Par ābolu glabāšanu jādomā jau dārzā 0
Ne visiem augļu un ogu ražotājiem mūsdienās ir iespējas savu ražu uzglabāt modernās glabātavās ar kontrolējamu gāzu vidi vai vismaz ar regulējamu temperatūru un mitrumu, tāpēc mūsu priekšteču pieredze tiem var būt visai noderīga.
20. gadsimta sākums un trīsdesmitie gadi
Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē ābolus uzglabāja parastos pagrabos. Arī Pūrē nelielā pagrabā ar apaļu segumu, avota ūdens caurteci gar malām un dabisku ventilāciju ābolus uzglabāja vēl sešdesmitajos gados līdz pat Jāņiem. Kad uzcēla jauno glabātavu ar betona grīdu un sienām, piespiedu ventilāciju un dzesēšanas iekārtām, āboli glabājās tikpat ilgi kā mazajā pagrabiņā.
V. Brauers Zemgalē Smedēnos trīsdesmitajos gados ābolus uzglabājis gan dzesētavā saldētavā, gan arī pagrabā. Savus atzinumus viņš formulējis īsi un konkrēti. Lielākie augļi gan pagrabā, gan dzesētavā uzglabājās sliktāk nekā mazākie. Māla zemē augušie un nemēslotie uzglabājās labāk. Lielākā daļa šķirņu labi uzglabājusies +2 oC temperatūrā. ‘Antonovkai’ un lielajiem pepiņiem, arī ‘Mālābelei’ gan vajagot augstāku temperatūru. ‘Pepinam’ mājas pagrabā vienā un tajā pašā laikā bijuši cietāki augļi nekā dzesētavā, bet pagrabā tie bijuši nedaudz vītuši, turpretī dzesētavā svaigāki. Garša visām šķirnēm bijusi ļoti laba.
Pirms simts gadiem šķirņu ar ilgi glabājamiem augļiem nebija daudz, sevišķi Vidzemē, kur vairāk audzēja vietējās šķirnes. Tāda bija visiem zināmā un iecienītā šķirne ‘Sīpoliņš’. Tā kā nebija jākonkurē ar ievestiem lielajiem augļiem, kā tas ir tagad, to audzēja daudz un uzglabāja līdz Jāņiem. Interesanti, ka arī ‘Antonovku’ varēja uzglabāt līdz Lieldienām, varbūt tāpēc, ka tad vēl nebija apūdeņošanas, un, pēc dārzkopju novērojumiem, sausā vietā augušiem augļiem esot sīkākas šūnas un tie labāk glabājoties. Arī tagad augļkopji to zina, bet tirgošanai mums vajag arī augļu lielumu, un tad ūdens ir nepieciešams vairāk. Varbūt lielāka ietekme bijusi vākšanas laikam. ‘Antonovkai’ esot jānovāc tikai dzeltenie augļi, tad tie labi glabājas, tā novērojis K. Apinis.
Trīsdesmito gadu vidū Rīgā darbojās divas dzesētavas, ko toreiz sauca par saldētavām. A. Melbārdis tajās veica pētījumus ne tikai par dažādu ābolu šķirņu, bet arī par plūmju un ķiršu uzglabāšanu. Nemainīgā temperatūrā (2–5 oC) ar mitru gaisu un labu vēdināšanu rudens šķirnes uzglabāja 80 dienas, ‘Antonovku’ un leišu pepiņu – 100 dienas. Svara zudumi vislielākie bija leišu pepiņam, vismazākie – ‘Antonovkai’. Pēc glabāšanas augļi esot jāizlieto 10–20 dienu laikā.
Septiņdesmitie gadi
A. Gross Pūrē par vākšanas laika ietekmi jau veica plašākus izmēģinājumus. Šajos izmēģinājumos ‘Antonovkas’ augļi atšķirībā no pārējām pārbaudītajām šķirnēm labāk glabājās tad, ja vākti vēlu, kad cietes daudzums bija 2,5–1,5 punkti un no pilnzieda pagājušas 119–131 diena. Arī garša tad ieguvusi labāko vērtējumu.
