un katram cilvēkam. Tēlnieks Zāle ir teicis, ka viņš vēlas izveidot šo pieminekli tādu, lai tas būtu saprotams visiem un visos laikos.
Kad tika izlemts, ka pieminekli nenojauks, rakstiskā veidā jau toreiz bija parādījusies viltus ziņa par šī pieminekļa celtniecības laiku, kas esot pēc Otrā pasaules kara, un ka, lūk, māte Krievija tur savās rokās trīs zelta zvaigznes un tās esot Igaunijas PSR, Latvijas PSR un Lietuvas PSR. Paradoksālākais ir tas, ka pat 2001. gadā Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda priekšsēdētājs Raimonds Bulte, kurš bija viens no iniciatoriem un arī otrās lielās pieminekļa restaurācijas organizētājiem, lidojot no Londonas un atverot aviokompānijas “British Airways” bukletiņu, izlasīja tur šo viltus ziņu angļu valodā. Protams, ka tas netika atstāts bez ievērības. Tajā laikā bija arī liecības, ka gidi, atrodoties pie Brīvības pieminekļa, vēl divi tūkstošo gadu sākumā stāstīja šo viltus vēsti ārzemju tūristiem, pārsvarā krieviski runājošiem.”
Viņiem tas ir bijis ļoti nozīmīgi
“Kādā jaukā rudens dienā pirms vairākiem gadiem atskanēja telefona zvans no kādas jaunas sievietes, kura paziņoja, ka viņa vēloties laulāties pie pieminekļa. Kad viņai vaicāju, kāpēc tieši šeit, viņa atbildēja, ka tā ir skaistākā vieta Rīgā, un lika man saprast, ka būtu ļoti labi, ja tajā brīdī pie pieminekļa būtu ziedi un godasardze, ka laulāšot mācītājs un visam jābūt skaisti un svinīgi. Painteresējos, vai viņa zina ko vairāk par šo pieminekli, kam par godu tas celts un ko tas simbolizē. Sieviete atbildēja, ka esot kaut ko dzirdējusi. Tad es sapratu, ka par vēsturiskām lietām nav vērts runāt, un mēģināju rosināt viņu padomāt, kā tas būtu, ja viņa savā skaistajā baltajā kāzu kleitā stāvētu rudenīgajā laikā tikpat kā uz ielas un laulību ceremonijas svarīgākajā brīdī nesadzirdētu, kad jāsaka “jā” vārds, jo tajā brīdī pēkšņi garām brauktu automašīna ar signalizāciju un bākugunīm, un vai viņai nešķiet, ka tas varētu būt liktenīgi? Sieviete teica, ka padomāšot un acīmredzot pārdomāja.
Šajā Goda telpā ir viesojušies cilvēki, kuriem bijušas zelta un sudraba kāzas, kā arī tie, kuri tikko atgriezušies no laulību ceremonijas. Viņiem tas ir bijis ļoti nozīmīgi, tāpat kā vienam jaukam pārim, kurš palūdza uzkāpt augšā piemineklī, bet, nokāpjot lejā, jaunā sieviete sacīja, ka viņa nu jau esot citā statusā, jo ir bildināta un saderinājusies, un rādīja man gredzenu, ko puisis bija uzvilcis viņas pirkstā.”
Apdrošināts par pusotru miljonu eiro
“Es vienmēr uzsveru – ja mēs paši negodāsim un necienīsim šo vietu, tad sagaidīt to no ārzemniekiem būs pagrūti. Pieminekli uzrauga pašvaldības policija, un visu diennakti ir arī videonovērošana, lai varētu fiksēt pārkāpumus. Piemineklis ir apdrošināts firmā “BTA” par pusotru miljonu eiro.
Kad sākās angļu vecpuišu invāzija Rīgā, kur viņi svinēja savus nozīmīgos notikumus, bet pēc tam radās nepieciešamība nokārtot savas dabiskās vajadzības pie Brīvības pieminekļa, tas tika fiksēts, policija sastādīja administratīvos protokolus un vainīgie saņēma sodus. Kopš tā laika apdrošināšanas polisē ir norādīta atbildība par Brīvības piemineklim nodarīto morālo kaitējumu. Vienu gadu mūsu kontā ieripoja vairāk nekā 800 eiro, un par šo summu mēs restaurējām Goda telpas vēsturiskās ieejas durvis.
Ar laiku pārkāpumi ir rimušies, jo ārzemniekiem tie kļuvuši par dārgu. Taču nevarētu teikt, ka amorālās izdarības būtu pilnībā beigušās – kādam sagribējies atkailināties zem jostas vietas, kādam vajag nodemonstrēt savas alpīnista prasmes vai uzēst šeit makdonalda brīnumus, pārpalikumus atstājot pie pieminekļa. Paldies pašvaldības policijai – mums ir brīnišķīga sadarbība.
Goda telpā izvietotās vēsturiskās fotogrāfijas liecina, ka 60. un 70. gados šeit ir doti starti gan riteņbraucējiem, gan skrējējiem un arī mūsdienās notiek visdažādākie pasākumi, bet to nevajadzētu darīt pie paša pieminekļa. Zināmā veidā šo vietu ierobežo arī mūsu informatīvās plāksnes asfaltā, kur četrās valodās ir uzrakstīts, kas šis ir par pieminekli. Tādā veidā mēs ļoti vēlamies likt cilvēkiem padomāt par to, ko kurā brīdī darīt pie Latvijas valsts brīvības simbola.”
