Anda Buševica: Augstais un zemais 4
Dabas koncertzāles mūziķi laikam bija pirmie, kuri to konceptuāli noformulēja un izteica vārdos. Ka daba var būt visskanīgākā no koncertzālēm, mirklis, pirms tumsa pārvēršas par nakti, ir izcilākās no skatuves dekorācijām.
Dabas koncertzāles šā gada varonis bija Lumbricus terestris jeb dižslieka, tad nu arī klausītāji sēdēja turpat, kur ir šo varoņu dabiskā mājvieta – uz zemes. Došanās satikt Latvijas dabas “varoņus” ir arī iespēja iepazīt Latvijas skaistākās vietas, šogad tā bija Dviete un Burtnieku palieņu pļavas. Citgad, dodoties uz pasākumu pie Raunas staburaga, mazliet apbrīnoju rīkotāju drosmi – vai, ielaižot sargājamā brīnumā neprognozējamu ļaužu pulku, dabas svētnīca nenotiks nobradāta? Savām acīm pārliecinājos, ka disciplinētāku publiku grūti iedomāties – ne atkritumu, ne pārspīlētu baiļu par drošību, šādos brīžos Latvijas sabiedrība šķiet kļuvusi pieaugusi un savstarpējā uzticēšanās ir abpusēji patīkama.
Kad dēlam pienāca padsmitnieka vecums, nolēmu, ka mums jādodas uz kādu mūzikas festivālu. “Laba daba” Līgatnē ir lielisks iesācēja līmenis, kurā decibeli nenokauj smalkumu attiecībās ar Gaujas nacionālā dabas parka stūrīti. Koncertos skanošā mūzika kā izcila garšviela piešķir smeķi zāles smaržai, kurā guli, pārguris no skaņām un brīvības. Nebūdams dzimis panteists, instinktīvi nodziedi nedzirdamu pateicības dziesmu vecajam ābeļdārzam, kas dod ēnu telšu pilsētiņai. Ekoloģija iezogas arī cilvēku attiecībās, tas ir ģimeņu festivāls, kurā ar dzīvi tīri apmierinātas vecmāmiņas šūpo zīdaiņu ratiņus un labā daba samierina dažādās mūzikas gaumes un paaudžu atšķirības. Blakus plastmasas šķīvju desiņceptuvēm uz oglēm sautējas tadžinas, sludinot citādus ēšanas paradumus un dzīvi bez atkritumiem. Šī ideja apogeju sasniedza festivālā “Komēta” Daugavgrīvas cietoksnī, kurā ne tik vien kā bija iekārtota trauku bibliotēka pusdienreizēm, bet arī cilvēcīgā, skaistā un labā kalpībā nodotas militāriem mērķiem būvētās celtnes.
Cēsu mākslas festivāla programma pastāvēšanas pirmajos gados bija tik piesātināta, ka nabaga rīdziniekam ar to nācās samierināties kā neizbēgamo: piektdienas vakarā pēc garas darba dienas airēties cauri piepilsētas sastrēgumiem un pēdējos sviedrus izdvest tolaik vēl improvizētajās koncertzālēs. Katarse sekoja pēc koncerta, peldoties mēnesnīcā ezerā, un simfoniskā mūzika man iegaršojās tieši šādā salikumā – kā ceļojums no pilsētas burzmas dabas apskaidrībā. Lai kā mēs gribētu miesīgās sajūtas atlikt malā, tās tomēr ir klātesošas pat vissarežģītākās mākslas baudījuma brīžos. Alternatīvais kamermūzikas festivāls “Sansusī” ar operu kokos, skaņu sajūtu taku, šķiet, nokārtojis zinātnisko grādu abu šo sajūtu kombinēšanā.
Mani ļoti interesē šī robežsituācija – augstā māksla un ikdienišķais, zemais. Filmu “Knutifikācija” joprojām neesmu noskatījusies, taču draugi atstāstīja kādu spilgtu epizodi, kurā diriģents Māris Sirmais ar ekstātisku žestu vada kori dziedam “Kamēr vēl dreb mana roka”. Vārdu autors Knuts Skujenieks sev piederīgajā pašironijā aizkadrā komentē, ka nekādi nevar saprast, kurā brīdī viņa rakstītais teksts kļuvis par nacionālo himnu – “tā jau tāda gultas dziesma!”. Man šķiet, ka tieši šajās miesīgajās, piezemētajās norisēs lielās lietas atjaunojas, atgūst ticamības spēku.
Dullo dauku festivālu “VĀRTI”, kas šogad notika Popē jau otro reizi, no līdzīgiem kultūras projektiem atšķir tas, ka “VĀRTI” ir cieši sasaistīti ar vietu – veco muižas ēku atjaunošanu, parka kopšanu, izcila skata līdz pat apvārsnim atklāšanu garāmgājējam, noliekot tur dullo dauku soliņu. Dzimst bērni, tiek nosargāta mazā skoliņa, un tas piešķir tādu nopietnību, zemes smagumu visam sadziedātajam, sadzejotajam.
Reizēm dzirdu skeptiskas piezīmes, ka šobrīd Latvijā visi krūmi čab no lielākiem un mazākiem festivāliem, ka pārāk lieli līdzekļi aizplūst to organizēšanai, ka publikai tie nav aptverami. Tieši otrādi – idejām gatavu un to īstenošanai spējīgu cilvēku skaits man ir indikators, ka šobrīd mūsu mīļajā Latvijā dzīvojam tik labi kā vēl nekad. Ka mums ir laiks, iespēja un vēlēšanās izdzīvot katru mūsu esības brīdi, pierakstot sajūtās cilvēku radošuma un Latvijas dabas radīto skaistumu.
