Augot ķīniešu pieprasījumam, Latvijā sācies briežu ragu vākšanas un zagšanas bums 0
Pavasaris ir ragu ražas laiks. Stirnas un aļņi ragus nometuši novembrī, pavasarī no galvas rotas atbrīvojas staltbrieži. Pārdot var nozāģētus, nomestus un atrastus ragus, kā arī medībās iegūtas trofejas. Vācijas, Čehijas un citu kaimiņvalstu tirgū Latvijas un Lietuvas staltbriežu trofejas ir lielā vērtē. Par vienu briežu buļļa sudraba trofeju var iegūt 2 000- 3000 eiro, bet latvieši tos tirgo Lietuvas uzpircējiem par 17-20 eiro kilogramā. Taču nav noslēpums, ka nereti pārdošanā nonāk arī nozagti briežveidīgo ragi. Latvijā šīs bizness vēl nav sevišķi attīstījies, proti, latvieši masveidā nemeklē ragus mežā, neizokšķerē, kurā medniekmājā vai privātīpašumā ir laba trofeju kolekcij. Turpretī Lietuvā ragu meklēšana ir kā sports vienai sabiedrības daļai, kā peļņas avots otrai. Diemžēl Latvijas mednieki un kolekcionāri pārāk labi zina un ir saskārušies ar ragu zagļu aktivitātēm. Daudzos gadījumos aizdomas krīt tieši uz Lietuvas iedzīvotājiem.
Viens no lielākajiem briežu audzētājiem Lietuvā Linas Pakamanis arī tirgo sava briežu dārza iemītnieku nozāģētos ragus. Šo procedūru veic vasaras beigās, lai brieži viens otru nesavainotu riesta laikā. Katru gadu tiek pārdoti ap 400 kilogramu ragu.
L.Pakamanis atklāj, ka Lietuvas uzpircēji konsekventi apbraukā kolektīvus, atsevišķus medniekus, formē ragu kravas un sūta tās uz Ķīnu, kur tos pārstrādā tradicionālās medicīnas preparātos. Šī tirgus ietilpība nav izmērojama un tātad, pieprasījums pēc ragiem aizvien pieaugs.
Facebook Lietuvas ragu meklētāju interešu grupā Ragu Ješkojimas februārī tika pasludināta sezonas atklāšana un pirmie skaistie atradumi jau demonstrēti. Vienlaikus cilvēki sāk meklēt jaunas iespējas. Šī raksta autore saņēma privāto ziņojumu ar lūgumu parādīt platības vai, iespējams, iepazīstināt ar kādu personu, kas varētu izvadāt pa briežu uzturēšanās vietām un palīdzēt salasīt ragus. Jāsaka, ka neatbalstu mūsu resursu pārdošanu kaimiņiem, tā arī atbildēju, bet radās jautājums, kam tad pieder nomestie ragi.
Oficiāli neregulē ragu meklēšanu
Valsts Meža dienesta medību daļas vadītājs Valters Lūsis atzina, ka valsts neuzrauga medījamo dzīvnieku nomesto ragu ievākšanu. Savā privātā zemē īpašnieks var ierobežot sēņotāju, ogotāju un arī ragu meklētāju aktivitātes vai aizliegt tās pavisam. Savukārt, valsts mežos šīs aktivitātes nav aizliegtas, ja vien runa nav par stingri slēgtām dabas uzraudzības teritorijām, kur jebkāda pārvietošanas ir maksimāli ierobežota.
Pētot informāciju par šo hobiju, rodas iespaids, ka ragu meklētāji, no kuriem daudzi ar to nodarbojas gadiem, ir savas jomas profesionāļi un tāpat kā mednieki labi zina dzīvnieku klātbūtnes pēdas, atstātās zīmes un vēro vietējo populāciju. Viņi labāk par daudziem zina briežu, aļņu un stirnu uzturēšanās areālus un pavasarī regulāri pārmeklē perspektīvākās vietas. Daudziem no viņiem līdzi ir arī suņi. Lieki piebilst, ka tas ir ievērojams traucējums pavasara klusajā sezonā.
