Viktors Ivbulis: Neiepriecinoši skaitļi nākotnei. Kāds Latvijā ir dzimstības rādītājs uz vienu sievieti? 6
Viktors Ivbulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsmājās iecienītajā laikrakstā “Latvijas Avīze” 28. oktobrī publicēts Māras Libekas ļoti saturīgais un izvērstais raksts ar virsrakstu “Būs pabalsts, būs bērni?”. Man šķiet, būtiska ir jautājuma zīme raksta nosaukumā, jo tā it kā atklāj neticēšanu iespējamai apstiprinošai atbildei. Jo, ņemot vērā to, kas ir noticis netālajā Latvijas vēsturē, īpaši manā dzimtajā Latgalē, un kas notiek visā pasaulē šodien, nešķiet, ka ar pabalstiem vien visdrošāk pieaug bērnu skaits. Bet tikai jāpriecājas, ka Latvijā visos līmeņos tiek slavinātas ģimenes, kurās aug daudz bērnu – savējo un pieņemto.
Bet ir kaut kas jauns, kādēļ galvenokārt rakstu šīs rindas. Neesmu manījis, ka Latvijā kāds būtu aplūkojis svarīgāko pasaules auglības (dzimstības) rādītāju (“world fertility rate”) – vidēji katrai sievietei piedzimušo bērnu skaitu.
Tautas ataudzei minimāli nepieciešamie ir vidēji 2,1 bērns uz vienu sievieti.
Pasaules banka atzīmē, ka 2019. gadā pasaulē kopumā tas ir 2,4, tātad pastāv pārapdzīvotība, kuras sekas ir pārtikas un dzeramūdens trūkums, pat okeānu nepieļaujama izzvejošana un galu galā netieši arī klimata maiņa.
Nepaēdušo skaits ir augsts
Oficiālos avotos atrodamie dati rāda, ka auglības rādītājs valstīs ar augstākajiem ienākumiem ir 1,6, ar zemākajiem ienākumiem – 4,5, Āfrikas dienvidos no Sahāras tuksneša – 4,7, arābu zemēs – 3, Vidējos Austrumos un Ziemeļāfrikā – 2,9 (izņemot dažas turienes vēl bagātākās zemes). Atsevišķās valstīs ar lielu iedzīvotāju skaitu tas ir: Kongo Demokrātiskajā Republikā – 5,5, Etiopijā – 4,2, Pakistānā, Kenijā un Ēģiptē – 3,5, Indijā – 2,2. Un daži zemāki rādītāji, tātad tautas ataudzei nepietiekami augsti: Francijā – 1,9, Ķīnā – 1,7, Ziemeļamerikā (ASV), Lielbritānijā, Brazīlijā, Igaunijā – 1,7, Vācijā, Lietuvā un Latvijā – 1,6, visā Eiropā vidēji –1,5 un Eiropas Savienībā – 1,5.
Ķīnā, kurā tagad dzīvo 1,44 miljardi dvēseļu, dzimstības rādītājs pazeminājās, pateicoties viena bērna politikai, kura tagad gan ir mainīta uz diviem bērniem.
Un 1,383 miljardu apdzīvotā Indija varbūt jau visādā ziņā vareno Ķīnu iedzīvotāju skaita ziņā nemaz nepanāks, jo, uzrādot vidējo rādītāju 2,2, arī tur dzimstība ir krietni samazinājusies.
Pirms Covid-19 parādīšanās Indijā notika strauja ekonomikas izaugsme, un tā vairs nav valsts ar zemākajiem ienākumiem, tas ir, augot ienākumiem, nokrītas dzimstība. Bet joprojām nepaēdušo skaits ir augsts. Rietumbengāles štata izglītības ministrs 2002. gada sarunā, apsveicot mani ar štata valdības augsto apbalvojumu par Rabindranatam Tagorem veltītu grāmatu un atbildot uz manu jautājumu, vai nebūtu laiks Indijā mēģināt samazināt dzimstību, šo paradoksu jau minēja kā reālu nākotnes iespēju.
Tagad Ķīnas varasiestādes, kā zināms, izmantojot savas iespējas īstenot dzelžainu varu ne tikai šī vārda pārnestā nozīmē, bet arī plaši izmantojot augstākā līmeņa tehnoloģiskos “dzelžus”, ļoti veiksmīgi kontrolē jebkādas jaunas tur radušās pašreizējās pandēmijas izpausmes.
Neiepriecinoši skaitļi nākotnei
Latvija nevar būt apmierināta ar dzimstības rādītāju – vidēji 1,6 bērni uz vienu sievieti, jo arī mirušo skaits stipri pārsniedz jaundzimušo skaitu.
