Augšāmcelšanās. Elīnas Kokarevičas dzeja 0
Elīna Kokareviča raksta jau apmēram desmit gadus, bet aktīvāk pēdējos piecus un vairāk – prozu. “Dzeja top kā “blakusprodukts” – ne bieži, ne daudzskaitlīgi, tomēr, pārskatot iekrājumus, konstatēju, ka daži dzejoļi veido interesantu kopu, ko nodēvēju par “Dieva meitām”. Dzejolis “Augšāmcelšanās” ir viens no šīs kopas,” stāsta autore.
Elīna atklāj, ka dzeju gribētos atstāt sev kā kaut ko tādu, kas “top pats no sevis”, cik vien tas iespējams. Bet tas, protams, rakstīšanas procesā esot ļoti nosacīti: ja uzrodas kaut kas, par ko, šķiet, vajadzētu runāt, rakstīšana kļūst par samērā apzinātu rīcību. Kopa “Dieva meitas” vienlaikus ir ļoti apzināta un “dabiska”, kaut kas, par ko gribējās izveidot dialogu. Kāpēc? Tāpēc, ka ir pienācis laiks.
– Ko darīt, ja tava/-s draudzene/draugs raksta dzeju?
E. Kokareviča: – Jāaizžmiedz acis un jāaizspiež ausis. Jāignorē kopējā čatā, kad viņi sūta izlasīt, jāsaka, ka neko nesaproti no dzejas, jāpagriežas, jāsavāc visas mantiņas, jānomaina telefona numurs un adrese, vislabāk – jāpārvācas uz pilsētas otru galu, kur viņi netiek klāt, jo nezina, kur tas atrodas! (Smejas.) Hm, bet vai kaut kas vispār ir jādara? Ā, ja nu vienīgi… jāpublicē avīzē.
– Ikdienā tu rediģē dažādus tekstus topošajām grāmatām. Daudzi nespēj iedomāties: kā var rediģēt dzeju?
– Ar dzejas tekstiem saskaros mazāk, lai gan ir bijusi pieredze. Rediģēšana jau pamatā ir ieteikums – redaktors ir tāds kā starpnieks starp iespējām un rezultātu, tad nu tā ir izvēle: klausīties, ko viņš saka, vai neklausīties. Īpaši dzejas sakarā, kas ir iespēju un potenču pilna.
Ja autors ir atvērts un ieinteresēts tajā, lai viņa teksts kļūtu saprotamāks, pilnīgāks un dažkārt “dzejiskāks”, tad vienmēr izdodas atrast kompromisu un izveidojas dialogs. Redaktori vispār ir fantastiski cilvēki! Viņi var kā tekstu nogremdēt, tā to izcelt gaismā. Gandrīz kā tādi mazie dievi.
– Tev top arī prozas grāmata. Vai tā būs izcila?
– (Raud no smiekliem.) (Pauze.) (Raud no izmisuma.)
I nejautā.
– Tu saki, ka pienācis laiks tavai dzejai… Kas notiek?
– Laiks ir pienācis runāt skaļāk un plašāk – tāda sajūta. Dažkārt eju pa ielu un redzu apkārt cilvēkus, un man ir ļoti neomulīgi un nedroši, jo tie ir tie līdzcilvēki, ar kuru “viedokļiem” (seksistiskiem, rasistiskiem, ksenofobiskiem, šovinistiskiem, homofobiskiem utt.) saskaros plašajā virtuālajā telpā. Un dažreiz ar tiem pašiem cilvēkiem nākas sēdēt pie viena galda vai sarunāties tā, it kā šīs pasaules – reālā un virtuālā – būtu nodalītas. Bet tā nav.
Mēs spēlējam kaut kādas izlikšanās spēlītes, un man tas netīk.
