“Augļkopībā nedrīkst, pavasarī redzot ābeļu ziedēšanu, skaitīt neesošo naudu.” Saruna ar augļkopi Gintu Neimani 3
Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Dikļu pagasta ZS Rīvēni saimnieks Gints Neimanis pirmo ābeļu dārzu viena hektāra platībā iestādīja 2000. gadā. Patlaban saimnieks komercdārzu ir paplašinājis līdz 10 hektāriem, izmanto kooperācijas sniegtās priekšrocības ražas pārdošanā un izskata jaunas iespējas pircēju piesaistīšanai. Gints Neimanis intervijā Agro Topam stāsta par ābolu audzēšanas tehnoloģiju un savu pieredzi, vērtē situāciju tirgū, kā arī jaunu saimnieku ienākšanu augļkopības biznesā.
– Kāds augļkopjiem ir dabas apstākļu ziņā neparastais 2021. gads?
– Augļkopjiem tas ir interesants ar ļoti atšķirīgo ražību saimniecībās. Atcerēsimies, 2018. gadā gandrīz visā Latvijā vāca rekordražas. Šajā gadā citam ir laba raža, citam mazāk laba, citam pavisam maza raža. Mums Rīvēnos raža izskatās laba.
Augļkopībā nedrīkst, pavasarī redzot ābeļu ziedēšanu, skaitīt neesošo naudu.
To dažkārt dara cilvēki bez lauksaimnieciskās izglītības.
Šā gada maijs bija netipiski mitrs, lietains un vēss, parasti tas ir sauss. Tieši dabas apstākļi maijā slikti ietekmēja ziedu apputeksnēšanu. Man arī šķita – būs fantastiska raža, bumbieres tā zied! Kad tās noziedēja, sāka aizmesties augļi, tik spīdoši vairs nebija.
Viens brīdis bija ļoti kritisks – zieds bija noziedējis, vēl nebija auglis aizmeties, izskatījās, ka kokā nekā nav. Kad izveidojās augļaizmetņi, pārņēma prieks. Mums šajā gadā, kā mans kolēģis teic, ābols izlīda. Apstākļi sakrita tā, ka maijā bites noteikti nebija aktīvas, ziedus, visticamāk, apputeksnēja kamenes. Šā iemesla dēļ situācija ir tik atšķirīga un rezultātu var redzēt tikai ražas laikā.
Septembra vidū, esam novākuši divu šķirņu ābolus – ‘Auksi’ un ‘Kovaļenkovskoje’. Laba ir arī ābolu kvalitāte, ne tikai raža. Taču priecāties var vien tad, kad āboli atrodas glabātavā, un vēl labāk tad, kad tie ir pārdoti un saņemta nauda. Ziedēšanas laikā par ražu neko nevar pateikt. Klimats mainās. Šajā gadā dabas stihijas mums gāja secen. Šogad Latvijā bieži bija krusa, tā āboliem uzreiz bojā kvalitāti.
Patlaban vācam ‘Lobo’ šķirnes ābolus un ik gadu domājam par atteikšanos no šīs šķirnes. ‘Lobo’ ir labs ābols, cilvēkiem patīk, tomēr tā ir kraupjieņēmīga šķirne. Visu laiku ir jāuzmana. ‘Belorusskaja maļinovaja’ nav slikts ābols, tāpat ‘Antej’, vēl poļu šķirne ‘Ligol’ un ‘Zarja Alatau’.
Stādījām šķirnes ar aprēķinu, lai ražu varētu vākt un realizēt pakāpeniski. Šā gada īpatnība bija karstais jūlijs. ‘Auksis’ ir birstošs, un, ja ir lielas platības, ir risks, ka vietām tas sāk birt. Parasti ‘Auksi’ sākam vākt augusta beigās. Vasaras šķirni ‘Konfetnoje’ arī sākām vākt tajā pašā laikā kā ik gadu. Citus gadus novācām ‘Auksi’, ‘Lobo’ un nedaudz nogaidījām ar citām šķirnēm. Šajā sezonā dažādo šķirņu āboli nogatavojās vienlaikus, tāpēc darbosimies bez pauzes. Iespējams, karstums šogad nokrāsoja ‘Auksi’, citus gadus tas ir pazaļš.
– Kā izvēlējāties ābolu šķirnes?
