– Par jaunākajiem uzņemšanas rezultātiem runājot – kādi secinājumi jums radušies? 7
– Jāsecina, ka pamazām izlīdzinās pieprasījums pēc sociālajām un eksaktajām un dzīvības zinātņu studiju programmām. Jauniešu interese par sociālajām zinātnēm pamazām samazinās. Pieprasītākās studiju programmas ir medicīna, tieslietas un komunikācija, kā arī datorzinātnes.
Lai kopumā noteiktu, kāda ir vidusskolu absolventu interese par dažādām studiju programmām dažādās augstskolās, būtu ļoti vērtīgi, ja visas augstskolas piedalītos vienotajā uzņemšanas sistēmā. Diemžēl šobrīd tā nav.
– Manuprāt, vienotā uzņemšanas sistēma veidota, lai potenciālajiem studentiem būtu ērtāk pieteikties studijām, nevis lai augstskolas varētu samērīties.
– Svarīgi, lai visiem būtu vienādi noteikumi. Lietuvā vai Vācijā nav iedomājams, ka daļa augstskolu uzņem studentus kaut kā citādi. Tur vienotā sistēma ļauj redzēt kopīgo ainu, tāpēc var kalpot kā viens no izglītības politikas instrumentiem.
Diemžēl Latvijā nav arī vienotas izglītības politikas. Pirms runāt par to, vai nav par daudz augstskolu, būtu jārunā par to, kāpēc ir tik daudz ministriju, kas atbild par augstskolām.
Būtu tikai loģiski, ja visas augstskolas būtu IZM pakļautībā. Tad, cerams, valsts finansētu tikai tik daudz speciālistu sagatavošanu, cik tiešām vajadzīgs, nepakļaujoties dažādu ministriju lobijam. No otras puses: augstākās izglītības finansējums, iespējams, šajā situācijā ir lielāks. Jo augstskolas var baroties no vairākām mammām kā mīlīgais teliņš tautas parunā. Taču, ja šādā veidā risinām valsts attīstībai būtiskas problēmas, tas liecina par politiskās kultūras trūkumu.
– Atgriežoties pie studiju programmu popularitātes, vai radās kādi secinājumi par nepieciešamību kādas programmas slēgt, apvienot, uzlabot?
– Skaidrs, ka studiju programmu mums ir par daudz, nevis par maz. Tajā pašā laikā dažu jaunu, nopietnu studiju programmu mums trūkst. Domāju, ka programmu piedāvājums būtiski sāks mainīties nākamgad. Plānojam likvidēt dažādus pārāk šaurus studiju programmu apakšvirzienus. Piemēram, latviešu valodas skolotājs mazākumtautību skolās vidusskolas klasēs. Kāpēc gan nepieciešama tik šaura specializācija? Universitātei jāsniedz universāla izglītība. Tieši tas universitātes izglītību atšķir no profesionālās izglītības.
– Šogad IZM nolēma maksāt par 15 procentiem vairāk par vienu studenta apmācīšanu, toties samazināja valsts finansēto studiju vietu skaitu. Augstskolas tomēr tā saukto budžeta studiju vietu skaitu nesamazināja. Neizmantoja iespēju uzņemt mazāk studentu, toties “kvalitatīvākus”.
– Tas ir tāds eifēmisms, ka kaut ko palielināja. Ja budžeta vietu skaitu samazināja, tad jau reāli neko nepalielināja. Savukārt studentiem pieejamo budžeta vietu skaitu nesamazinājām tāpēc, ka mums taču ir kaut kāda sociālā atbildība. Mums ir jānodrošina izglītības pieejamība. Students, kurš varbūt nav sevišķi sekmīgs, tik un tā iegūst zināšanas, papildu kontaktus. Sabiedrībā viņš pēc tam būs vērtīgāks nekā tas, kurš neiekļuva universitātē.
– Bet augstskolas daudzus gadus ir sūdzējušās par to, ka valsts finansējums nesedz reālās studiju vietu izmaksas. Tāpat augstskolas teikušas, ka pietiekami augstu studiju kvalitāti nevar nodrošināt, jo uzņemtie studenti nav gana “kvalitatīvi”. Nu bija iespēja abas problēmas kaut daļēji risināt, bet no šīs iespējas atteicāties.
– Tā nu gluži nebija. Mēs apņēmāmies uzņemt budžeta vietās visus, kas gribēja studēt dabaszinātnes, lai dotu signālu, ka sevišķi gaidām studentus šajā nozarē. Kāpēc citas augstskolas arī atteicās no iespējas samazināt studiju vietu skaitu? Iespējams tāpēc, ka ir bail: ja es šo studentu nepaņemšu, paņems kāds cits vai arī viņš vispār aizbrauks no valsts.
