Māris Zanders: Augstprātīgi un nedemokrātiski 8
Deputātu kandidātu sarakstos pašsaprotami lielāko interesi izraisa līderi, tomēr apspriešanas vērti ir arī citi šīs sabiedrības līdzdalības politikā aspekti. Viens no tiem man subjektīvi izraisa vieglu neizpratni, otrs – nepatīkami pārsteidz.
Vieglo neizpratni rada atsevišķu politisko grupu nezūdošā vēlme listes izdaiļot ar t. s. sabiedrībā atpazīstamām personām. Skaidrs, ka varā darboties var arī aktieri, mūziķi, sportisti vai “TV personības” (ļoti dīvains apzīmējums, starp citu). Runa ir par to, ka līdzšinējā pieredze vedina apšaubīt šāda balsu piesaistīšanas mehānisma jēgu, jo visbiežāk šādu cilvēku darbošanās politikā tiek novērtēta skeptiski. “Būtu labāk mūziku rakstījis…” un līdzīgi. Iespējams, nereti tik kritisks novērtējums nav taisnīgs, tomēr tas nemaina lietas būtību. Rodas iespaids, ka “zvaigžņu” iesaistes sarakstos vadmotīvs ir šādi deklarēt konkrētā saraksta spēku – rau, kādi cilvēki piekrituši nākt tajā! Var arī tā, tomēr, manuprāt, metodes piekritēji neņem vērā to, ka pati politika mūsdienās lielā mērā ir šovs, attiecīgi dažs labs politiķis ar publiku iemanījies strādāt ne sliktāk par “zvaigzni”. Tomēr šis aspekts ir samērā nekaitīgs.
Krietni nesaprotamāka ir irgošanās par kandidātu izglītību vai nodarbošanos, kas it kā apšauba viņu piemērotību darbam varā. Vispirms varētu jautājumu aplūkot, ja tā var teikt, no pretējās puses – vai procesa dalībnieku augstākā izglītība ir garantējusi politisko lēmumu kvalitāti līdz šim? Manuprāt, ne. Lai piedod juristi, bet vismaz formālu juridisko izglītību saņēmušo lielā klātbūtne Latvijas varā nav rezultējusies ar lēmumu juridisko noslīpētību, tāpat kā dažādu “uzņēmējdarbības vadības” programmu apgūšana varas aprindās nav palielinājusi izpratni par ekonomiskajiem procesiem.
Tāpat nav saprotama vīpsnāšana par kandidātiem, kuru uzrādītās nodarbošanās kaut kādā izdomātā veiksmes skalā tiek uzskatītas par “vienkāršām”. Šis pat ir dziļāks, ne tikai ar politisko līdzdarbību saistīts jautājums, jo skar sabiedrības attieksmi pret cilvēka dzīves piepildījumu. Kāpēc netiek pieņemts, ka kandidātam vienkārši patīk strādāt par santehniķi vai oficiantu, traktoristu vai apsargu, ka tā ir apzināta profesijas izvēle, nevis “neizdevušās karjeras” pazīme? Ar ko konkrēti pārdevējas vai pensionāra skatījums uz dzīvi ir kaut kā šaurāks nekā “vadītāja”? Tāpat kā simboliskais atslēdznieks, nonākot politikā, var neko jēdzīgu nepaveikt, tā var gadīties arī par ļoti izglītotu cilvēku uzskatītajam. Neesmu arī dzirdējis, ka tādas īpašības kā savas kompetences robežu apzināšanās, vēlme šīs robežas paplašināt, gatavība ieklausīties otrā utt. piemistu tikai noteiktām profesiju vai izglītības pakāpes grupām.
Iepriekš paustais nenozīmē, ka autors ir kreisais radikālis, kuram sāk raustīties plakstiņš, jau izdzirdot vārdu “elite”. Man nav jāpierāda, ka lēmumu pieņemšana tautas nobalsojumos var radīt problēmas. Runa ir par to, ka līdzīgi kā citās darbības jomās arī politikā ir nepieciešami jaunpienācēji, un zināmā mērā jo šis papildinājums ir daudzveidīgāks, jo labāk. Tam apliecinājumi ir dažādos laikos un dažādās zemēs. Ja nepieciešams piemērs tam, ar ko beidzas politisko aprindu rekrutēšana no faktiski vieniem un tiem pašiem profesionālajiem un sociālajiem slāņiem – pat ja šo slāņu pārstāvju ideoloģiskās nostājas ir pretējas – ir Krievijas impērija. Nav pat nepieciešama atkāpšanās vēsturē. Mūsdienu Rietumos lēmumu pieņēmēju slāņa deģenerācija, manuprāt, ir lielā mērā saistīta ar slāņa dalībnieku vienveidīgumu. Tēlaini izsakoties, vieni “Ecole nationale d’administration” absolventi Francijā apgalvo, ka viņi ir kreisie, citi – labējie, politiskais spektrs esot “nosegts”, tikai nez kāpēc rodas iespaids, ka tā ir fikcija, savukārt piesauktā profesionalitāte ir pašapmierinātība.
Kamēr Latvijā funkcionē demokrātija, proti, ievēlētos var nākamreiz neievēlēt, uz lēmumu pieņēmēju vietām pretendējošo raibajam sastāvam bažas nav jāizraisa.