Savos novērojumos par augļu vākšanas laiku dalījās arī citi augļkopji, lai gan uzskatīja, ka, tā kā apstākļi katrā dārzā ir citi, tie mainās arī pa gadiem, katram jāpaļaujas uz saviem novērojumiem. Uz vecākiem kokiem un vieglās augsnēs augļi ienākoties ātrāk, bet skaistāki tie kļūstot pēc salnām. Bagātas ražas gados āboli glabājas labāk, bet pēc spēcīgas apgriešanas – sliktāk.
Āboli jāvācot kā olas, nevis kā kartupeļi – tad, kad tie sāk jau nobirt vai viegli atdalāmi no zara. Ābols glabājoties turpina dzīvot, tam vajadzīgs gaiss kā jebkuram dzīvam organismam.
Var pilnīgi slēgtās telpās uzglabāt ļoti ilgi, kā iesaka ārzemju zinību vīri, bet tad āboli, izņemti gaismā, ir bez garšas. Vēdinot tāpēc jāpievada svaigs gaiss, bet temperatūrai jābūt 1–5 grādiem, lai dzīvības procesi tikai palēninās, bet neapstājas. Tā rakstīja P. Breimanis no Ziemeļvidzemes.
Kas no vēstures noderīgs mūsdienās
Laimīgi ir tie dārzkopji, kuriem pamatīgi celtie pagrabi saglabājušies vēl līdz mūsdienām. Tikai tādos mūsu ziemas šķirņu augļi, pakāpeniski gatavojoties, iegūst īsto garšu un aromātu. Pagrabi, kas ir ar stabilu temperatūru no 0 līdz 4 0 C, labi vēdināti, bet tomēr ar pietiekami mitru gaisu. Vairākums rudens un vasaras šķirņu augļu, protams, labāk un ilgāk glabāsies mākslīgas dzesēšanas apstākļos.
Arī mūsdienās ziemas šķirņu augļi vākšanas laikā nav sasnieguši lietošanas gatavību. Ja tos tādus zaļus, negatavus ievieto modernajās glabāšanas kamerās vai apstrādā ar 1–MCP, tādi tie arī paliek līdz pat izņemšanai no kamerām. Tieši tāpēc tiek ieteikts vēlo šķirņu augļus vispirms apmēram divas nedēļas paturēt temperatūrā virs 10 0C, lai tie izsvīst. Protams, tas nav viegli smagajā augļu novākšanas laikā, tāpēc reti kad tas tiek darīts, jo pircējus un lietotājus pagaidām negatavu augļu garša un aromāta trūkums neuztrauc – ka tik vietējais ābols.
Mūsdienām derīgs secinājums – viss jādara ar mēru, ar prātu, nekad nepārspīlēt. Bagāta raža ir vēlama, bet ne tik liela, kas izraisa periodiskumu ražošanā un pazemina augļu kvalitāti. Mērena vainagu veidošana uzlabos augļu kvalitāti, sekmēs ikgadējas ražas veidošanos, turpretī pārāk spēcīgas griešanas ietekme kombinācijā ar nelietderīgu mēslojumu būs pilnīgi pretēja, turklāt darba patēriņš ne tikai ābolu izgaismošanai, bet arī puves bojāto un pārgatavo likvidēšanai glabāšanas laikā būs pārāk liels.
Par ābolu glabāšanu jādomā jau dārzā
Vai modernās glabātavas atrisinās visas glabāšanas problēmas? Diemžēl ne. Dažādas slimības, arī fizioloģiskas izcelsmes, ļoti atkarīgas no klimatiskajiem apstākļiem. Ja pēdējās nedēļās pirms ražas vākšanas ir pārāk daudz nokrišņu un zema temperatūra, pārāk karstā vasarā spilgtā saulē esošie augļi, kā arī vēsā vasarā noēnotie augļi vairāk pakļauti fizioloģiska rakstura slimībām. Protams, klimatu mēs ietekmēt nevaram, bet darīt to, kas arī nelabvēlīgos apstākļos palīdz augļiem iegūt ilgstošai glabāšanai vēlamu kvalitāti, varam. Jau pavasarī. Lai palīdzētu, jāzina, kas notiek augļos visas vasaras garumā no ziedēšanas līdz novākšanai, kādi apstākļi veicina vai kavē augļiem iegūt vēlamo kvalitāti.
