“Augstskolas vērtē aizvien stingrāk” – intervija ar EKA rektori Oksanu Lentjušenkovu 1
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ekonomikas un kultūras augstskola (EKA) šogad svinēs jau 25 gadu jubileju. Par to, kāpēc, neraugoties uz plašajām iespējām studēt par brīvu, studenti joprojām izvēlas studijas privātajās augstskolās, par izglītības un studentu kvalitāti sarunājos ar EKA rektori Oksanu Lentjušenkovu.
Studējot valsts augstskolā, studentam ir iespēja ne tikai nemaksāt par studijām, bet arī saņemt stipendiju. Kāpēc tad izvēlēties privāto augstskolu, kur jāmaksā?
O. Lentjušenkova: Acīmredzot piedāvājam to, ko nepiedāvā valsts augstskolas. Turklāt budžeta vietas parasti ir pilna laika studijām, bet ir ļoti daudz cilvēku, kuri strādā, tāpēc viņi izvēlas nepilna laika studijas. Iespējams, ka privāto augstskolu piedāvājums nepilna laika studijām ir labāks vai piemērotāks.
Katrā ziņā mūsu studenti atzīst, ka atnākuši pie mums, jo piedāvātās studiju programmas, kā arī studiju laika grafiks un pieeja, ko izmantojam studiju procesā, viņiem patīk vairāk.
Turklāt pirms pandēmijas attālinātās mācības piedāvāja tikai privātās augstskolas. Mums tālmācība jau no paša sākuma nozīmēja to, ka studenti var piedalīties tiešsaistes lekcijās. Tas ir labāk nekā tālmācība, kurā ir tikai ierakstītas lekcijas. Tiešsaistes lekcijās var diskutēt, uzdot papildjautājumus.
Dzirdēts, ka privātās augstskolas izvēlas tie, kas grib vieglāk tikt pie diploma: privātās augstskolās esot mazāk jāmācās…
Ja pajautāsiet mūsu studentiem, viņi, visticamāk, teiks, ka jāmācās ir daudz un pabeigt augstskolu ir grūti. Kā ir citās privātajās augstskolās, par to gan neko negribu teikt; varu runāt tikai par mūsu augstskolu. Pieturamies pie ļoti stingrām prasībām. Tāpēc daļā studiju programmu mums ir diezgan liels studējošo atbirums, par ko esam arī saņēmuši kritiku no Izglītības un zinātnes ministrijas.
Taču, ja students nestudē, nepilda augstskolas prasības, mums nekas cits neatliek kā no šāda studenta šķirties. Nedodam diplomu tikai par to, ka ir atnācis, parādījies un samaksājis. Jūtamies atbildīgi par to, ko izlaižam darba tirgū.
Vai atbirums vienmēr ir tā dēļ, ka students nespēj vai negrib mācīties? Vai nav tā, ka daļai nākas pārtraukt studijas tāpēc, ka pietrūkst naudas?
Mūsu augstskolā ir divas valodu plūsmas: latviešu un angļu, kurā pārsvarā studē ārvalstnieki. Latviešu plūsmā atbirums ir stipri mazāks nekā ārvalstu studentu vidū. Tie, kas atbirst no latviešu plūsmas, tiešām biežāk pārtrauc studijas vai nu tāpēc, ka trūkst naudas, vai arī tāpēc, ka, lai iztiktu, jāstrādā tik daudz, ka vairs nav laika studijām. Jo lielāka kļūst dzīves dārdzība, jo lielāku darba slodzi daudzi uzņemas. Tādos gadījumos gan mēdz nevis pavisam pamest studijas, bet paņemt studiju pārtraukumu. Ir arī iespēja izstrādāt individuālus maksājumu grafikus. Taču finansiālā ziņā viss kārtībā ir tiem, kuri paņēmuši studiju kredītu.
Jau pieminējāt ārvalstu studentus. No kurienes viņi ierodas?
Ārvalstu studenti ir aptuveni piektā daļa no visiem studējošajiem. Studentu mums ir aptuveni 1000, ārvalstu studentu – virs 200. Atslābstot kovidpandēmijai, ārvalstu studentu skaits, kas bija nokrities, atkal pieauga.
