Augstas raudzes fast food. Dace Rukšāne “Krieva āda” 2
Ar izdevniecību “Dienas Grāmata” un literatūras kritiku ir aptuveni šādi – viņi var atļauties izlikties, ka nelasa recenzijas, bet recenzijas nevar atļauties izlikties, ka nelasa “Dienas Grāmatas” izdevumus.
Viņu romāni par Latvijas vēsturi vienmēr ir notikums, un tos novērtē krietns skaits lasītāju Latvijā.
Var pat teikt, ka kļūt par “Dienas Grāmatas” autoru – tā ir liela atbildība. Šoreiz starmešu gaismā un grāmatu veikalu pārdošanas topos iekļuvusi arī rakstniece Dace Rukšāne ar romānu “Krieva āda”, kam, šķiet, vajadzēja nākt klajā jau tad, kad dzima sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” darbi.
Tomēr labāk vēlāk nekā nekad, un te nu ir it kā Noras Ikstenas “Mātes pienam”, it kā Māras Zālītes “Pieciem pirkstiem” vai “Paradīzes putniem” līdzīgs romāns, kura vērtība ir izmērāma gan tajā, cik veikli to var izlasīt vienas vai divu vakaru laikā, gan tajā, kādu vietu tas ieņems latviešu literatūras vēsturē.
Domāju, ka nozīmīgs tas ir arī pašai Dacei Rukšānei, lai gan nekas nevar pārspēt viņas “Romāniņu” – nu jau pagājušā gadsimta ieguldījumu latviešu erotiskajā literatūrā.
Daces Rukšānes literāro stilu visnotaļ var raksturot kā komerciālu –
proti, tādu, kas it kā paiet pretī ne pārāk prasīgam latviešu literatūras lasītājam; kas cenšas neapgrūtināt, varbūt brīžiem uz komercliteratūras altāra ziedojot daļu no sava potenciāla un talanta smaguma.
Dace Rukšāne prozā rada sajūtu, ka viņai nemaz nav svarīgi būt “augstas raudzes” literatūrā. Viņa dažreiz izklaidējas rakstot, dažreiz steidzas, jo viņai ir svarīgi sasniegt noteiktu izjūtu intensitāti, ko var dēvēt par melodrāmu vakara seriāla vietā.
Ar vēsturi romānā “Krieva āda” noticis kaut kas līdzīgs, lai gan motīvs ir nopietns – izstāstīt dzimtas, konkrēti, sieviešu attiecību (savstarpējo un ārējo) stāstu caur Latvijas vēstures 50.– 60. gadiem, “tumšā gadsimta” jeb padomju reāliju prizmu.
Tikai divas galvenās varones (un pārējie ir drīzāk statisti, kuros brīžiem pavīd pa kādam rakstura vaibstam, īpaši sievietēs): māte Emīlija un meita Meldra. Stāsta aizgūtnēm un secīgi, raksta viena pēc otras, jo autore dod viņām šādu iespēju, rūpīgi atdalot vienas redzējumu no otras stāsta, cenšoties katrai piešķirt ne tikai savu skatpunktu, bet arī izteiksmes stilu.
Vai meklēt te Rukšānei piedēvēto “gultas dienasgrāmatas” stilu?
Nosacīti, jo mātei ir ārlaulības sakari, īsta mīlestība un kaisle, kas izskatās ticami iespējama puritāniskajos, sevi atmaskot neļaujošajos padomju laikos un kas tomēr ir dabiska kā bēniņos noslēptās “Atpūtas”.
Vai meklēt te seksa tēmu fizioloģizāciju? Apbrīnojami, bet šeit tas nešķiet vairs nozīmīgi, un romāns par vēsturi traucas uz priekšu, aizraujot ar dažiem pārrautiem un nepabeigtiem pedofilijas pavedieniem (Meldrai uzmācas patēvs), ar piedauzīga rakstura mēģinājumu pārgulēt ar dzērāju vīru…
Rakstniece vēlējusies teikt, ka māte un meita, lai gan dzīvo tumšā laikā, prot atrast gaismu – pelnot naudu ar kūku pasūtījumiem vai kleitu šūšanu, iegūstot draugus un mīlestību, kas kaut uz mirkli izgaismo un piešķir dzirksti mietpilsonībā.
Tā ir pasaule, kur sievietei var uznākt ilgstoša nervu lēkme,
ieraugot skaudras holokausta upuru paliekas, bet nekas neliecina par seksuālu vardarbību viņas bērnībā.
Tā ir pasaule, kur krievu apdzīvotajā Liepājā latvieši spēj atklāti ienīst krievus, un viņus nepārņem padomiska samierināšanās; kur māte mīl sava mīļākā “krieva ādu”, bet apkārtējie ir sašutuši tieši par to, ka mīl KRIEVU.
Tā ir tāda ļoti kategoriska pasaule – ja nē, tad nē. Iespējams, ka romāns balstās reālos notikumos, tāpēc autorei tas viss nešķiet nedz kategoriski, nedz nedabiski, kā jau tas ar realitātes lamatām mākslas darbā gadās.
Un tomēr, neskatoties uz skeptiski uzlūkojamām epizodēm, lasītājs ir spiests izlasīt, lai uzzinātu, kā tad Emīlijas un Meldras likteņi atrisinās vai neatrisinās.
Jāteic, ka arī te viss ir drīzāk vienkārši – liekie varoņi tiek likvidēti, to izdara nāve, bet apstākļi, kādos to paziņo, ir tik labi pazīstami un efektīgi, ka aizrauj uzmanības drudzī gluži kā pārbaudīta zāļu formula. Un žēl nemaz nepaliek – apēstais romāns ir kā labs fast food, kuram ir gan trūkumi, gan temps un kraukšķīga garoziņa. I
epakojums kaitina, bet to nevar atstāt bez uzmanības. L
atviešu literatūras augstie plaukti ar šo netiks traucēti, jo iedziļināšanās un varoņu motīvi nav tik niansēti, lai to sauktu par psiholoģiski vērtīgu padomju sievietes studiju. Varbūt to derētu dēvēt par alternatīvu visam, ko esam lasījuši par 50.–60. gadiem latviešu literatūrā.
Protams, tas ir ēdiens Daces Rukšānes firmas mērcē bez asumiem.