Kad veidojas ābolu kvalitāte?
Augļu kvalitāte ir saistīta ar šūnu skaitu un tilpumu tajos. Pirmajā periodā pēc ziedēšanas, kas ilgst apmēram 30 dienas, šūnas dalās. Šūnu daudzums, kas šajā laikā izveidojas, augļu lielumu un arī glabāšanos ietekmē visvairāk. Nākamajā periodā šūnas vairs nedalās, bet tikai palielinās tilpumā. Visi faktori, kas šūnu tilpumu palielina, – neliela raža, slāpekļa mēslojums, stipra zaru griešana – palielina augļus.
Šūnu skaits un lielums ietekmē augļu mīkstuma struktūru un blīvumu, tādējādi arī glabāšanās ilgumu. Vislabāk glabājas augļi ar ļoti daudz, bet nelielām vai vidēji lielām šūnām.
Kas veicina šūnu dalīšanos pavasarī?
Pirmais – laika apstākļi apmēram mēnesi pēc ziedēšanas. Šūnu būs pietiekami daudz tikai tad, ja temperatūra šajā laikā būs pietiekami augsta. Otrais – optimāls augsnes mitrums un optimāla, sabalansēta augu apgāde ar barības vielām veicina ne tikai šūnu dalīšanos. Kalciju augļaizmetņi no augsnes uzņem tikai pavasarī un vasaras sākumā. Ja pavasarī laiks ir sauss, kalcija uzņemšana no augsnes tiek traucēta. Tādā gadījumā glabāšanas laikā, ja vien augļu attīstības laikā kalcijs nebūs pievadīts ar vairākkārtēju smidzināšanu, augļi slimos ar stiklošanos, zemmizas korķplankumainību, priekšlaicīgu mīkstuma brūnēšanu. Sausumā, sevišķi vieglās augsnēs, netiek uzņemts arī bors, tā trūkuma dēļ brūni korķveida iegrimumi var veidoties ne tikai zem mizas, bet visā augļu mīkstumā, padarot augļus nelietojamus.
Ja šūnu būs maz, bet vasaras otrajā pusē nokrišņu būs daudz, zāle lekna un bieži pļauta, slāpeklis un kālijs viegli pieejami, arī lapās fotosintēze būs spēcīga. Viss no augsnes ar ūdeni uzņemtais un fotosintēzē saražotais tiks piegādāts nelielajam šūnu daudzumam, kas būs lielas, ar šūnsulu piepildītas. Protams, arī augļi tāpēc būs lieli, tikai to mīkstums būs mazāk blīvs, rupjgraudainu struktūru un nebūs glabāties spējīgs.
Lai augļi glabātos labāk, apdobju uzturēšana bez vai ar nelielu apaugumu, vairākkārtēja zālāja pļaušana rindstarpās un tās uzmešana uz apdobēm pavasarī, vasaras sākumā ir nepieciešama. Zāles mulča pasargās no mitruma zuduma, bet, nenobriedušajai zāles masai ātri sadaloties, izdalītais slāpeklis tiks uzņemts laikus, ne rudenī. Pavasarī vajadzētu izvairīties no pārāk stipras zaru īsināšanas, kas, kā zināms, izraisa spēcīgu jauno dzinumu augšanu. Tie vasarā un rudenī paņems kalciju ne tikai no augsnes, bet, ja vajadzēs, pat no augļiem. Tad, lai samazinātu dažādas slimības glabāšanas laikā, dārzu kopējam būs jāveic vairākkārtēja smidzināšana ar kalciju saturošiem preparātiem.