Mūsu ārvalstu studenti lielākoties ir no Āzijas – Indijas, Uzbekistānas, Kazahstānas, Šrilankas, Ķīnas. No Rietumeiropas pārsvarā ir tikai “Erasmus” programmas apmaiņas studenti.
Liela daļa ārvalstu studentu nāk no sabiedrībām, kur cilvēki nav individuālisti, viņiem visu laiku vajag komunikāciju. Līdz ar to viņiem bija ļoti grūti palikt Latvijā laikā, kad viss bija slēgts un bija ierobežota kontaktēšanās.
Vai nav tā, ka daļa šo studentu ne tik daudz grib mācīties, cik nokļūt Eiropā?
Kādam varbūt tiešām tas, ka atrodamies Eiropas Savienībā, rada motivāciju te studēt. Taču svarīgi ir tas, ka šie studenti ir motivēti studēt un tiešām to dara. Kad studijas pabeigtas, viņi turpina studēt citās valstīs vai dibina uzņēmumus, vai atgriežas dzimtenē un atrod tur pietiekami labu darbu.
Visvairāk pieprasītās studiju programmas ārvalstnieku vidū ir biznesa vadībā un ekonomikā. Pērn atvērām dažas jaunas programmas, piemēram, “Starptautisko kultūras projektu vadība”. Esmu pārsteigta, ka tajā iestājās pat vairāk ārvalstu nekā vietējo studentu. Tur ir gan Tunisijas, gan Indijas un Šrilankas, gan arī Ķīnas, Kazahstānas un Uzbekistānas studenti. Kopā ar viņiem studē arī rietumeiropieši no “Erasmus”. Ļoti multikulturāla vide, kas noteikti palīdzēs izprast citas kultūras.
Jūs esat paudusi, ka nevajag jauniešiem uzspiest apgūt STEM (dabas zinātņu un tehnoloģiju) jomas, ja viņiem tās netīk. Labāk piedāvāt starpdisciplināras programmas, kurās ir gan STEM, gan vēl kāda joma. Vai paši šādas programmas piedāvājat?
Jā, mums ir, piemēram, programma “Datorspēļu dizains”, kurā iekļauta māksla, informācijas tehnoloģijas, kā arī studiju kursi, kas saistīti ar uzņēmējdarbību un mārketingu, lai mācētu ne tikai dizainēt un programmēt, bet arī pārdot radīto.
Bet, ja iekļautas pat trīs jomas, vai studijas nav virspusējas, nevienā jomā neejot dziļumā?
Trīs studiju gados var pagūt daudz, nebūtu pareizi visus šos trīs gadus tikai zīmēt datorspēles.
Savulaik esat teikusi, ka augstskolu reitingi neko daudz nepasakot par augstskolu kvalitāti, bet tagad jūsu augstskolas mājaslapā ir ziņa, kurā lepojaties, ka no Latvijas privātajām augstskolām “U-Multirank” augstskolu salīdzinājumā (“U-Multirank” ir Eiropas Savienības augstskolu novērtēšanas sistēma, kas balstās gan uz sasniegumiem zinātnē, gan arī apmācības kvalitāti, starptautisko sadarbību un citiem kritērijiem. esat novērtēti visaugstāk. Sanāk tā: ja reitings glaimojošs, tad labs, bet, ja neglaimojošs, tad nekam neder.
Es teiktu tā, ka visi reitingi parāda kādu kopējo bildi. Kritiski izsakos par reitingiem tāpēc, ka politikas veidotāji prasa, lai augstskolas iekļūst labās pozīcijās starptautiskos reitingos, kuru kritēriji izveidoti tā, ka tur augšgalā var nokļūt tikai lielas universitātes, kurās ir attīstīta zinātne vismaz trijos virzienos. Citiem tur nav cerību.
Savukārt “U-Multirank” esam izvērtēti tāpēc, ka tā ir Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) prasība, ka Latvijas augstskolām tajā jābūt. Tā kā rezultāti ir diezgan labi, protams, ar tiem lepojamies. Šis nav gluži reitings, bet augstskolu salīdzinājums dažādos rādītājos.
