Egils Līcītis: Pils augstumos rūp lejāk notiekošais 3
Piektdien televīzijā redzēju balto tētiņu. Var arī teikt, ka Zaķusalas studijā bija ieradusies Neizdzēšamā Valstsgriba un Lielā Erudīcija, tika intervēts Nācijas Morālais Līderis un Augstākais Valdnieks. Atgriezies mājās no tāliem ceļiem Davosas augstkalnu forumā, prezidents Egils Levits bija novilcis kažoku un botes, iekāris skapī diplomātisko salonu lauvas tērpu un paspēris gultapakšā lakkurpes – apāvies darba zābakus strādāšanai valsts labā, gatavs sagādāt Māras zemei šai laikposmā raksturīgo ziemu ar sniegu un lediem un sargāt Latviju azotē no uzglūnošā, nāvējošā Ķīnas koronavīrusa.
TV žurnālistu sarežģīto jautājumu krustugunī valsts līderis izturējās droši un atjautīgi, izstaroja vitalitāti, enerģiju un atvērtību.
Taisnais vīrs pauda apņēmību doties pretī virsmērķiem, kas noteikti atbilstoši cilvēku interesēm un latviskai piederības sajūtai. Lai arī mapītes vāciņi, kurā sarakstīti tūkstošiem aizsākumu dokumentiem par labāku dzīvošanu (bet vēl ar švīkām un labojumiem), šoreiz palika neatvērti, tomēr varēja just, ka no pils augstumiem valsts pirmajai personai rūp itin viss lejāk notiekošais.
Levita kungs paslavēja premjerministru, viņa Ekselenci Krišjāni Kariņu par pacietību, tikpat kā arhibīskapam Stankēvičam piemītošo pazemību, vērpjot dzītiņas koalīcijas mudžeklī, un prezidenta balsī skanēja neviltots prieks, ka pašam nav jābūt klases audzinātājam šai īpatnējā, trokšņojošā veidojumā.
Prezidents bij satraucies par valsts kases ieņēmumiem uzfrišinātā nodokļu ievākšanas sistēmā un par maz palīdzībai pastieptām rokām ienākumu nevienlīdzības skartiem maznodrošinātiem trūkumcietējiem.
Valsts galva ar bažām runāja par ieplānoto reformu gaitu – vai pārmaiņas iet pareizā virzienā, vai nesametas greizi un šķērsu, vai tādējādi nenovedīs pie pilsoņkara ar nemieriem un asinsizliešanu.
Administratīvi teritoriālajos mērnieku laikos perifērijā atlikušas vien dažas demilitarizētas zonas, kamēr daudzviet aiz galvaspilsētas robežām uzliesmo nekārtības, asumi, sacelšanās, iedzīvotāji sola grābt dakšas, kaķenes, mietus un citus duramos, šaujamos, sitamos rīkus, maršēt uz Rīgu, lai izrēķinātos ar reformas ieviesējiem un sniegtu apsūdzības rakstus Satversmes tiesā.
Te nepieciešamas Levita, bijušā tiesneša, pirmklasīgas kvalifikācijas jurisprudences spīdekļa dotības. Uz pausto satraukumu Valstsgriba, aicināts aizstāvēt cilvēku intereses, sniedza miera misijā vienīgo iespējamo atbildi – jāiet kopsolī ar tautu, jādara tā, lai suiti un sēļi, un līdztautieši būtu apmierināti, lai lauki netiktu sašķelti.
Egils Levits, prominentā amatā būdams vien pusgadu, jau radījis pamatu neskaitāmu politiķu biogrāfisko tēlojumu autora Lato Lapsas interesei par savu personu. Kaut kad rudens pusē nākšot klajā izdevums, kuru pievienot un ievietot vērtīgo grāmatu plauktā, pa daļai ar rakstnieka tradicionāli dokumentālo pieeju, pa daļai ar neierobežotas fantāzijas izpušķojumiem.
Darbā ieracies prezidents gan neliekas par to zinis. Nemierīgi laiki pienākuši apkārtējā pasaulē.
Latvijas prezidentam jābūt gatavam glābt Latvijas pilsoņus, lai kādā apdraudējumā tie atrastos – uz salām Britānijā vai cietumā Dānijas Karalistē.
Diplomātijā Latvijas pirmā persona, būdams augsta līmeņa intelektuālis, ir vienīgais cerību stariņš, lai ar mūsu valsti nenotiek kā allaž starptautiskā sabiedrībā, kur lielie vilki apēd mazos. Lūk, kāda ir valsts galvas dienas kārtība pirmdienā:
1) rīta iezvans Anglijas karalienei Elizabetei II – jāmierina Vindzoru nams, kura pavalstnieki izvēlējušies pamest Eiropas Savienību,
2) sazvanīšanās ar Dānijas monarhu, glābjot Latvijas valstspiederīgo sievieti,
3) telefonsaruna ar Dienvidāfrikas karali, protestējot pret apiešanos ar baltām sievietēm vietējos cietumos,
4) kontaktēšanās ar Igaunijas prezidenti Kaljulaidi, vai sniega karaliene jau atpakaļ no Antarktīdas?
5) Rīgas zaļo apstādījumu sardzes aktīvistu pieņemšana pilī, meklējot risinājumu ar drošības dienesta jaunceltni – vai arī prezidentam nevajag pieķēdēties pie parka kokiem apbūvējamā platībā.
Kaut daudz kas aizdod dusmas, kaut prezidents ir dzimis karotājs pret tumsas spēkiem, kaut oligarhu spiediens un ietekme vēl manāma, Levits, būdams labas pārvaldības un tiesiskuma koloss, virza valsti pa apgaismota progresa un saprāta ceļu. Ar valsts augstākajai amatpersonai nepieciešamo pašcieņu un stāju.