– Kad stādījām pirmo dārzu 2000. gadā, bija vienkārši – stādījām to, ko ieteica Dobeles zinātnieki, nebija mums pieredzes. Otrs izvēles nosacījums bija stādaudzētavā nopērkamie stādi. Mums agrāk bija lielāks ‘Sinap Orlovskij’ šķirnes stādījums, bet veselu ha izplēsām. Šai šķirnei glabāšanas laikā rodas dažādas fizioloģiska rakstura problēmas.
Ābols ir labs tiem patērētājiem, kas fano par saldskābo ābolu. Šai šķirnei sulas iznākums ir ļoti labs, tomēr audzētājam pārāk problemātisks.
Patlaban pieeja stādīšanai ir nedaudz atšķirīga – ‘Sinap Orlovskij’ šķirnes vietā stādīsim Dobelē izveidoto šķirni ‘Dace’. Tā ir salīdzinoši jauna šķirne. Vērtējām, kā tā aug kolēģu dārzos. ‘Dace’ ir jāvāc uzreiz pēc ‘Aukša’, bet ‘Auksis’ ir jāaudzē tādā platībā, lai var novākt ‘Daci’. Līdz janvārim jāspēj šo šķirni pārdot.
– Cik gadu darbojaties ar augļkopību?
– Zemnieku saimniecību dibinājām 1995. gadā. Atguvām īpašumā vectēva zemi, nebija tolaik ieceru kaut ko darīt. Visu platību iznomājām. Tad sekoja gadi, kad no universitātes braucu pieredzes apmaiņas braucienos, esmu diplomēts agronoms, absolvēju Lauksaimniecības universitāti.
Vienu gadu strādāju Somijas, vēlāk Anglijas dārzkopības saimniecībā. Deviņdesmito gadu beigās pieredzējusī augļkopības speciāliste Māra Skrīvele aicināja stādīt komercdārzu. Es sapratu, ka zemes nav daudz, graudaugus neaudzēšu. Pirmo ha ābelīšu iestādījām 2000. gadā.
Tolaik par biznesu pavisam nedomāju, jo bija algots darbs Rīgā.
Uz Dikļiem atbraucu vien brīvdienās un izdarīju dārzā to, ko paspēju. Tas, ko neizdarīju, palika uz paša sirdsapziņas un vēlāk kļuva redzams dārzā. 2003. gadā jau bijām iestādījuši 3 ha dārza. Ābelītes pakāpeniski sāka ražot, ābolus pārdevām uz vietas, pievedu klientiem Rīgā. Tolaik nebija tehnikas, zālīti pļāvām ar mauriņa pļaujmašīnu. Augu aizsardzības līdzekļus smidzinājām ar muguras miglotāju. Tas bija darbietilpīgs process. Atceros radinieka teikto: “Gint, domā, ko gribi, es pļaujmašīnu vairs nestumšu.” Fiziskais darbs ik nedēļu brīvdienās dārzā nebeidzās.
Sākām izvērtēt iespēju paplašināties, bet ar nosacījumu, ka ir jāpērk tehnika. 2004. gadā vēl par pēdējām nacionālajām subsīdijām komercdārzu paplašinājām līdz 6,5 ha. Sagatavojām projektu, nopirkām traktortehniku, smidzinātāju un zāles pļāvēju. Ražas togad vēl īsti nebija. Pirmā rekordraža bija 2007. gadā. Togad mūspusē neizauga raža, ļaudis brauca no Valmieras un Rūjienas, lai pirktu mūsu ābolus.
– Kā iesaistījāties kooperatīvā?
– 2008. gadā dibināja kooperatīvu Zelta ābele. Es tajā iestājos 2009. gadā. Glabātavas tolaik nebija, izmantojām vectēva būvēto pagrabu. Pirms tam darbību bija pārtraucis kooperatīvs Lieldārzi. Mūsu kooperatīvā Zelta ābele sanāca kopā interesenti, kas domāja par nākotni. Bija vīzija par īpašu atbalstu augļkopībai, veidojās ražotāju grupas. Kooperatīvā bija iecere kopā veidot pārdošanas politiku ar mērķi izmantot finansējumu un veidot savas glabātavas. Dažiem biedriem bija vēl kolhozu laika glabātavas.
Piemēram, SIA Auseklītis un KS Poceri. Pārējiem bija augļu glabāšanai pielāgotas ēkas. Bija iecere piedāvāt lielus daudzumus ražas lielveikaliem. Laika posmā no 2012. gada īstenojām ražotāju grupas projektu, uzbūvējām glabātavas, pirkām tehniku un transporta vienības. Atbalsta intensitāte bija liela, ražotāju grupas biedri bija ieinteresēti darboties, un tas deva atspērienu. Ja tā nebūtu, mēs nevarētu palielināt dārza platību.
