“Augsne mežā ir kā cilvēkam āda!” Aivara padomi gudrai saimniekošanai mežā 4
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aivaram Vanagam Viļānu pagasta Žīguros pieder 80 ha meža. Oktobrī nocirsta pēdējā alkšņu audze, vietā stādot egles. Reti stādītā egļu audze, kuru meža īpašnieks stādījis pirms divpadsmit gadiem, ir tik veselīga un skaista, ka meža zinātnieki to nosaukuši par elitāru.
Neuzskatot peļņas gūšanu par pašu svarīgāko, Aivars Vanags ir pārliecināts – jaunaudzes jāstāda retāk un jāatceļ koku ciršanas vecums. To viņš pamato žurnālistei Anitai Jaunbelzerei.
Arkls un biezība mežā auglību nepalielina
A. Vanags: Manā mežā nekur nav ar traktoriem braukts pa izcirtumu. Stādu tik iekšā. Arkls jau auglību nepalielina. Kāpēc visi citi augsni sagatavo, stādīšanas vietas uzarot? Es to nesaprotu un neiesaku to darīt. Tā tiek bojāta augsne, un atsevišķos meža tipos tas ļoti provocē nezāļu augšanu.
Krišs Melderis, pirmās brīvvalsts mežkopis, ir teicis, ka augsne mežā ir kā cilvēkam āda. Kad tu sāc to plēst, tad sāp. Stādu ar parasto lāpstu. Bija cilindriskā, bet nu to nekur nevar nopirkt. Ērti stādīt arī ar stādāmo stobru. Ja tik ir ietvarstādi.
Gan mežā, gan pļavā stādu nu jau vairāk nekā desmit gadus. Apstādu katru gadu kādus divus hektārus. Deviņos kvadrātmetros stādu vienu kociņu. Tā uz hektāru sanāk kāds tūkstotis stādiņu. Mežā ar koku skaitu vienmēr jācīnās. Likumā ļoti interesanti un man neizprotami uzrakstīts, ka kociņu kopējam skaitam, stādot egli, jābūt 2000. Kas domāts ar “kopējo” skaitu?
Jautājums par to, cik kokus uz hektāru stādīt, man ir bijis aktuāls jau sen, gadus trīsdesmit. Kad varēju meža lietās ieiet dziļāk, es to prasīju atzītam speciālistam Jurim Matīsam, Mežierīcības institūta direktoram. Prasīju, kāpēc jāstāda tik liels kociņu skaits.
Viņš atbildēja – lai būtu konkurence starp sugas īpatņiem. Bet tagad man ir skaidrs, ka konkurence starp vienas sugas īpatņiem neveicina pieaugumu ne resnumā, ne augstumā. Koki tiek novājināti, vienalga, kas ir konkurenti. Tad arī veidojas slimības, kukaiņi, nenoturība pret vēju. Egļu audzēs noturību pret vēju veicina retāki stādījumi.
Vai reti stādīta audze nav biežāk jākopj? Nē, biežāk nav. Egli svaigā cirsmā var stādīt baltalkšņu, ne egļu izcirtumā. Ja to iestāda bijušā baltalkšņu audzē, tad tikpat kā aizzēluma nav vai arī tas rodas gada otrajā pusē. Reizēm pat labāk rudenī nekopt, lai dzīvnieki nepamana. Bet jākopj, sevišķi sākumā, ir. To nedrīkst nokavēt, ja eglei jācīnās ar visādām atvasēm, tad vairs nav labi.
Un tad var priecāties par to, ka egle spēcīgi aug. Ja 30 cm liela egle ar puscentimetru resnu kakliņu iestādīta, tad pirmos desmit gadus tā diametrā pieaug par vienu centimetru. Tas nozīmē, ka trīsdesmit gados diametrs būs trīsdesmit centimetri.
Bet mums tā jāaudzē vēl 50 gadus, līdz 80 gadiem. Jācīnās ar vētrām, ar sniegiem, ar kukaiņiem, ar sakņu trupi. Tas ir pilnīgi aplam. Jebkuras valsts pienākums ir veicināt svarīgā resursa – augsnes – racionālu izmantošanu. Bet mums ir otrādi. Mūs spiež audzēt egli gandrīz trīs reizes ilgāku laiku, nekā vajadzīgs tirgum.
Ar priedi ir tāpat. Pārbiezināts priežu stādījums – tas arī nav labi. Man bija egļu audze, kas necik labi neauga, nomainīju to ar priedi, un priedītes aug labi. Mežkopja nojauta sacīja, ka tā arī būs. Arī bērzi aug līdzīgi. Koku skaitam jābūt nostabilizētam jau līdz piecu metru augstumam. Ja to nokavē, bērzam apakšējie zari nokalst ļoti ātri. Galā ir mazs zaru pušķītis un pie vēja pūtiena bērzs liecas gandrīz līdz zemei.