Augļu glabāšanās un ūdens
Augļi vislabāk glabāsies, ja augsne būs bijusi dziļi ielabota ar lielu trūdvielu daudzumu un daudz māla daļiņām un regulāri apgādāta ar pietiekamu ūdens daudzumu. Ūdenim augsnē vajadzētu būt aptuveni 60–75 % no lauka mitrumietilpības.
Kas vairāk nodrošinās augļu ilgstošu uzglabāšanos, kam būs lielāka atdeve – pilienveida vai cita veida apūdeņošanas sistēmai, bet varbūt kādai no modernajām glabāšanas tehnoloģijām? To vajadzētu vispirms apsvērt un arī aprēķināt. Domāju, agri vai vēlu arī Latvijas dārzos, līdzīgi kā dienvidu zemēs, apūdeņošana būs vajadzīga.
Modernās glabāšanas tehnoloģijas, protams, ļauj augļus saglabāt bez zudumiem pat līdz nākamajam rudenim, varbūt ilgāk. Tā glabā visās dienvidu un aizokeāna zemēs. Kāpēc Latvijas augļkopjiem tā nedarīt? Varbūt kādreiz arī varēs, kad klimats tiešām būs kļuvis siltāks, būs ilgi glabājamas šķirnes ar blīvu mīkstumu, kas lietošanas gatavību sasniegs jau vākšanas laikā. Tad, kad iemācīsimies ražu normēt vai augļus pirms ievietošanas glabātavā rūpīgi sašķirot. Pagaidām tādu gatavību vākšanas laikā sasniedz vien vasaras un rudens šķirnes. Mūsu ziemas šķirnēm augļi, glabājot parastā dzesētavā, lietošanas gatavību sasniedz pakāpeniski ilgstošā laika posmā, citai šķirnei pietiks ar pāris nedēļām, citai vajadzēs visu ziemu. Ja tās glabās apstākļos, kas aptur gatavošanās procesus, augļi būs tikpat skābi, bez aromāta kā rudenī.
Veikt ābolu analīzes vai pirkt minerālmēslus?
Pirms neapdomīgi veikt mēslošanu vai minerālmēslu iegādi nākamajam gadam, varbūt labāk iegādāties kādu portatīvo ierīci minerālvielu noteikšanai ābolos jūlija beigās vai augustā.
Kalciju no augsnes augļaizmetņi saņem tikai šūnu dalīšanās fāzē, t. i., pirmajās sešās nedēļās pēc ziedēšanas. Šajā laikā augiem sevišķi nepieciešams mitrums. Vēlāk, šūnu stiepšanās fāzē, kalciju vairāk uzņem spēcīgi augošas vasas. Sausā laikā tās var nepieciešamo kalciju paņemt pat no augļaizmetņiem vai augļiem. Tiem tas jāpievada smidzinot.
Lai nodrošinātu optimālu kalcija sadalījumu dažādās auga daļās, jānodrošina vienmērīga, izlīdzināta augšana un agrs dzinumu augšanas nobeigums.
60% no CaO tiek iznests ar lapām, 36% ar zariem un tikai 4% ar augļiem. Ja zarus sasmalcina un atstāj dārzā, ja neizvāc arī lapas, tad lielākā daļa kalcija atgriežas augsnē.
Vācijā Linka veiktie pētījumi ļoti uzskatāmi rāda, kā izmainās kalcija daudzums ābolos atkarībā no ābeļu vecuma, ražas lieluma, koku lieluma un kopšanas paņēmieniem. Kalcija vairāk ir vecāku koku augļos, arī tad, ja slāpekļa mēslojuma devas un zaru īsināšana ir mērena, ja vainagus veido vasarā. Turpretī lielas slāpekļa devas, stipra zaru īsināšana pavasarī kalcija daudzumu augļos samazina.