2016. gadā dārza platību palielināju vēl par 3 ha. Rīvēnu dārza platība patlaban ir pavisam 10 ha, tostarp 1 ha platībā audzējam bumbierus. Glabātavas jauda ļauj vēl palielināties. Iespēja pārdot izaudzēto ir, bet smagākā ir ražas novākšana, kas jāpaveic īsā laikā.
– Teicāt, ka audzēsiet jaunu ābolu šķirni ‘Dace’. Kā pircējs pieņem jauno šķirņu garšas?
– Pircēji tirgū pazīst ‘Auksi’, arī ‘Konfetnoje’ un vēl vairākas šķirnes. Ja piedāvās jaunu šķirni, tad to vērtēs ļoti piesardzīgi. Piegādēs lielveikaliem ļoti svarīgs ir daudzums un izskats. Ja ābols izskatās skaisti, cilvēks gribēs ņemt augli rokās, apbrīnos to. Protams, garša arī ir svarīga.
Mēs esam interesanti lielveikaliem tāpēc, ka varam piedāvāt labas kvalitātes produktus no rudens līdz pavasarim.
Arī skolu ēdinātāji, mūsu sadarbības partneri, ir ieinteresēti tādu līgumu slēgšanā, lai mēs vestu ābolus no oktobra līdz programmas beigām pavasarī. Pērn skolas bija slēgtas, tomēr skolēniem gatavoja pārtikas pakas. Mazliet bija problēmas ar procesa pārvaldīšanu, saskārāmies ar smagāku plānošanu vai pēkšņām izmaiņām. Mums bija jāizpilda prasība augļus safasēt tīkliņos. Darbinieces strādāja pa desmit stundām dienā, tomēr mēs to paveicām un ābolus pārdevām. Esam piemērojušies.
– Kad augļu kokiem ir pareizi griezt zarus?
Māra Skrīvele teica – ja viņai būtu likuma vara, tad aizliegtu bumbieru zarus griezt pavasarī.
Iemesls – pavasarī grieztie zari ļoti labi ataug, īpaši bumbieriem. Ražojošam kokam pieaugumu nevajag. Koks intensīvi dzen augumu ūdenszaros, barības vielas līdz ar to sadalās. Ir šķirnes, kurām viss aiziet jaunajos dzinumos. ‘Sinap Orlovskij’ un ‘Antej’ šķirnēm var veidoties zemmizas korķplankumainība spēcīgas zaru izgriešanas gadījumā. Kokam tad nepietiek kalcija.
Aiziet spēks jaunajos dzinumos, un rodas problēmas. Šā iemesla dēļ patlaban, kad cilvēki vāc ābolus, mēģinu ar šķērēm kaut ko izgriezt. Vislabāk ražojošajiem kokiem to ir darīt uzreiz pēc ābolu vākšanas vai arī vasarā. Iet un griezt ar visiem augļiem, kas noēno, traucē izbraukt starp rindām. Pavasarī jaunās ābeles ir jāgriež, ja vēlas pieaugumu.
– Kādu mēslojumu saņem augļu koki?
– Veicam lapu analīzes un vērtējam nepieciešamību pēc konkrētas barības. Šajā rudenī vēl kaisīsim komplekso mēslojumu. Ražas pēdējos gados bija labas, vajag, lai ābele nedaudz atgūstas. Dosim komplekso mēslojumu ar samazinātu slāpekļa daudzumu. Pavasarī var likt vairāk slāpekļa. Jāskatās, kāds būs rudens. Ja vēss un lietains, nav lielas jēgas mēslot, jo mēslojums izskalosies. Šā gada pavasarī liktais sakņu mēslojums daudziem, visticamāk, palika līdz galam neizmantots.
Sadarbojamies ar pētniecības institūtu Agrihorts. Mums dārzā ir meteostacija. Ir RIMpro – relatīvo infekcijas mērījumu programma. Ar to modelējam smidzināšanas laiku pret slimībām. Šajā gadā ar visu vēso laiku pavasarī bija interesants periods, kad kraupis jau bija agresīvs daudzos dārzos un tika arī līdz mums. Tomēr šogad tā nebija daudz, miglojām augļu kokus vairākas reizes. Ja kritiskā brīdī nepamana risku, viss darbs var būt veltīgs. Mēs strikti darbojamies pēc RIMpro ieteikuma.
