Te nu nāk gaismā Aivara, viņa sievas Vēsmas un domu biedru aizraušanās ar vēsturi. Viņiem ir 10. –11. gs. latgaļu apģērbs, plašas zināšanas par Kristapiņu kapu lauku, mājās daudz cirvju, zobenu, vairogu, rotu. Cīnīties ar senajiem ieročiem Aivars gan nevar atļauties, jo podnieks nedrīkst palikt bez pirkstiem. Toties nekas neattur domāt savu domu: 0
– Mēs no kaut kā esam cēlušies, nevis – vācieši atnāca, nokratīja mūs no koka un atradināja ēst sēnes. Mums kultivē vācu kultūru, pilsētas svin mistiskos 800 gadus, it kā pirms tam te nekā nebūtu bijis. Ir gluži otrādi – bruņinieki, kas atklīda uz šejieni, bija nabadzīgākie dēli. Viņu piļu un baznīcu sudraba svečturi un bronzas kroņlukturi ir pārkausēti no vietējo tautu rotām. Kāpēc senvēsture? Tas nav atrauti no manas dzīves. Kad strādā ar dabas elementiem, tas tā izaug. Par tām lietām var aizdomāties. Nu, piemēram, 19. gs. beigās tautas tērps saistījās ar noteikta pagasta robežām, jo vācieši visu laiku cirta saknes, un, kad apcērt saknes, tu asociē sevi ar vienu pagastu, un viss. Bet ir taču ciltis – latgaļi, kurši, zemgaļi, sēļi… Kad apzinies, ka esi cilts pārstāvis, uzreiz viss ir citādi.