Kā rāda pētījumi, koki uz maza auguma potcelmiem ar mierīgu augšanu un normētu ražu ir labāk apgādāti ar kalciju nekā uz spēcīga auguma potcelmiem. Āboliem kalcija trūkums veicina mīkstuma un mizas brūnēšanu, stiklošanos, lenticelu plankumus un zemmizas korķplankumainību, arī inficēšanos ar sēnēm. Tā trūkuma dēļ uz augļiem lēnāk dzīst brūces (piemēram, krusas bojājumi). Ja kalciju āboliem negrib pievadīt smidzinot, vispirms vajadzētu izvairīties no slāpekli saturošu minerālmēslu lietošanas ražojošām ābelēm. Vienīgi dārzos vieglās, smilšainās augsnēs vai ar zemas kvalitātes zālāju rindstarpās tas var būt vajadzīgs. Vēlamais kalcija daudzums augļos ir ap 4–5 mg CaO/100 g svaigu augļu masas.
Kālija daudzums augļos palielinās nepārtraukti no maija līdz jūlijam, ļoti krasi tas pieaug jūlijā un augustā. Nopļautā zāles masa no rindstarpām, ja zālājs ir spēcīgs, ir ābelēm labs kālija avots. Pārāk liela kālija koncentrācija augļos (> 140 mg/100 g svaigas masas) līdz ar nelabvēlīgu kālija un kalcija attiecību (virs 30) palielina visu fizioloģisko un sēņu izraisītu slimību risku glabāšanās laikā.
Dodot pārāk lielas slāpekļa devas, tā daudzums augļos pieaug daudz vairāk nekā lapās. Augļi ir lieli, bet ar irdenu mīkstumu, tiem ir zaļa pamatkrāsa un neliela, vāji izteikta blāvi violeti sarkana virskrāsa, piemēram, ‘Antejam’. Ja tūlīt pēc novākšanas augļi vēl ir pietiekami stingri, tad glabāšanas laikā mīkstuma blīvums strauji samazinās. Slāpeklim ābolos vajadzētu būt mazāk par 60 mg/100 g, bet attiecībai pret kalciju mazākai par 30. Pārmērīgas mēslošanas ar slāpekli negatīvā ietekme uz augļu glabāšanos visvairāk saistīta ar tā izraisīto koka lapotnes, jauno vasu spēcīgāku augšanu un ar to saistītiem kalcija uzņemšanas traucējumiem.
Magnija trūkuma izteiktas pazīmes līdz šim Latvijā nebija izdevies novērot arī izmēģinājumos ar ļoti lielām kālija devām. Augļos tam vajadzētu būt 4–6 mg/100 g, bet magnija un kalcija attiecībai – 1:1.
Ar audzēšanu saistītās fizioloģiska rakstura slimības un bojājumi
Ja dārzā pirms ražas vākšanas uz augļiem zem mizas jau redzami korķa plankumi un arī stiklošanās, glabāšanas apstākļi izraisīs brūnos mizas iegrimumus, bet mizas brūnēšanu ietekmēs gan apstākļi dārzā pirms vākšanas, gan glabāšanas laikā. Fizioloģiskā līdzsvara nodrošināšana, kad augšana un ražošana ir sabalansēta, ir viens no ietekmīgākajiem veidiem, kā samazināt dažādu slimību izraisītus bojājumus glabāšanas laikā.
Zemmizas korķplankumainība (Stippigkeit, bitter pit) ir fizioloģiska rakstura slimība, kuras cēloņi mēdz būt vairāku faktoru mijiedarbe, tostarp arī kalcija trūkums augļos, saistīts ar kālija, magnija un slāpekļa pārbagātību. Atkarībā no šķirnes tā var būt gan par agru, gan par vēlu novāktiem augļiem. Korķplankumainību var veicināt nopļautas nenobriedušas zāles masas sadalīšanās ietekmē atbrīvojies kālijs un slāpeklis, ja to ir par daudz. Tā kā apaugums apdobēs patērē ne tikai ūdeni, bet arī slāpekli, korķplankumainību ražojošā dārzā var veicināt no apauguma pilnīgi brīva apdobju sleja, jo sevišķi sezonas otrajā pusē. Šķirnēm, kuras mēdz slimot ar korķplankumainību, nevajadzētu veikt pārāk stipru augļaizmetņu retināšanu. Jāizvairās arī no pārlieku stipras zaru īsināšanas agri pavasarī, kas veicina spēcīgu jauno vasu augšanu.
