Augstskola, kur studē saimnieku bērni. Saruna ar LLU rektoru 0
Ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektoru, profesoru Juri Skujānu sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ilze Kuzmina.
V. Krustiņš: – Atļaušos teikt, ka Latvijas Lauksaimniecības universitāte zināmā mērā ir mūsu ievērojamākā augstskola. Pirmkārt, to varētu saukt par latviskāko augstskolu. Otrkārt, tā saistīta ar mūsu valsts un tautas nākotni tiešākā veidā nekā kāda cita, ar mūsu laukiem, ar laukos strādājošo kvalifikāciju. Tieši lauksaimnieciskais, agronomiskais jūsu augstskolā ir vissvarīgākais. Tas ir kapitālais un neaizskaramais.
– Ar lauksaimniecību saistītās studiju programmas ekspertu skatījumā tika labi novērtētas. Turklāt tām ir vissenākā vēsture.
– Tas ir patīkami, loģiski. Tomēr dārzeņu audzēšanas uzņēmuma “Ezerkauliņi” vadītāja Kristīne Brunovska kādā avīzē teikusi, ka kopš deviņdesmitajiem gadiem Latvijā vairs neapmāca lauksaimniecības speciālistus. Tas nu ir “šāviens” jūsu virzienā.
– Nu nē. Lauksaimniecības speciālistu gatavošana nav pārtraukta. Cik mūsu augstskolai pieejams Eiropas fondu finansējums, tik arī maksimāli ieguldām, lai attīstītu tieši ar lauksaimniecību, veterinārmedicīnu, mežiem un pārtiku saistītās fakultātes. Piemērs – Veterinārmedicīnas fakultātei uzbūvēta Baltijā modernākā klīnika. Septiņu mēnešu laikā viss paveikts, ieguldot 3,2 miljonus.
Arī turpmāk attīstīsim visā Latvijā pazīstamo valsts nozīmes pētījumu centru “Vecauce”, kur veicam pētījumus lauksaimniecības un veterinārmedicīnas jomā un kopumā apsaimniekojam 1700 hektārus zemes.
Tā ir ļoti daudzfunkcionāla saimniecība ar fermu 550 govīm, slaukšanas robotiem, biogāzes ražotni, koģenerācijas staciju, modernu veterinārās aprūpes nodaļu. Turp brauc un mācās ne tikai universitātes studenti, bet arī lauku saimnieki.
“Pēterlaukos” savukārt ir augkopības un šķirņu salīdzināšanas izmēģinājumu lauciņi, bet Jelgavā Agrobiotehnoloģijas institūta izmēģinājumu bāzē audzē arī dārzeņus.
Tomēr studentiem ne vienmēr pieejamas pilnvērtīgas prakses iespējas. “Vecaucē” daudz ko var apgūt, taču arī spēcīgākās zemnieku saimniecības varētu laikus skatīties uz labākajiem, perspektīvākajiem studentiem, piedāvāt stipendijas, ņemt “savā aprūpē” jau pēc 3. kursa, aicinot praksē. Tādā veidā varētu piesaistīt labākos topošos speciālistus, kuri jau pirms augstskolas pabeigšanas būtu apguvuši darba specifiku tieši šajā saimniecībā.
Daudzas inženierzinātņu studiju programmas LLU ir piecus gadus garas tieši tāpēc, lai būtu pietiekami daudz laika arī praksei un grāds “profesionālais bakalaurs” būtu tiešām nopelnīts.
Taču ārzemju ekspertiem studiju programmu izvērtēšanā likās, ka piecu gadu studijas ir pārāk ilgas un tāpēc būtu zemāk vērtējamas. Bet vai tad garākas studijas un ilgāks prakses laiks var kaitēt studiju kvalitātei? Tas ir diskutējams jautājums.
– Kā vērtējat vēlmes, ko profesionālie lauksaimnieki pauž jūsu augstskolai?
– Viņi bieži vien prasa pārāk šauras jomas speciālistus, bet tādus augstskolas nevar sagatavot.
– Piemēram, burkānu audzētāji prasa, lai mācāt tieši burkānu audzētājus?
– Apmēram tā. Un, ja nedodam burkānu audzētājus, tad nāk ar kritiku, ka gatavojam nepiemērotus kadrus.