No kaitēkļiem visbīstamākie ir trīs: ābeļziedu smecernieks, laputis, ābolu tinējs.
– Pastāstiet par ražas glabāšanu.
– Tā ir atkarīga no šķirnes. 2018. gadā vācām lielu ražu. Mēs to beidzām pārdot nākamā gada maija vidū. Garša gan vairs nebija tik laba kā rudenī. Ir jāskatās vēlās šķirnes. Skolas auglim piegādes sākam oktobrī, beidzam martā. Cilvēki ābolus vēlas arī aprīlī. Vēlāk jau sākas zaļumu sezonu, pircējiem āboli tad interesē mazāk. Vasaras sākumā pārdoto ābolu daudzums ir ļoti neliels.
Ar vasku vai ko citu sasmērētie importa āboli stāvēs kā akmens.
Un vēl – pavasarī mums visiem ir jādodas strādāt dārzā. Darbinieku ir tik, cik ir, beidz darbu glabātavā un iet dārzā. Ja darbs glabātavā ir vēl maijā, kavējas dārza darbi.
Glabātava ir būvēta divās kārtās – 2014. un 2016. gadā. Ir šķirošanas telpa. Man nav ļoti dārgās šķirošanas līnijas. Glabātava juridiski pieder kooperatīvam. Mūsu valstī lēmēji tā lēma, citās ES dalībvalstīs saimnieki varēja izvēlēties – pirkt glabātavu saimniecībai vai reģistrēt to uz kooperatīva vārda. ZS Rīvēni finansēja daļu glabātavas izmaksu.
Vienā dzesētavā var novietot aptuveni 100 tonnu ābolu. Otru dzesētavu vēl neesam izmantojuši.
– Šogad kartupeļiem raža ir maza un cena divas reizes augstāka. Kas notiek ābolu tirgū?
– Es ābolus uz vietas saimniecībā pārdodu par vienu eiro. Visu laiku pārdevu par 80 centiem kilogramā. Ievēroju, ka kilograms kartupeļu maksā 80 centu. Tas ir daudz! Šogad ābolu vairumcena svārstīsies no 70 līdz 80 centiem.
Pircējs Rīgas centrāltirgū redz – āboli maksā 1,50 eiro. Centrāltirgū galvenokārt pārdod pārpircēji. Veikalu plauktos ir dažādu valstu āboli, atšķirīgas cenas. Polijā uz vienu ha ir vairāk koku nekā Latvijā. Klimats, pieredze, atbalsts un šķirnes arī ir citas. Ja Polijā novāc 60 t/ha, ir ļoti labi. Mēs Latvijā par labu ražu uzskatām 30 t/ha.
– Nosaucāt trīs pārdošanas kanālus – tirgi, lielveikali un programma Skolas auglis. Kurš no tiem ir vissvarīgākais?
– Skolas auglis. Šajā programmā kooperatīvam āboli ir jāpiegādā aptuveni 130 000 bērniem skolās un bērnudārzos. Mēs patlaban kooperatīvā esam astoņi biedri. Ikvienam saimniecībā ir glabātava, kur ābolus šķiro, sver un pako. Esam sadalījuši piegādes klientiem. Algojam arī darbinieku, kas darbojas ar pārdošanu. Ar mazumtirdzniecības veikalu tīkliem mēs sadarbojamies kopš 2009. gada. Lielveikalu tīkli piesaista iespējami vairāk piegādātāju un izdara spiedienu uz cenu. It kā šķiet milzīgs veikalu tīkls, tomēr uz piegādēm ir jāgaida rindā.
– Ceļa galā, kas ved uz saimniecību, ir uzstādītas vitrīnas ar āboliem un ābolu sulu. Ar tām Rīvēni pirms dažiem gadiem kļuva pazīstami gan tuvākā, gan arī tālākā apkaimē.
– Pēc pirmās vitrīnas uzstādīšanas 2019. gadā bija ļoti liela pircēju interese. Novada tūrisma koordinators man vaicāja, vai pietikšot ābolu. Atbildēju, ka pietiks, to bija daudz.
Vitrīna darbojas diennakti pēc uzticēšanās principa – es uzticos pircējam, ka viņš paņems preci un atstās naudu, pircējs uzticas man par ābolu kvalitāti.