Latvijā no plašāk audzētām šķirnēm korķplankumainība biežāk mēdz parādīties lielaugļu šķirnēm ‘Iedzēnu’, ‘Antejs’, ‘Sinap Orlovskij’. Šie iegrimumi var būt redzami jau dārzā vai parādīties tikai vairākas nedēļas vai pat mēnešus pēc ievietošanas glabātavā. Tiklīdz izveidojušies augļaizmetņi, uz tiem jāsāk izsmidzināt kādu no kalcija sāļus saturošiem preparātiem. Ar vienu reizi nepietiks, tas būs jādara ik pēc 10–14 dienām. Kalcija sāļi augos ir mazkustīgi, tāpēc iedarbīga ir tikai tā šķīduma daļa, kas pārklāj augļaizmetni vai augli. Lai augļaizmetņi saņemtu pēc iespējas vairāk kalcija, tā sāļu šķīdumu koncentrācijai jābūt pēc iespējas augstākai, tomēr ne tādai, kas izraisa lapu apdegumus vai augļu aprūsinājumu. Kalcija savienojumus saturošie preparāti jālieto lietošanas instrukcijās ieteiktajās koncentrācijās. Sāļu uzņemšana notiek ātrāk, ja ir lielāks gaisa mitrums.
Šādi smidzinājumi derīgi arī citām šķirnēm, jo kalcijs kavē augļu gatavošanos, palīdz saglabāt mīkstuma stingrību un samazina arī citu fizioloģiska rakstura slimību izraisītus bojājumus.
Tā kā kalcijs un magnijs ir konkurenti, neilgi pirms ražas vākšanas nevajadzētu smidzināt magnija savienojumus saturošus lapu mēslojumus, jo tas zemmizas korķplankumainību var pastiprināt.
Mizas brūnēšana (Schalenbraune, scald). Uz miziņas ārējā epidermas slāņa veidojas brūngani plankumi ar izplūdušām neasām maliņām, kas padara augli it kā netīru, nepārdodamu, lai gan garšu un mīkstumu nebojā. Tā rodas, ja no ābola izdalītā gaistošā viela paliek uz augļa miziņas ilgāk un oksidējas. Latvijas apstākļos visbiežāk novērota šķirnei ‘Sinap Orlovskij’ uz zaļiem, nenobriedušiem augļiem pēc 2–3 mēnešu glabāšanas glabātavās ar nepietiekami zemu temperatūru, ar augstu gaisa mitrumu un sliktu gaisa cirkulāciju – telpā bez ventilācijas, par tuvu sienai vai vienam pie otra novietotiem konteineriem, arī uz augļiem konteinera vidū. Ja augļi jau dārzā sasnieguši lietošanas gatavību, ir ar dzeltenu pamatkrāsu un lielāku vai mazāku sārtojumu, kas rāda, ka tie bijuši labi apgaismoti, mizas brūnēšana parasti nav vērojama. Miziņa var brūnēt arī ēnā augušiem, zaļiem, bez virskrāsas citu šķirņu augļiem, piemēram, ‘Talvenauding’. To veicina sauss un silts rudens pēc mitras vasaras, arī liels slāpekļa, bet mazs kalcija daudzums augļos.
Ābolu stiklošanās (Glassigkeit, water core). Stiklainajos augļos starpšūnu telpa ir pildīta nevis ar gaisu, bet gan ar cukuru saturošu šūnsulu, tāpēc šūnām trūkst skābekļa elpošanai. Parasti āboli stiklojas, ja pirms ražas vākšanas ir saulains laiks ar augstu temperatūru un mitrumu, kas izraisa traucējumus ogļhidrātu vielmaiņas procesos. Tomēr arī zema temperatūra rudenī var būt viens no stiklošanos veicinošiem faktoriem. Audos uzkrājas alkohols un acetilaldehīds, augļi iegūst nepatīkamu rūguma garšu un maina krāsu. Ja stiklot sākušie augļi paliek kokā pārāk ilgi, caurspīdīgs kļūst viss auglis, tas zaudē garšu. Dažām vēlākām rudens vai ziemas šķirnēm caurspīdīgie audi caur miziņu izskatās zilgani, vēlāk brūnē un iegūst nepatīkamu smaku un garšu. Tie kļūst nelietojami.