Vajadzētu saprast, ka varam mācīt dārzkopības agronomus, bet burkāns būs tikai viens no elementiem, nevis visu balstīt uz burkāniem. Specifiskās studiju programmās būtu ļoti maz studentu un, jo mazāk apmācāmo, jo dārgākas sanāk studijas.
– Jūs teicāt, ka attīstīsiet pētījumu centru. Bet kas jau šobrīd universitātē notiek zinātnes jomā?
– Piemēram, biogāzes ražošanā veicam daudz eksperimentu. Uzņēmēji, kuri ar to nodarbojas, nevar atļauties eksperimentēt. Tad nu viņi arī brauc uz Vecauci un skatās, kāds ir rezultāts, ja ražošanas apstākļos veic kādas tehnoloģiskas izmaiņas, kādus tehniskus uzlabojumus.
– Padomju gados jau studiju laikā bija zināms, uz kurieni jaunajam speciālistam būs jādodas. Perspektīva bija skaidra. Kā ir tagad? Vai mūsdienu apstākļos jūsu absolventiem nedraud bezdarbs?
– Absolventu izredzes atrast darbu ir labas, jo mūsu studiju programmas lielākoties ir praktiskas. Turklāt liela daļa studentu nāk no ģimenēm, kurām pašām pieder saimniecības. Turklāt daudzi no viņiem ir konkurētspējīgi arī ārvalstu darba tirgū.
– Tātad lauksaimniecību joprojām mācās saimnieku bērni?
– Ir saimnieku bērni, bet Latvijā pietiekami daudz jau ir arī lielo un vidējo lauksaimniecības uzņēmumu, kam vajag algotus darbiniekus. Turklāt pieprasījums pēc speciālistiem tajos ir lielāks, nekā spējam nodrošināt.
Studiju programmas veidotas tā, lai mūsu absolventi arī paši spētu uzņemties iniciatīvu kā darba devēji.
Zemes ierīkotāji, piemēram, var strādāt Valsts zemes dienestā, kadastrā. Taču tieši šī studiju programma, kā arī “Vide un ūdenssaimniecība”, pēc ārzemju ekspertu domām, bija laba, bet Izglītības un zinātnes ministrijas vērtējumā ierindota sliktākajā – C grupā, kam nedošot valsts finansējumu.
– Kāpēc tieši šīs studiju programmas trāpīja sliktākajā grupā?
– 2001. gadā zemes ierīkotājus akreditēja starptautiski eksperti, kuri orientējas tieši šajā specialitātē, iedeva garāko iespējamo akreditācijas termiņu – sešus gadus. Pēc tam vēl uz sešiem gadiem.
Tagad vērtēšanā bija iebildumi par studiju programmas garumu. Eksperts no Vācijas uzskatīja arī, ka grupā ir par maz studentu. Viņam liekas, ka 25 studenti ir par maz, bet Latvijā lielāka zemes ierīkotāju grupa vienā kursā nav nepieciešama! Bija arī aizrādījumi, ka par maz sadarbības ar citām studiju programmām, citām augstskolām. Tomēr kopumā arī šoreiz ārzemju eksperti studiju programmu novērtēja pietiekami labi. Materiāltehniskā bāze šai studiju programmai tieši pēdējos gados ir nostiprināta. Piemēram, iepirktas ģeodēzijas iekārtas par aptuveni 150 tūkstošiem latu.
Jāpiebilst arī, ka uzlabojumi jau notikuši starplaikā starp ārzemju ekspertu un IZM vērtējumu. Piemēram, diezgan zems bija ārzemju ekspertu vērtējums par citējamo publikāciju skaitu, bet neilgi pēc tam tas būtiski pieauga, tomēr IZM šīs izmaiņas neņēma vērā! Turklāt visā šajā studiju programmu izvērtēšanā bija pieļauts daudz kļūdu.
– Programmas jau tomēr vēl nav aizvērtas, un premjers uzņēmies tādu kā samierinātāja lomu starp augstskolām un izglītības ministru.
– Bet cik aktīva bija augstskolu darbība, lai panāktu kaut vai to, ka uzreiz netiek atņemtas budžeta vietas! Ja būtu klusējuši, programmas jau būtu palikušas bez finansējuma un diez vai daudzi tur nāktu studēt par maksu.
– Kas ir tas labais jūsu universitātē?