Pircējam noteikti patīk ātrā iepirkšanās. Šobrīd jau ir divas vitrīnas.
Pirmā vitrīna atrodas pašā ceļa malā, tā ir maza, saulainā laikā darbojas kā termoss, tāpēc āboli gandrīz cepas. Šā iemesla dēļ tajā ievietojam mazāk produktu. Taču aukstā laikā kvēlspuldze tajā spēj uzturēt pozitīvu temperatūru. Otru vitrīnu aizsedz lielie piemājas koki, tā ir lielāka, nav tik bieži jāpiepilda. Kad ir liela pircēju aktivitāte, fiziski nespējām mazo vitrīnu apkalpot.
– Pārsteidz, ka ābolu pārdošanai ir tik liela piekrišana laukos, kur ļoti daudziem saimniekiem āboli gatavojas pašu dārzā.
– Daudzi pircēji pēc šā pirkuma mēro lielu attālumu. Šogad Valmieras pusē vairākumam ražas ir ļoti pieticīgas. Šā iemesla dēļ pārdošanas rezultāti būs labi.
Sākotnēji sapnis par veikalu šķita utopisks. Šeit taču nav intensīvas satiksmes! Vitrīna ir domāta fiksajiem, kas nevēlas kavēt laiku. Lietus laikā daži pamanās iepirkties, neizkāpjot no auto. Patlaban vitrīnas ļoti labi kalpo mūsu produktu ātrai pārdošanai un saimniecības reklāmai.
– Kā vērtējat konkurenci ar citās valstīs audzētajiem āboliem?
– Lietuvas ābolu Latvijā tikpat kā nav. Patērētājam nav svarīgi – Lietuvā vai Polijā audzēts ābols. Tas, viņaprāt, ir viens un tas pats. Lielveikali skatās cenu Polijā un ir gatavi pieļaut augstāku Latvijas ābolu iepirkuma cenu. Abos lielajos veikalu tīklos pērn iepirkuma cena bija 50–55 centi.
Dažkārt iegriež Polijā audzētie un lēti pārdotie āboli. Ir gadi, kad šā iemesla dēļ lēnāk notiek pārdošana, tomēr visā mūsu darbības laikā nekad nav bijis tā, ka neesam pārdevuši ražu.
Nekad nav bijis tā, ka pavasarī nav kur likt ābolus. Tas nozīmē, ka mūsu saimniecība un arī manu kolēģu saimniecības ir konkurētspējīgas.
Mēs esam ļoti atkarīgi no dabas apstākļiem. Polijā ziema ir maigāka nekā Latvijā. Tas mums arī iegriež. Ja mēs ražu no ha dabūtu lielāku, pašizmaksa būtu zemāka. Varētu pārdot par zemāku cenu.
– Ko darāt ar brāķētajiem āboliem?
– Pērkam sulas spiešanas pakalpojumu. Pašiem veidot pārstrādi ir ļoti dārgi. Vairāki mūsu kolēģi kooperatīvā to ir izveidojuši. Citus gadus rīkojam pašlasīšanu āboliem no zemes.
Pirkām arī ābolu kaltēšanas pakalpojumu, bet šis roku darbs jau gadiem liek meklēt labāku risinājumu un izdevīgāku pakalpojuma sniedzēju.
– Citu lauksaimniecības nozaru saimnieki dažkārt nevēlas savu produktu vai ražu pārdot caur kooperatīvu, ja cits pircējs maksā vairāk.
– Mums ir tas pats stāsts. Investīciju atbalsta saņemšanai darbošanās kooperatīvā dod papildu punktus. Man zvanīja saimnieki, kas pauda vēlēšanos iestāties kooperatīvā. Mums patlaban saistību ir vairāk nekā bonusu. Divas reizes gadā LAD iesniedzam visas atskaites, tostarp par katras saimniecības naudas apgrozījumu. Mums ir noteikumi, ka caur kooperatīvu ir jāpārdod 85% produktu.
Tas nozīmē, ka šie nosacījumi ir jāievēro, notiek pārbaudes. Ir bijušas reizes, ka uzliek finanšu sankcijas.
Kooperatīva biedri no sava naudas apgrozījuma veic noteiktas iemaksas kooperatīva operatīvajā fondā. Par šo naudu algojam grāmatvedi, cilvēku, kurš darbojas ar projektiem, un vēl pārdošanas sezonas laikā algojam cilvēku, kas darbojas ar pārdošanu. Jaunais it kā iespējamais biedrs nevēlas maksāt. Augļkopības nozarē Latvijā darbojas divi kooperatīvi – mūsējais un Jāņa Lepša vadītais Augļu nams.