Neviens pagaidām nav pētījis, cik daudz ragu tiek atrasts un kādu peļņu cilvēki no tā gūst. Varbūt vajadzētu ierosināt ieviest ragu meklēšanas licenci, sacīja V.Lūsis. Sevišķi, ja runa ir par peļņas gūšanu no atradumiem.
Pagaidām vienīgie ierobežojumi, kas varētu skart ragu vācējus, ir privātās zemes īpašnieka uzliktie aizliegumi. Tādi paši, kādi attiecināmi uz sēņotājiem, ogotājiem un pastaigu cienītājiem. V.Lūsis paskaidroja, ka nomestie ragi nav trofeja Medību likuma izpratnē. Turpretī, ja dzīvnieks ir gājis bojā un ragi joprojām ir pie galvas, tad ir jāskatās, kā tas ir gājis bojā.
Arī mūsu medniekiem un nemedniekiem nav liegts iet mežā un meklēt aļņu, briežu un stirnu ragus, kā arī pēc tam tos pārdot. Taču peļņas tīkotājiem ar atradumiem vien nepietiek. Kā zināms, daudzi kolektīvi, mednieki un kolekcionāri ir saskārušies ar zagļiem un zaudējuši trofejas – cits lielākos, cits mazākos apmēros. Daudzi atsakās uzņemt viesmedniekus no Lietuvas, baiļojoties par informācijas noplūdi, kas varētu rezultēties ar zagļu iebrukumu un trofeju zādzību.
Foto: Kate Šterna
Vai ragu meklētājiem jātraucē dzīvnieki pavasarī?
Dienvidkurezmes medību kolektīva Vaiņode mednieki uzskata, ka jautājums ar ragu meklētāju klātbūtni mežā pavasarī ir jāsakārto obligāti. Mežs ir izstaigāts krustām šķērsām. Ir skaidrs, ka meklēšana notiek plānveidīgi un pastāvīgi. Sezona jau ir sākusies un pirmie ziņojumi par svešinieku atrašanos platībās no medniekiem ir saņemti, norāda formējuma pārstāvis Gints Matisons. Protams, ragu meklētāju neaiztiek dzīvniekus, taču tas ir milzīgs traucējums, sevišķi klusajā sezonā, kad visiem dzīvniekiem ir gaidāmi pēcnācēji. Ragu meklētāji uzturas platībās pastāvīgi līdz pat pavasara beigām.
Latvijas mednieki uzskata, ka Valsts meža dienestam būtu jārīkojas un jāierosina kaut kādu ierobežojumu ieviešana. Iespējams, tā nebūtu licence, kuru izsniegšana būtu jāadministrē valstij, bet gan nepieciešamība pieteikties medību kolektīvam, kura platībās ragu meklēšana notiks. Var būt šis pakalpojums varētu būt par maksu. Taču galvenais nav finansiālais jautājums. Daudz svarīgāk būtu padomāt par sugu aizsardzību un cilvēku drošību. Ragu meklēšanas karstākais laiks ir tieši pavasarī, kad praktiski visi meža dzīvnieki iznēsā un zīda mazuļus.
Mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks, Dr.biol. Jānis Ozoliņš ragu meklētāju klātbūtni salīdzināja ar plēsēju ienākšanu konkrētā teritorijā. Pārnadži biežāk pārceļas no vienas vietas uz citu, tiek izbiedēti, izjūt stresu un patērē vairāk barības vielu. Līdz ar to bieži un intensīvi medību platību apmeklējumi varētu ietekmēt meža postījumu apjomus un lokalizāciju, proti, dzīvnieki stresā patērē lielāku kaloriju daudzumu un ir spiesti vairāk baroties. Cilvēku pastāvīga klātbūtne var likt dzīvniekiem pamest teritoriju, dzīvot un baroties citus. Līdz ar to postījumi var rasties vietās, kur to līdz šim nav bijis. Dzīvnieku grūsnību cilvēku klātbūtne neietekmē un neapdraud. Vienīgi, ja kāds ragu meklētājs aizbiedētu briežu govi vai kazu tieši pēc dzemdībām, kamēr teļš vai kazlēns vēl nav spējīgi pārvietoties, tas varētu kaitēt.
