Augšāmcelšanās 0
Lieldienas ir brīnišķīgi svētki. Pat nepieminot notikumus, kas risinājušies pirms diviem tūkstošiem gadu, tikai ārējās izpausmēs vien – ar dabas atmodu izplaucētā bērza zariņā, ar dzīvības simbolu izkrāsotā olā. Vai šī augšāmcelšanās vēsts ir saglabājusi kādu jēgpilnu saturu arī mūsu pragmatiskajā pasaulē?
Mūsu valsts ekonomikas ārkārtīgi dinamiskā attīstība joprojām nekādi neatspoguļojas pilsoņu maciņos – naudas par trešdaļu vairāk tur būs tikai nākamgad, un tikai tāpēc, ka, cik noprotams, iekļausimies eiro lietotāju saimē. Un nav arī liela pamata cerēt, ka visi uzņēmēji darba samaksā atgriezīsies kaut vai pie pirmskrīzes cipariem, jo arī viņi ir gan tirgus, gan nodokļu izmocīti, bet algas allaž ir tā pozīcija, kur visvieglāk trūkstošos līdzekļus pameklēt.
Mēs redakcijā regulāri saņemam palīgā saucienus darba tiesību jautājumos. Nekā oriģināla jau patiesībā nav, vien klasiskas patvaļas vai analfabētiskas jaunrades izpausmes, piemēram, liekot pašiem darbiniekiem izvēlēties, kurš būs brīvs… Mēs attiecīgo likumu, šķiet, no galvas zinām, un allaž sarunas beigās mēdzam piebilst – tik neaizmirstiet mēneša laikā pieteikumu uz tiesu aiznest, ja vēl nav par vēlu!
Daudzos gadījumos šis tomēr ir strupceļš. Jo praktiski jau atlaist var ikvienu un jebkuru, sak, būtu tik cilvēks, pantu piemeklēsim, bet tiesu vara mums diemžēl šļaugana, lietas velk gadiem, tāpēc drošāk un lētāk ir nospļauties, samierināties un meklēt jaunu darba vietu, jo pat uzvaras gadījumā dzīves tik un tā nebūs. Ko iesākt tiem, kas nevar vai negrib doties uz lidostu “Rīga”?
Mani personīgi vienmēr fascinējuši kopienas brāļi dienvidnieki, nu kaut vai temperamentīgie zili baltie grieķi. Viņiem nepienāk pat apkures rēķini, jo ziemas mūsu izpratnē tur vienkārši nav, bet pamēģiniet tik Hellādas dēliem kādu santīmu atņemt, tā uzreiz iziet ielās un, ja vēl saņemas, demolē skatlogus un dedzina automašīnas. Tā viņi izpauž savas negatīvās emocijas, noņem stresu, bet vakarā pēc siestas (klusās stundas) iedzer vīnu un dzīvo ilgi un laimīgi.
Mums, latviešiem, par laimi, tā nav pieņemts uzvesties. Labākajā gadījumā arodbiedrības (ir tādas organizācijas!), lai attaisnotu savu eksistenci, sarīko kādu tusiņu zem Ministru Kabineta logiem, ko vakarā atrādīt televīzijā, un tad žēlojas, ka neviens nav iznācis aprunāties, bet tikmēr atbildīgā amatpersona atcērt, ka pasākums nav bijis saskaņots (???), tāpēc atstāts bez ievērības. Smieklīgi, ja nebūtu nožēlojami.
Mēs, latvieši, kārtējo krupi norijuši, noslaukām degunu piedurknē, noraudamies spilvenā, un ciešam tālāk. Tāpēc arī lielākajai daļai strādājošo (nevis varai kalpojošo!) alga ir minimālā vai pat mazāka, un izdevīgāk kļūst vispār nestrādāt, saņemt sociālos pabalstus. Protams, papildus minimālajai algai, kuru valdība pagaidām baidās pacelt, visticamāk, lai neaiztiktu uzņēmējus, vēl ir aploksnes, kas darba devēja un ņēmēja attiecības drusku stabilizē. Mani vienmēr ir pārsteigušas summas, kas figurē atklātajās naudas atmazgāšanas shēmās. Ne jau trīslitru burkās zem ābeles tās tiek noraktas, bet gan ekonomikas apritē ielaistas, arī algās izmaksātas!
Aploksne ir riskants variants. Un nerunāsim šai sakarā tikai par pensijām, līdz kurām ekonomiski aktīvajām paaudzēm vēl ir jānodzīvo! Šī aploksne, kuru nepiegādā Latvijas pasts, mēdz aizkavēties uz nenoteiktu laiku vai pēkšņi strauji noliesē, ja esi slimojis, un tā var arī vispār šomēnes nebūt – vai nu tāpat, ja naudas mija iestrēgusi, vai vienkārši par sodu, par mutes palaišanu, piemēram.
Un tad pēkšņi aploksne kļūst par tavu problēmu, kad nevari vairs par dzīvokli uzreiz samaksāt. Piedodiet, bet ko nu vaimanāt – jūs taču abi ar darba devēju vienojāties nodokļus apiet! Un tas diemžēl nozīmē, ka vainīgs esi arī pats, ka piekriti šādam it kā izdevīgam darījumam….
Aploksnes būtība lielā mērā ir amorāla. Tu jau esi iedevis saimniekam mazo pirkstiņu, un nu tas var paņemt visu roku, piemēram, kaut vai šantažēt, ka naudas nebūs, ja neiznāksi darbā arī brīvdienās vai svētkos, par to nesaņemot ne lata vairāk.
Ir vēl daudz citu tematu, ko pazemotie galvenokārt ģērbtuvēs apspriež. Piemēram, vai darba apģērbs tik dārgs, ka uzņēmums to nespēj nopirkt, un vai savi instrumenti arī no mājām līdzi jāņem? Un vispār – kad īsti šogad ir Lieldienas jeb Pasha un pēc kura kalendāra tās svinēsim, ja datumi atkal nesakrīt?
Cik ilgi var burkšķēt zem deguna, ka viss ir slikti un būs vēl sliktāk? Diemžēl sociāldemokrātu idejas šodien nav modē, bet līdz komandas stilam daudzviet vēl jāizaug, kad darba ņēmējs ne tikai stutē darba devēju, bet arī dzen to uz priekšu, un otrādi, jo no rezultāta ir atkarīga abu pušu labklājība. Tāpēc varbūt ir vērts vismaz neklusēt. Pateikt acīs, kas uz sirds. Nevis lūgt, bet gan pieprasīt. Triekt dūri galdā, lai noskan un arī sadzird. Beidzot iztaisnot plecus un piecelties atkal kājās!