Ir bijis, ka zvana saimnieks, vēlas savu labo ražu caur kooperatīvu pārdot. Nevar. Mums nav iespēju lielu daudzumu pārdot. Ir bijuši darījumi ar Igaunijas pircējiem. Šajā valstī vietējie āboli ziemā maksā tuvu 2 eiro/kg. Ja pārdodam kā Latvijas ābolus, tie aiziet vienā grozā ar Polijā audzētajiem āboliem.
– Augļkopība ir sezonas nozare. Vai izdodas atrast motivētus darbiniekus?
– Ogu audzētāji sacēla troksni, ka Latvijā nelaiž ogu lasītājus no Ukrainas. Pērn bija ārkārtējā situācija, laikus ielikām populārā sociālajā tīklā sludinājumu. Cilvēki pieteicās. Šajā sezonā uz sludinājumu atsaucās vien divi cilvēki, viens pieteicās darbā. Viņi strādā kā sezonas laukstrādnieki.
– Kā vērtējat valsts attieksmi pret augļkopības nozari?
– Skolas augļa programma nāk no ES, Latvijas valsts dod tai līdzfinansējumu. Esmu dzirdējis neizpratni, kāpēc mēs nekliedzam par zemajiem platību maksājumiem. No cita skatpunkta raugoties, Latvijā nav lielu augļkopības saimniecību. Ja man, piemēram, būtu 1000 ha liela graudkopības saimniecība, tad uzreiz justu atbalsta izmaiņas uz vienu ha. Man ir 10 ha dārzs. Nebūs no platību maksājuma izmaiņām liela ieguvuma vai zaudējuma. Tas nav vissvarīgākais. Runā, ka Somija aizstāv savu iekšējo tirgu.
Mūsu vislielākā problēma ir ābolu lasītāji sezonas laikā. Kā mēs to varam ietekmēt? Neesmu gatavs uzņemt Ukrainas viesstrādniekus. Tad uzreiz ir jānodrošina viņu izmitināšana, jāmaksā vidējā alga, jārūpējas par šo cilvēku uzturēšanu.
Latvijas augļkopībā nākotnē ir jābūt stiprākai kooperācijai. Viens neesi cīnītājs. Ja kādā brīdī izaudzētā raža ir tik liela, ka nevaram to Latvijā pārdot, ir jāskatās uz citu valstu tirgiem. Uz Skandināvijas valstu tirgiem, piemēram.
– Latvijā ir daudz salīdzinoši nelielu saimniecību ar platību līdz 10 hektāriem. Vai, jūsuprāt, šobrīd jauniem censoņiem ir iespēja ielauzties augļu audzēšanas biznesā?
– Ilggadīgo kultūru audzēšanai ir vajadzīgas lielas naudas investīcijas.
Ir saimnieki, kuri stāda avenes un jau nākamajā gadā saņem naudas ienākumus.
Ja nav savas glabātavas, tad vislabāk kooperēties ar kolēģi, kuram tā ir. Ja naudu iegulda kaut vienu hektāru lielos stādījumos, arī ir vajadzīga liela naudas summa. Ir jāpērk stādi, balstu sistēma, žogs, stieple, betona stabi, bambusa stiprinājumi katrai ābelei.
Jārēķinās ar vismaz 10 000 eiro lielu naudas ieguldījumu uz ha. Nauda atgriežas krietni ilgā laika posmā. Mēs patlaban varam mainīt vecos stādus pret jaunajiem. Ja vienā gadā iegulda, jā, koki nedaudz sāk ražot otrajā gadā, tomēr naudas ienākumi no tā ir nelieli.
Ābolu audzēšanā jāstrādā visu vasaru. Pēc tam visu ziemu līdz pavasarim jāpārdod. Atkārtošu – ja ražu nav kur glabāt, tad darboties ar augļkopību nevar.
UZZIŅA
Dikļu pagasta ZS Rīvēni:
* dibināšanas gads – 1995.;
* specializācija – augļkopība, ābolu un bumbieru audzēšana;
* darbinieki – 2 pastāvīgi strādnieki;
* dalība NVO – LPKS Zelta ābele;
* tehnikas parks – traktors, ābolu transportēšanas piekabes, dārza smidzinātājs, rindstarpu frēze, pļaujmašīna.