Runājot par zinātni, vienmēr esmu teikusi, ka tai jābūt arī Ekonomikas un kultūras augstskolā, jo bez tās kvalitatīvas studijas nav iespējamas. Arī studiju darbos, vēl jo vairāk bakalaura un maģistra darbos, taču ir pētniecība! Arī ikviens mācībspēks nodarbojas ar pētniecību, kaut līderi šajā ziņā, protams, ir tie, kam ir doktora grāds un asociētā profesora amats. Mēs visi veicam pētījumus, gatavojam publikācijas, uzstājamies konferencēs. Augstskolai ir arī savs zinātniskais žurnāls, rīkojam lielu zinātnisko starptautisko konferenci. Taču mūsu pētniecība ir tikai sociālajās zinātnēs, it īpaši ekonomikā un uzņēmējdarbībā.
Šobrīd jau arī IZM izvirza prasību, ka visām augstskolām, arī privātajām, jābūt zinātniskajām institūcijām. Citādi var zaudēt akreditāciju.
Kopumā jāteic, ka akreditācijas process studiju programmām kļuvis ļoti stingrs. Daļa no kritērijiem kļuvuši ļoti bargi, un tieši zinātnes bieži vien ir iemesls, kāpēc programmas netiek akreditētas vai saņem akreditāciju tikai uz diviem gadiem.
Regulāri dzirdam, ka valsts nepietiekami iegulda augstākajā izglītībā. Privātās augstskolas pelna pašas. Kā iztiekat bez valsts finansējuma?
Paldies Dievam, spējam piesaistīt studentus un nopelnīt!
Tomēr vairākkārt esam runājuši par to, ka būtu jāizstrādā kritēriji, saskaņā ar kuriem arī privātās augstskolas varētu pretendēt uz valsts finansējumu. Esam gan saņēmuši atbildi, no kuras kļuvis skaidrs, ka diez vai tas tā kādreiz būs. Kāpēc nevaram pāriet uz augstskolu finansēšanas modeli, kurā valsts nauda seko studentam, lai kuru augstskolu viņš arī izvēlētos? Finansējums tiktu piešķirts studentam, nevis augstskolai, un students šo naudu nestu uz augstskolu, kaut vai privāto.
Valsts finansējums augstākajai izglītībai nav tik liels, lai segtu visu studentu studiju izmaksas. Bet varētu darīt tā, ka valsts finansējumu studijām saņemtu tikai labākie vidusskolu absolventi.
Arī tas būtu risinājums. Vai arī: labākie saņem lielāku summu studijām no valsts, bet ne tik labie absolventi – mazāku. Studentu izvēle parādītu, kuras studiju programmas kurās augstskolās ir tiešām pieprasītas.
Tā varētu būt, jo varbūt tagad daļa izvēlas studēt tur, kur pieejamas valsts apmaksātās studiju vietas, nevis tur, kur tiešām vēlētos. Bet varbūt privātām augstskolām nāks par labu ministrijas ideja, ka arī valsts augstskolās visiem būs jāmaksā par studijām? Tas varētu mazināt vēlmi izvēlēties tieši valsts augstskolu.
Patiesībā par šo ideju esmu diezgan bažīga. Varbūt būs tieši otrādi, jo paredzēts likt maksāt visiem, bet mazāku summu, līdz ar to tiem, kas studē par maksu valsts augstskolās, studēt būtu lētāk.
Mani arī uztrauc, ka, realizējot šo ideju, vidusskolu absolventiem mazināsies motivācija labi sagatavoties centralizētajiem eksāmeniem. Kāpēc censties, ja tāpat nav cerību uz valsts apmaksātu studiju vietu?
Tagad gan pamazām tiek celta latiņa, lai absolventi centralizētajos eksāmenos savāktu vairāk par pieciem procentiem pareizu atbilžu. Vai jums gadās uzņemt tādus, kas knapi, knapi pabeiguši vidusskolu?
Ja atmiņa mani neviļ, tādus, kas kādu eksāmenu nokārtojuši tikai uz pieciem procentiem, neesam uzņēmuši. Svarīgi gan arī, tieši kurā eksāmenā bijis tik zems rezultāts un arī kāda studiju programma izvēlēta. Ja informācijas tehnoloģijas grib studēt kāds, kam matemātikā tikai pieci procenti, atklāti sakām: “Tu to nepavilksi!” Cilvēki paši to dažkārt neapzinās. Tāpēc ir tikai pareizi, ka centralizēto eksāmenu latiņa tiek celta. Tas liks skolēniem vairāk saņemties.
