Monika Zīle: Augstprātības bacilis 13. Saeimā zeļ gluži kā indējošās zilaļģes vasaras karstumā 2
“Daži gaiļi iedomājas, ka saule uzlec tikai tāpēc, lai dzirdētu viņus dziedam.” Nezināms autors
Lai kā nākotnē virzītos “Attīstībai/Par” 13. Saeimas lemšanai piedāvātā (bet vēlāk pēkšņi atsauktā) likuma “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu” liktenis, tā uzrašanās pastiprinās elektorāta neuzticēšanos politiķiem. Asās iebildes pret likumprojektu pirmkārt izraisa tā autoru mēģinājums atbildību par nacistu un komunistu ļaunajiem darbiem uzlikt valstij, kura minētajai kopienai neko nav atņēmusi.
Otrs pamatots sašutuma iemesls – izrādās, šo jau 13. Saeimas vēlēšanu laikā prātā turēto projektu “Attīstībai/Par” kampaņas laikā nav pieminējusi un tagad, galdā ar troksni metot, parāda, cik mazā vērtē dažiem mūsu politiķiem balsotājs. Starp citu, to skarbi izgaismo arī likuma anotācija, kur pieminētas projekta sagatavošanas gaitā notikušās konsultācijas ar Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomi.
Likumu tapšanas gaitā dažādas konsultācijas ir normāla prakse, pret kuru nekas nav iebilstams. Bet šajā gadījumā “Attīstībai/Par” cieņu izpelnījies tikai atlīdzinājuma saņēmējs. Vēlētājs, no kura maka iecerēts paņemt 40 miljonus eiro, šo politiķu ieskatā nav bijis uzrunas vērts.
Pēc tam, kad ievedis Saeimā, var pagriezt muguru vai skatīties garām, izlikties nepazīstam un cerēt, ka viņš taču neiedziļināsies strīdīgā projekta anotācijas sadaļā par likuma ietekmi uz sabiedrību, kur netieši novērtēts elektorāta intelekts: “Likumprojekts izglītos Latvijas sabiedrību par nacistiskās Vācijas pastrādātiem kara noziegumiem pret ebrejiem…” Jā, melns uz balta – Daniela Pavļuta vadītā politiskā spēka augstprātīgajā lūkojumā vēlētājs ir cilvēciņš ar īpašām vajadzībām jeb nopietnu garīgu atpalicību, un tikai šis likumprojekts beidzot parādīs nabadziņam holokausta baiso ģīmi.
Vidusmēra pilsoni pārāk zemu vērtēdami, anotācijas rakstītāji nav centušies aizplīvurot dažu savas taisnīguma degsmes ieganstu, sacerējumā norādot: “Atlīdzinājums veicinās (..) dažādu reliģijas, kultūras, izglītības (..) sporta (..) projektu īstenošanu.” Zinot politiskā spēka balstītāju ciešo saikni ar vienu sporta veidu, gandrīz vai prasās secinājums, ka likumprojekts velk uz starpnieku iesaistīšanu smalki izshēmotam naudas pumpītim groza bumbošanai.
Augstprātības bacilis 13. Saeimā zeļ gluži kā ūdenstilpes indējošās zilaļģes vasaras karstumā. Pērn rudenī aiz Artusa Kaimiņa Saeimas virzienā paklausīgi soļojošā vienība nu aizņemta tikai ar iekšējo “KPV LV” talantu šovu, bet JKP par viņiem balsojošos uzlūko kā puisis gubenī pamīlēto zelteni: pati vainīga, ka ticēja solījumiem.
Tikmēr aizkulisēs jau par šķilšanos domā jauns populistu perējums. Varbūt no Alda Gobzema vai kāda cita inkubatora – nav būtiski –, bet bruņots ar pieredzi, ka mesiju gaidošā sabiedrības daļa katru svaigi dzimušo pravieti mīl ar ausīm, pirmsvēlēšanu posmā vienkārši dievina un gaida debessmannu. Tā, lūk, dzīvojam.
