Antonevičs: Augstprātība pēc referenduma – 17 miljonus zākā par populistiem un ksenofobiem 8
Vai politiskajai elitei ir “Plāns B”, tas ir – kāda būs rīcība, ja briti tomēr nobalsos par izstāšanos no Eiropas Savienības? Šo jautājumu nepilnu mēnesi pirms referenduma “Latvijas Avīzes” žurnālisti uzdeva intervijā britu vēstniekam Latvijā. No nepārliecinošās atbildes bija skaidrs, ka īsti jau plāna nav, un britu vara vienkārši paļaujas – lai ar kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri. Tā vietā diplomāts vairāk runāja (aģitēja), ka par izstāšanos balsot nevajag, jo tad viss būs slikti: britu mārciņas kurss kritīs, būs recesija, bezdarbs… Varas paļāvība, ka gan jau kaut kā viss sakārtosies pats no sevis un tāpēc nav vajadzības ne rūpīgāk izzināt un izprast tautas noskaņojumu, ne iespringt uz priekšdarbiem, protams, nav tikai britu politiķu problēma, un Latvijas elitei to droši varētu pārmest tikpat vai pat lielākā mērā.
Pēdējās dienās par tā saukto “Brexit” sarunāts ļoti daudz, un izklāstītie scenāriji ir dažādi. Populāras ir dažādas versijas, ka varētu tomēr ieslēgt atpakaļgaitu. Piemēram, paši briti atzītos, ka tikai pajokojuši un referenduma rezultāts nav saistošs, jo tam bijis vien konsultatīvs raksturs (gan jau atrastos juristi, kas to spētu argumentēt), vai arī Skotijas parlaments varētu uzlikt veto izstāšanās procesam. Varbūt varētu notikt vēl viens referendums, kurā briti ar ievērojamu balsu pārsvaru atzītu, ka alojušies un tomēr vēlas palikt ES. Taču iepretī ir arī dramatiskie scenāriji, kas paredz, ka notikušais ir tikai sākums – tas ievadīšot gan Apvienotās Karalistes sašķelšanos, jo no tās atdalīsies Skotija un Ziemeļīrija, gan, protams, arī visas Eiropas Savienības galu.
Runājot par reakcijām, mūsu pusē īpaši tiek uzsvērts, ka “Brexit” ir Putina uzvara. Patiesi, Krievijai ir parocīga krīze Eiropas Savienībā un jo īpaši Lielbritānijā, kas tradicionāli bijusi stingrākas un konsekventākas ārpolitikas piekritēja nekā dažas citas Eiropas lielvalstis. Nevar nemanīt, ka Kremļa propagandas līdzekļi izgaršo šo stāstu, līdzīgi kā iepriekš priecājās par migrācijas krīzi Eiropā. Nevar arī noliegt, ka starp britu eiroskeptiķiem ir tādi, kuriem Putins šķiet labs politiskais līderis, kuram līdzināties un ar kuru veidot draudzīgas attiecības. No mūsu puses raugoties, “Brexit” tieši tāpēc ir zaudējums, jo britu pozīcijas Baltijas valstīm parasti bijušas tuvākas nekā, piemēram, Francijas, Vācijas vai Itālijas. Taču diez vai šoreiz būtu jāpārspīlē Putina loma referendumā, izceļot tieši šo diskusijas šķautni.
Satraucošāks par iespējamajām Krievijas “dividendēm” no ES krīzes ir augstprātības vilnis, kas nācis kā pirmā reakcija britu balsojumam. Tā pat nav diskusija, bet nicinājums (pat naids), kas tiek veltīts visiem, kas nedomā “pareizi”, t. i., šajā gadījumā nav balsojuši par palikšanu. Viņi esot neizglītoti, ksenofobiski naivuļi, kas noticējuši populistiem. Pensionāri un lauķi, kas atņēmuši izglītotajai britu jaunatnei nākotni. Tādi komentāri interneta sociālajos tīklos aumaļām nāk no tiem, kas sevi dēvē par “progresīvo” cilvēces daļu. Un tos viņi velta 52% britu balsotāju jeb vairāk nekā 17 miljoniem cilvēku… Izvēlīgāk izteicienos, taču tas pats raksturīgs arī politiķu retorikai, kur asi tiek šaustīts līdzšinējais britu premjers Deivids Kemerons (bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga viņu pat nodēvējusi par “visu laiku neveiklāko un neveiksmīgāko britu premjeru”), kurš, lai gan bija izvēlējies “pareizo” pozīciju, taču ir vainīgs, ka vispār kaut ko tādu pieļāvis – apsolījis un tiešām sarīkojis referendumu. Ko viņš saprot no demokrātijas…
Varbūt balsojums ir kļūdains un kaitīgs, tomēr augstprātība nav pareizā atbilde. Vēl vairāk – iespējams, tā ir cēlonis, kāpēc cilvēki viļas Eiropas Savienības idejā, jo tur augšgalā rosās vadoņi, kuriem ļoti patīk norādīt: visi dara tā, ja ne, tad sodīsim.