– Ļoti nopietni pilnveidojam materiāltehnisko bāzi. Jau minēju par veterinārmedicīnas klīniku, bet arī pārtikas tehnologiem un lauksaimniecības inženieriem veidojam jaunas laboratorijas. Vairāk nekā 15 gadus esam tā sauktajā BOVA sadarbības tīklā, kurā sadarbojas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas augstskolas, kas saistītas ar lauksaimniecību, veterināriju un mežsaimniecību. Tuvākajā laikā esam iecerējuši veidot kopīgas maģistra studiju programmas, kur mācībspēki būtu labākie speciālisti no visām tīkla augstskolām.
Domājam piesaistīt ārvalstu studentus, tāpēc strādājam pie tā, lai LLU maģistrantūrā varētu studēt arī angļu valodā. “Erasmus” projektu ietvaros pie mums jau brauc ārvalstnieki. Mums ir 110 partneraugstskolas no 28 valstīm.
Taču ārvalstu studentu, kuri pie mums mācītos nevis vienu semestri, bet visu studiju ciklu, pagaidām nav. Domāju, ka drīz arī mums būs studiju pro-grammas, ko izvēlēsies ārvalstnieki. Vispirms tā varētu būt veterinārmedicīna, jo pēc klīnikas pilnīgas aprīkošanas tā būs Baltijas valstīs labākā studiju bāze veterinārmedicīnā. Lai piesaistītu ārvalstu studentus, jādomā arī par augstskolas infrastruktūru. Kā gan to var uzturēt, ja par budžeta studentiem no valsts jau vairākus gadus saņemam tikai 85 procentus no reālajām minimālajām studiju vietu izmaksām? Dienesta viesnīcu vai, vecmodīgāk sakot, kopmītņu uzturēšanai valsts piešķir 3,5 latus vienam studentam gadā! Tāpēc dienesta viesnīcas, kuru mums pavisam ir 10, jāuztur no citiem ieņēmumiem.
– Kā ir ar studentu sekmību, centību, vēlmi mācīties?
– Svarīgi, kādā kolektīvā students nokļūst. Ja grupā pārsvarā ir studenti, kuri vēlas mācīties, tad viņi pavelk sev līdzi pārējos.
Pēdējā laikā vēlme studēt krietni augusi. Tam palīdz arī rotācija, kas notiek ik semestri. Ko tas nozīmē? Maksas students var nonākt budžeta grupā, ja labi mācās. Savukārt no budžeta finansētais sliktākais atkritīs uz maksas grupu.
Tāpēc studenti ieinteresēti saņemt augstus vērtējumus, jo maksa par studijām nebūt nav maza. Studiju maksa ir 800 – 1800 lati gadā.
– Jūs esat pie Zemkopības ministrijas, tad jāvaicā – ko Ķīļa kungs jums var “nodarīt”?
– Bez Zemkopības ministrijas ziņas neko! Ar Zemkopības ministriju tagad arī runājam par budžeta vietu sadali. ZM uzskata, ka Ūdenssaimniecības studiju programma būtu tieši vēl vairāk jānostiprina, lai varētu uzņemt vairāk studentu, jo meža un lauksaimniecības zemju meliorācijas sistēmas daudzviet ir aizlaistas, bet melioratoru vidējais vecums esot ap 60 gadiem. Tātad vajag jaunus speciālistus.
– Vai LLU ar Jelgavas mēru Andri Rāviņu arī labi sadarbojas?
– Ar Jelgavas pašvaldību ir noslēgts sadarbības līgums, kas paredz kopīgu projektu izstrādi un ieviešanu, sadarbību kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā, pilsētas un universitātes tēla veidošanā. Mums ir daudz darba pie nākamā gada programmas izstrādes, jo lauksaimniecības augstākajai izglītībai Latvijā svinēsim 150. gadskārtu.
– Ar kādu faktu šo jubileju saistīsiet?
– Ar Rīgas Politehnikumu, kur aizsākās inženierzinātnes un lauksaimniecības zinātnes. Politehnikuma laikā lauksaimniecības jomā bija ap 600 absolventu, kas tiem laikiem bija ļoti liels skaitlis. Tad institūta funkcijas pārņēma Latvijas Universitāte. Pēc tam lauksaimniecība no tās nodalījās – tika nodibināta Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija, tad sekoja Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, no kuras izauga universitāte. Ķēde ir nepārtraukta, un varam uzskatīt, ka līdz ar augstākās lauksaimniecības izglītības aizsākumu ir sākusies arī mūsu universitāte.