Zinātnieks sacīja, ka nebūtu slikti vispār ierobežot cilvēku kustību mežos. Protams, tas ir atkarīgs no meža platību īpašnieka – valsts, uzņēmumiem un privātīpašniekiem. Daļai sabiedrības būtu pretenzijas, taču tas ļautu labāk uzraudzīt Latvijas tautas kopējo mantu – meža resursus. Sabiedrībai nevajadzētu ļaunoties, ja iekļuve meža teritorijās tiktu ierobežota un kontrolēta. Tas ir saistīts ar sugu aizsardzības un drošības jautājumiem. J.Ozoliņš pastāstīja par savu personīgo pieredzei, esot Somijā darba un pētniecības jautājumos. Lai iebrauktu mežā, uz galvenā ceļa bija jātiek cauri barjerai. Tā nebija aizslēgts un par caurbraukšanu nebija jāmaksā. Pie barjeras katram iebraucējam bija jāpaņem veidlapa un jāuzraksta, cikos esi iebraucis, mašīnas numuru un veidlapu ielikt stiklā. Izbraucot no platībām bija jāpiefiksē laiks un veidlapa jāatstāj speciālā pastkastītē. Tas ir vienkāršs un efektīvs veids, ka kontrolēt situāciju, kā arī meklēt iespējamos vainīgos un iesaistītās personas, ja platībās tiek konstatētas nelikumības.
Un vēl..
Vēl viens aspekts, kuru neviens neattiecina uz suņu pastaigu cienītāju, tūristu un ragu meklētāju, ir Āfrikas cūku mēra izplatības ierobežošana. Šobrīd laikam jau vairs nevienam nerodas jautājums, kā izplatās šī cūkām letālā slimība. Domājams, ka ragu meklētāju pārvietošanās mežā, pa ceļiem un starp valstīm nebūt nemazinās riskus.
Un visbeidzot, vēl viena daudz svarīgāka nianse – pašu ragu meklētāju drošība. Kāda būs mednieka, viņa kolektīva un, galu galā, VMD atbildība, ja no nejauša trāpījuma cietīs ragu meklētājs, par kura klātbūtni mežā neviens nav zinājis? Protams, drošības noteikumu ievērošana katram mednieka ir pirmajā vietā, taču arī nelaimes gadījums, ko var izraisīt rikošets, nav izslēgts. Kurš atbildēs?
Zemkopības ministrijas preses dienesta komentārs
Dzīvnieka nomesti ragi ir tāda pati dabas velte kā sēnes un ogas – nav pamata ragiem noteikt īpašu statusu. Atrasti nomestie briežveidīgo ragi netiek vērtēti kā medību trofeja. Saskaņā ar Civillikumu kustamas lietas, kas vēl nav atradušās neviena īpašumā (t.sk. nomestie briežveidīgo ragi), kļūst par tā īpašumu, kas tās atradis un ņēmis savā varā. Tātad – par ko prasīt maksu? Turklāt nomesto ragu meklētāju ir tik maz, ka ieviestais administratīvais slogs būtu budžetam nesamērīgi dārgāks nekā ieguvums licences maksas.
Ragu zagšana no mājām ir tāda pati zādzība kā jebkura cita priekšmeta prettiesiska ņemšana valdījumā – tā Krimināllikumā jau ir atrunāta un noregulēta.
Privātīpašumā esošu ragu marķēšana vai apdrošināšana ir paša īpašnieka rokās.Būtu loģiski, ja ar to nodarbotos privātais, nevis valsta pārvaldes sektors.
