Aivars pirmo podu izvirpojis tad, kad ar kāju varējis virpu pagriezt. Līdz tam briedīšus lipinājis. Tagad caur viņa rokām gadā iziet pusotra, divas tonnas māla. Un, ja viņa darinātos traukus saliktu rindā, sanāktu 7,5 kilometri. Kad tik daudz trauku izvirpots, vai darbošanās notiek pati no sevis? 0
– Nē, automātiski neiet. Jāpatur tas gribēšanas moments. Vasarā visādi darbi – pļaušana, siena vākšana, kazas laukā jāizdzen. Kad sieva glezno plenērā, man kazas jāizslauc. Pilsētā tu izlien no gultas un jau visiem esi parādā par elektrību, gāzi, īri, par visu. Laukos pieceļos, salasu olas, izslaucu kazas, esmu paēdis. Atbrauc kāds pēc podiem, tas kā bonuss. Visu laiku ir jāuztur interese strādāt. Uztaisi traukus ar ornamentiem vai koksnes nospiedumiem, sanāk vēl citādāka pieredze. Tā visu laiku. Bet nedrīksti pārstrādāties. Reizēm uzkuļas pasūtītājs, un tu kādu formu atvirpojies tik daudz, ka zini – gadu tādu nestrādāsi. Kad ar melno mālu mācījos ņemties, bija interesanti. Pirmais ceplis sanāca melns, tad visu gadu trauki bija visās nokrāsās un pēc gada atkal melns. Biju noķēris momentu, – Aivars secina. Tā jau tāda kā burvestība. Aivars pamāj, kā tad, viņš taču strādā ar visiem pieciem dabas elementiem. Paņem gabalu zemes, jaucot to ar ūdeni, tad virpojot vai veidojot tiek pie poda. Gaiss to kaltē, uguns pārveido citā materiālā un metāla elements pārvērš melnā.
– Man ceplis bija tieši pilnmēness naktī, grūti kurināt, dabā tik daudz enerģijas, un tu tak strādā ar dzīvu uguni, – cepļa ainu uzbur Aivars. Bet ko dod māls cilvēkam, kāpēc gribas māla traukus, tincinu. Māla trauki mūsdienās nav pirmās nepieciešamības prece kā viņa vectēva laikos, kad viss ciems – 23 mājas bija podnieki. Šodien māla traukus vajag cilvēku sajūtām. Rokai ir patīkamāk saskarties ar dabisku materiālu, nevis plastmasas bļodu. Bet kur var dabūt mālu?
– Šo to roku pats, visu ne, jo rūpnīcā mālu sašķidrina, izlaiž caur sietu, un tu zini, ka nebūs nekādu pārsteigumu – zaru, piemēram. Ja pats mālu izroc, cik ar kāju mīcot izlasi, tik ir. Vectēvam jau bija vienkāršāk, tolaik prasības bija mazākas, varēja būt kāds gruzis mālā ielipis, trauku noslīpē, un miers. Tad vajadzēja lietošanai, tagad cilvēki skatās, lai būtu smuki. Man mālu atved no Raunas, labs viņiem māls, – uzliela Aivars. Redz, Latgales podniekam māls no Vidzemes!? Aivars skaidro, ka tas pats skaistais Tālavas novads vien ir, tikai savulaik to pārcirta uz pusēm un zviedri savu daļu uztaisīja par luterāņiem.