Tāpēc es gribu teikt: es redzu lietas, es zinu domas un neesmu ar to īsti mierā. Man gribētos, lai dažiem cilvēkiem kļūtu neērti un viņi aizdomātos, kas ir tas, ko viņi runā un dara.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Elīna ir pētījusi dzeju, kritizējusi dzeju, rediģējusi dzeju un, protams, nemitīgi to lasa ikdienā. Bet tas
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja lasīt Elīnas dzejoli no kopas “Dieva meitas”.
augšāmcelšanās
kas ir tie cilvēki, kuri tik ļoti pārliecināti, ka zina tik labi to, ko nezina
vispār
un pat nesaprot
kas viņos iemīt tik pretīgs un riebīgs, un ķieģeļu sienai
līdzīgs
vai tie ir tie paši, kuri pamostas agri no rīta,
atstāj ģimeni, mazo bērnu šmulīgos vaigus,aiziet uz darbu un tad
no riebuma pret savu rutīnas dzīvi un mūžam nosmulētajiem vaigiem, kuros vairs
nesaredz prieku,
metas komentēt Delfos un citur,
cik ļoti ienīst visus, kuriem pat tādas izvēles izveidot dzīvi nav, bet kuri to
vēlas
ir taču skaidrs, ka viņi ienīst tikai un vienīgi
sevi
vai varbūt tie ir tie jaukie un laipnie kolēģi,
kuri pateicībā par sadarbību atnes tev garšīgas bulciņas
no labākās konditorejas Rīgā,
bet, kad aiziet mājās, ieraksta Feisbukā joku
par to, ka sievām pēc kāzām nevajag dāvināt dāvanas,
jo viņas kā beigtas zivis pēc zvejas
neko negaida
vairs
un tu atceries viņu burvīgās sievas, kuras strādā darbus, ko ne visi var pa-,
ko ne visi prastu tā, lai tam būtu jēga, kuras krāšņas kā lilijas, Šaronas
narcises, sulīgi ķekari Engedijas vīna dārzos, kad atplaukst smaidā no
prieka vai čubina bērneļu šmulīgos vaigus, vai rīkojas tā, kā pātaga krīt, kad
zina, kur jākrīt
vai tomēr tie ir tavi attālie radi, kuriem sievas un meitas kā skaistākajās
dzimumdiferences dziesmās liepas vai senos un svētos tekstos no Indijas
krastiem tumšiem, gariem matiem un seju kā indiešu dievēm, kas sārtos
sari dejo vēderdejas Gangas krastos, un no viņu dejām lotosi plaukst
tie radi tad smejas, ka sievietes tikai aiz matiem jāgrābj, kad viņi viņās ieiet
no aizmugures, ka tikai tam sievietes domātas, jo vīri, lūk, tie ir īstie
domātāji, lēmēji, īpaši raudami sievas aiz matiem, kad ieiet viņās no
aizmugures, un meitām māca, ka nekā cita viņas nav vērtas
(ak dies, es pat redzu, kā kratās viņu vēderi un dubultie zodi no smiekliem par saviem
tik asprātīgajiem jokiem)
pēc kāzām taču, kas neizbēgami sekos, viņas būs beigtas zivis, kas nebūs pelnījušas
ne nieka no prieka par iespēju sajusties sulīgi ķekari Engedijas vīna dārzos vai
plaukstošas Šaronas narcises, kad tām ļauj saulē augt pašām no sevis, nevis aiz
pienākuma ataudzēt matus, ko kāds pēc tam paraus no muguras,
jo zina labāk,
kam domātas viņas
ak, Jēzus, tu dīvainais cilvēk, tu atdzimi, cēlies augšā par godu cilvēkiem grēcīgiem,
kuri nesaprot rīcības savas, neizprot, ko viņi dara, vai tiešām tu nenožēlo to, ko vēlēji
visiem – šo pestīšanu un braukšanu debesīs –, kad redzi tos vīrus, kam smieklos kratās
vēders un zods, kad viņi, uzskatot sevi par labākiem esam ne tikai pār sieviešu
dzimumu, bet arī pār Dievu, tavu tēvu, kas eksistē tikai to prātā… vai tiešām tu domā,
ka bija tik gudri solīt tiem mūžīgo svētlaimi tad, kad tie atstieps grēcīgās kājas, bet
nožēlos visu?
ak nē, tu kļūdījies ļoti, un tava augšāmcelšanās velta
tos vīrus neglābs nekas, bet sievas
sievas plauks narcisēs, lilijās un garšos kā saldākais vīns pašas no sevis,
un kāps debesīs, sitīs kā pātaga tavu maldīgo celšanos augšā, kas ļāvusi dažiem tik
tiešām riebīgiem vīriem domāt, ka viņi ir viss, kas tu biji kādreiz vēl laikos, kad nebija
laika un mobilo telefonu, ar ko fiksēt tavu gaužām slaveno, bet tik viegli
interpretējamo dzīvi
nāks sievas,
gaidi
