Augkopju lielākais izaicinājums – klimata pārmaiņas 0
Autore: Līvija Zariņa, AREI vadošā pētniece agroekoloģijā
Klimats ir mainījies, tas ir fakts tāpat kā tas, ka ekoloģiskās sistēmas barības ķēdē augi ir viens no tās posmiem. Un tas nozīmē, ka lauksaimniecība joprojām ir nozare, uz ko balstās pasaule, bet augkopji – ļoti respektējami spēlētāji uz šīs skatuves, jo nodrošina pārtiku, lopbarību un izejmateriālus citām cilvēku vajadzībām. Tāpat ir fakts, ka valstu politiķi ir apņēmušies gādāt par to, lai pavalstnieki strādā ar vidi saudzējošām metodēm, lai darbošanās nekaitētu videi, kurā paši dzīvojam.
To apzinoties, visā pasaulē zinātnieki, īpaši pēdējos gadu desmitos, daudz modelējuši un daudzus teorētiskos pieņēmumus pārbaudījuši arī reālos apstākļos, tāpēc nu jau katrā starptautiskā kopāsanākšanā notiek informācijas apmaiņa un katrs dalībnieks patur prātā savam reģionam noderīgāko. Viens no plaši apmeklētiem lauksaimniecības zinātnieku pasākumiem aizejošajā gadā bija lauksaimniecības simpozijs Agrosym 2017, kur tika pārstāvētas 85 valstis un prezentēti ap 1300 ziņojumu. Šajā rakstā – galvenās atziņas no dzirdētā augkopības sekciju programmās.
Vissvarīgākais ir ūdens
Nākotnes klimatiskajos apstākļos sausuma un plūdu biežums palielināsies un aizvien nozīmīgāka kļūs efektīva ūdens izmantošana un integrēta pārvaldība, lai mazinātu ūdens trūkuma un sausuma ietekmi uz ražas veidošanos. Viena no pavisam reālām iespējām ir augsnes ūdens ietilpības palielināšana. To zemkopis var ietekmēt, palielinot augsnes organiskās vielas daudzumu un uzlabojot tās fizikālās īpašības. Bāzējoties uz Zemkopības pamatlikumu un arī Labas lauksaimniecības prakses nosacījumu ievērošanu, kā arī cenšoties piesaistīt lauksaimnieciskās ražošanas atbalsta programmu līdzekļus, latviešu zemnieks zina, kuras darbības augsnes īpašības pasliktina un kuras uzlabo. Zina gan par zaļmēslojumu, gan starpkultūrām, gan par pasēju un augu maiņas lielo nozīmi. Vienlaikus daudz ir arī nezināmā.
Minētajā simpozijā tika prezentētas visdažādākās iespējas, akcentējot arī katras ekonomisko un ekoloģisko priekšrocību un trūkumu buķeti. Visos gadījumos, pirmkārt, jārēķinās ar audzēto augu bioloģiskajām īpašībām un vajadzībām. Noskaidrots, ka vasaras miežiem un kviešiem pilnas potenciālās ražas iegūšanai mitrums augsnē jānodrošina līdz 28 cm, sojai – līdz 41 cm, saulgriezēm – līdz 46 cm, kukurūzai – līdz 48 cm, lucernai – līdz 56 cm dziļumam! Praktiķi ikdienā to nemēra, taču šo aspektu nevajadzētu novērtēt par zemu, kad rodas izbrīns par neapmierinošu ražas līmeni.
Augi pētīti arī kontekstā ar ūdens ietilpības atjaunošanos pēc ziemas perioda – salīdzinot vasaras kviešus, griķus un lauka zirņus, labākais ūdens režīms augsnē Vācijas apstākļos bija pēc kviešiem. Amerikā izpētīts, ka, pārmaiņus augsekā iekļaujot augus ar seklu un dziļu sakņu sistēmu, ūdens produktivitāti augsnē iespējams uzlabot par 20–40%.