Vai ozolus mežā stādu skaistumam? Katram sevi cienošam mežkopim ozoli ir jāaudzē. Mani uztrauc tas, ka Latvijā ozolu sēklkopība ir stipri panīkusi. Ozoli man ir audzēti kažokā. Bet ko darīt tad, kad kažoks jāvelk nost? To neviens nestāsta. Bet tas jādara tad, kad citu koku zari virs ozola sāk saslēgties. Domāju, ka viena daļa jācērt ārā, bet man tas ir ļoti sarežģīts lēmums.
Vai man dvēselē kaut kas no Skalbes? Varbūt no Skalbes, varbūt no Blaumaņa, nezinu… Esmu iestādījis arī baltegles. Bet tās nav atjaunojamo sugu sarakstā. Taču aug labi. Šķēdē baltegļu krājā vienā hektārā ir 900 kubikmetri.
Ciršanas vecums eglei ir jāatceļ
Trimmeris, ko saņēmu kā balvu kopā ar “Zelta čiekuru”, kalpo labi. Strādāju ar to pats, visu daru pats, saku, ka man ir viena zirga saimniecība. Pats zirgs, pats arkls, pats arājs.
Uzskatu, ka naudas man pietiek, un tās ieguve nav mērķis, kāpēc audzēju mežu. Interesantākais ir process. Ja esmu ciemos pie kāda meža īpašnieka, bet neredzu jaunaudzes, tad domāju – kāpēc es te vispār braucu? Koka audzēšana, tas ir tas interesantākais. Es ar prieku varu rādīt savas 10–12 gadus vecās egļu audzes tādas, kādas man ir. Zinātnieki tās sauc par elitārām audzēm.
Jaunaudžu kopšana tur pabeigta pirms trim četriem gadiem, un vairāk tur nekāda ciršana nebūs vajadzīga. Dabiskā atmiruma tur šobrīd nav, un turpmākajos 20–30 gados tur nebūs nepieciešama arī krājas kopšana. Nekādi traktori tur iekšā nebrauks. Kad pienāks laiks, būs kailcirte.
Ja mēs runājam par otro kubikmetru, ko iegūst krājas kopšanas cirtēs, tas ir nepareizi. Ļoti daudzi tā dara – veic kopšanas cirtes ar traktoriem ne vienreiz vien. Es uzskatu, ka īpaši egļu audzēs krājas kopšanas cirte ir beigu sākums. Krājas pieauguma vairs nav, tas ir negatīvs.
Koki jau aug arī pēc tam, bet mēs neskaitām vēja izgāztos, kukaiņu bojātos. Tas viss jāskaita nost no audzes pieauguma uz hektāra. Sevišķi slikti tas ir slapjajos mežos.
Koku ciršanas un meža atjaunošanas noteikumi ir daudzo meža dzīves reglamentējošo likumu pamats. Ir jāatceļ noteiktais koku ciršanas vecums, īpaši jau eglei. Jāmaina arī meža atjaunošanas noteikumi. Nesaprotu, kāpēc tiek norādīts, ko kurā vietā stādīt! Un arī tas, cik koku uz hektāra jāstāda, jāzina pašam mežkopim.
Domājot par ekoloģiskiem kokiem – Pededzes krastā var redzēt baltalkšņu izcirtumu, kur saskaņā ar likumdošanas prasībām atstāti ekoloģiskie koki. Tagad to galotnes noliekušās līdz zemei. Kāda tur ekoloģiskā vērtība? Ja ekoloģiskos kokus pareizi izvēlas, tiem ir zināma vērtība.
Taču nevajadzētu ar likumu piespiest atstāt šos kokus platībās, kas mazākas par pushektāru. Man sanāk tā, ka ekoloģiskais koks var uzkrist gan uz ceļa, gan žoga. Es tos kokus neatstāju, bet man tika sastādīts pārkāpuma protokols un saņēmu sodu. Domāju gan, ka pie ceļiem koki jāzāģē nost bez žēlastības, jo tas apdraud cilvēkus.
Aivars Vanags
* Dzimis 1952. gadā.
* Pabeidzis LLA Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultāti.
* Strādājis par mežzini Lubānas un Inčukalna mežrūpsaimniecībās.
* Vadījis Žīguru mežrūpsaimniecību, bijis iecirkņa vadītājs un plānotājs akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži”.
* Ģimenē četri dēli un desmit mazbērni. Dzīvesbiedre Dace arī mežkope.