Vairāk stiklojas augļi ar blīvu mīkstumu un lielu cukura daudzumu. Dažām šķirnēm stiklošanās pēc novākšanas var samazināties, citām kļūt stiprāka. No Latvijā audzētajām šķirnēm sevišķi stipri un bieži stiklojas šķirņu ‘Tiina’, ‘Zaiļijskoje’, ‘Iedzēnu’ un ‘Zarja Alatau’ augļi.
Stiklošanos veicina kalcija trūkums augļos, sevišķi, ja ūdens trūkuma dēļ tikusi traucēta tā uzņemšana pirmos divus mēnešus pēc ziedēšanas. Arī nokavēta ražas vākšana, neliela raža, kad augļu ir pārāk maz salīdzinājumā ar bagātīgo lapu virsmu.
Lai samazinātu stiklošanās dēļ radušos ražas zudumus, jāizvairās no zaru īsināšanas agri pavasarī un jāsamazina slāpekļa devas. Kalcija sāļu smidzinājumi turpretī būtu vēlami. Rudenī stiklainie augļi pēc novākšanas un pirms realizācijas jāuzglabā 10–15 oC temperatūrā, kas ievērojami samazinās stiklošanās bojājumu. Augļus ar ļoti stiprām stiklošanās pazīmēm labāk glabāties nelikt.
Serdes brūnēšana (Kelchbraune, core browning) parādās dažām šķirnēm, piemēram, ‘Zarja Alatau’, ‘Spartan’ un tagad maz audzētajām ‘Akero’ un ‘Pepin Šafrannij’ (Safrāna pepiņš) pēc ilgstošas glabāšanas. Ap serdi veidojas gaiši līdz tumši brūni sausi audi. Bieži cēlonis ir nelabvēlīgi augšanas apstākļi. Tā biežāk parādās, ja vēsai vasarai seko silts rudens, ja nokavēta augļu vākšana. Brūnēšanu veicina arī pārāk zema glabāšanas temperatūra, liels ogļskābās gāzes daudzums un gaisa mitrums, tātad – ventilācijas trūkums. Izvairīties no serdes brūnēšanas var, optimālā laikā novācot augļus, kā arī samazinot šo šķirņu uzglabāšanas laiku.
Mizas brūnie iegrimumi. Uz lieliem dažu šķirņu augļiem glabāšanas laikā parādās brūni, asi norobežoti, nedaudz iegrimuši plankumi, kas vēlāk padziļinās un var sabojāt visu augli. Uz tiem ar laiku redzami melni plankumi, ko veido melnais vai olīvzaļais pelējums (Alternaria vai Cladosporium ģints sēnes). Šie bojājumi visvairāk novēroti šķirņu ‘Rubin’ un ‘Alro’ lielajiem augļiem. Lai šos bojājumus novērstu, nedrīkst nokavēt novākšanu. Jāatgādina, ka šķirnei ‘Alro’ nebirst pat pārgatavi augļi. Šo šķirņu augļiem nepieciešama pakāpeniska atdzesēšana, tie vismaz nedēļu jāpatur kādā nojumē vai glabātavas priekštelpā. Tā kā lielie augļi gatavojas ātrāk, tie jānovāc vispirms un tos labāk ilgi neglabāt. Sīkākos šo šķirņu augļus nebūtu vēlams uzglabāt temperatūrā, kas ir zemāka par 2–2,5 °C.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops īašajā pielikumā “augļu un dārzeņu uzglabāšanas knifi”