Augiem pieejamā ūdens daudzums lielā mērā atkarīgs no augsnes struktūras. Ir zināms, ka līdz ar māla daļiņu daudzuma palielināšanos uzlabojas augsnes ūdens ietilpība, bet smilts augsnēs augiem saistībā ar mitruma nodrošinājumu ir divas reizes mazāka nepieciešamā komforta zona nekā smilšmāla augsnēs. Kanādas kolēģu dati vērš uzmanību uz to, ka arī smagā mālā ūdens ietilpība atpaliek no tās, kāda raksturīga smilšmāla augsnēm.
Noteikti der ieskatīties arī Skotijā veikto pētījumu rezultātos par augsnes porainību. Redzams, ka auzas ar āboliņa un stiebrzāļu pasēju sējas gadā uz augsnes porainību virskārtā atstāj gandrīz divas reizes mazāku efektu nekā 15–20 cm dziļumā. Savukārt trešajā izmantošanas gadā porainība palielinājusies visā slānī – līdz 20 cm.
Globālā sasilšana un sezonas ilgums
Globālā sasilšana jau ir ietekmējusi augšanas sezonas ilgumu. Kultūraugu ražas novākšanas datumi sezonā kļuvuši par dažām dienām agrāki, un visas pazīmes liecina, ka šīs pārmaiņas turpināsies. Augšanas perioda saīsināšanās ir nieks, jo selekcionāru krājumos atradīsies izejmateriāls, kas tam ātri vien pielāgosies, un šķirne taps, bet stress, kas augiem jāpārdzīvo ilgstoša un pārmērīga karstuma un nepietiekama mitruma dēļ, atstāj neatgriezenisku ietekmi.
Savukārt Ziemeļeiropas joslā augšanas sezona pagarinās, un tas teorētiski (un, pēc ziņojumiem spriežot, jau arī praktiski) dod iespēju šajā zonā audzēt līdz šim neaudzētus kultūraugus vai, piemēram, Somijā, tradicionāli audzēto sugu platības pavirzīt vairāk uz ziemeļiem. Valsts mērogā tās jau ir jaunas iespējas, bet tās sev līdzi nes arī daudzus nezināmos. Tāpēc arī valstu zinātnieki mobilizē spēkus, veidojot projektu grupas. Starpvalstu līmenī tiek īstenota augsnes aizsardzības stratēģija, kurā paredzēti padziļināti pētījumi un reālās situācijas monitoringi, lai uzkrātu informāciju, kā saglabāt un uzlabot augsnes auglību, vienlaikus samazinot gāzu emisijas tieši no augkopības nozares. Līdz šim emisiju mazinošas tehnoloģijas brīdi pa brīdim tiek piedāvātas, taču pagaidām tās pārsvarā neiztur ekonomistu kritiku. Piemēram, ekonomisti Austrālijā aprēķinājuši, ka, klimata izmaiņu ietekmē mainoties tehnoloģijām, ienākumi lauksaimniecībā līdz 2050. gadam samazināsies par 13–19%.
Sakarā ar paredzamajām sezonas garuma izmaiņām visos reģionos jau uzsākta agrotehnisko elementu adaptācija, ar ko jāsaprot, ka tiek pārskatīts audzēto kultūraugu sugu un šķirņu klāts, modelētas un pārbaudītas augu sekas, sējas datumi un izsējas normas. Viens no nopietniem draudiem ir arī paredzamais augu kaitēkļu un slimību izplatības pieaugums. Arī ar tiem būs jāsadzīvo. Labā ziņa šajā kontekstā – pasaulē jau sasniegti labi rezultāti piedāvātajā biopesticīdu klāstā. Tiek veikti padziļināti pētījumi par augiem – sliktajiem kaimiņiem, kas cits citu nepacieš. Kā redzams, pētāmo jautājumu loks ir plašs un arī interesants. Latvijā praktiķi iemēģinājuši roku netradicionālo augu audzēšanā. Jau patīkami pārsteidz kvinojas lauki, ārstniecības augu lauki, nu jau vietu augsekā sāk iekarot arī soja. Praktiķuprāt, aktuālākais ir netradicionālo augu sugu audzēšanas tehnoloģiju izstrāde.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