Apvienoto Nāciju avots rāda, ka Latvijā iedzīvotāju skaits 2019. gadā samazinājies par 1,13% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Zemākā vietā ir Lietuva ar mīnus 1,49%. ANO sarakstā vēl mīnusos ir Itālija, Ukraina, Polija, Portugāle, Rumānijā, Nīderlande, Grieķija, Serbija, Horvātija, Ungārija, Bulgārija, Albānija, bet nevienas Āfrikas un Amerikas kontinenta valsts, izņemot politiska konflikta plosīto Venecuēlu. Eiropai tātad tie nav iepriecinoši skaitļi nākotnei.
Pilnīgi negaidīti šā gada oktobrī internetā izlasīju ļoti trekni izceltu ziņu žurnālā “International Magazine for Decision Makers” (“Starptautiskais Žurnāls Lēmumu Pieņēmējiem”), ka pirms dažiem gadiem Latvija ir bijusi pirmajā vietā Eiropas Savienībā dzimstības pieauguma tempa ziņā, 2015. gadā uzrādot skaitli 1,7 bērni uz sievieti, kurš 2001. gadā bija tikai 1,22. 2015. gadā zemākais sieviešu auglības rādītājs ir bijis šādās valstīs: Portugālē – 1,3, Kiprā un Polijā – 1,32, Grieķijā un Spānijā – 1,3, Itālijā – 1,35. Latvijā, Lietuvā un Beļģijā tas tad ir bijis 1,7, Igaunijā – 1,58 un pēc tam izaudzis.
Zemeslodei pietrūks resursu
Mēs pašlaik dzīvojam laikā, kad visu pasauli ir aptvēris Covid-19, kas uzbrūk visiem neatkarīgi no vecuma, rases, tautības vai dzimuma. Tagad mūsu pasaulē ir ap 7,8 miljardiem un katru gadu nāk klāt jauni 80 miljoni cilvēku. Pandēmija Covid-19 ir nogalinājusi “tikai” apmēram 1,25 miljonus, kas nozīmē arī to, ka tagad sekmīgi tiek apkarotas gandrīz visas citas infekcijas slimības.
Tātad ne tās, ne vēl nesenie briesmīgie abi pasaules kari neapturēja un neaptur divkājaino skaita straujo pieaugumu.
To nodrošina labāka medicīniskā apkalpošana, labākas ražas un pārtikas imports līdz ar izglītības līmeņa paaugstināšanos. Tādējādi uz Zemes ļaužu jau sen par daudz, lai esošo iespēju robežās teorētiski visiem būtu pietiekami, ko ēst un ko dzert, jo nepietiek ne tikai pārtikas, ko vēl var atvest, bet vismaz 750 miljoniem cilvēku trūkst dzeramūdens.
Vēl nesen tika aprēķināts, ka zemeslodes resursu pietiek tikai 6,5–7 miljardu cilvēku paēdināšanai. Par uzskatāmu pārapdzīvotību katrs var pārliecināties, ielūkojoties televizorā, kad tas rāda ļaužu pārblīvētās ielas Dienvidāzijā. Mazāk redzam Āfriku dienvidos no Sahāras, kur ir visaugstākā dzimstība, jo to maz parāda. Bet valstis no Āfrikas mums par sevi arvien vairāk atgādinās ar migrantiem uz Eiropu pieaugošā skaitā, pārvarot milzu tuksnesi.
Zaļā siena Āfrikā
Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras televīzijā redzami ne tikai politiskie vadītāji ar kaklautiem un baltiem krekliem, notiek arī demokrātiskas vēlēšanas un izvēršas veiksmīga saimnieciskā darbība. Daudz kur jau ir uzbūvēti dzelzceļi un šosejas. Bet nokrišņu trūkums neļauj izvērst lauksaimniecisko ražošanu. Sahāras milzu tuksnesis tomēr nav šķērslis mūsu bezdelīgām, lai brīnumainā veidā tās varētu sasniegt savu vietu pārziemošanai Nigērijā vai citur Āfrikā.
Tām kļūs mazliet vieglāk sev meklēt atpūtu garo pārlidojumu laikā ne tikai nedaudzās oāzēs, bet tagad arī īpaši veidotajā Lielajā zaļajā sienā 8000 kilometru garumā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša.
Tā sākas Atlantijas okeāna malā Senegālā un apmēram desmit kilometru platumā līču ločiem iet līdz Etiopijas ziemeļiem. Nav drošu ziņu, cik jau ir padarīts, jo smiltīs rūpīgi iestādītie kociņi ne visur izdzīvo. Lēš, ka kādi 15% procenti no visas trases 2019. gadā jau ir apstādīti un ka tā bauda pat vairāk lietus. Pasaka! Bet tikai 2005. gadā visas tajā iekļautās valstis piekrita projektu atbalstīt. Tiek vēstīts, ka notiek nedzirdēti aktīva sadarbība to starpā, neskatoties uz visām iekšējām nebūšanām un kariem. Ja kādu interesē, jāņem palīgā visu zinošais “Google” un jāieraksta “The Great Green Wall”. Ieraudzīsiet sieviešu darbošanos uz lauka starp jau stipri paaugušajiem īpašās šķirnes kokiem, kas redzami līdz horizontam.
