Augkopji neprasa atļauju pesticīdu lietošanai. Biškopim jākļūst par policistu un vides sargu? 2
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai risinātu biškopju un lielzemnieku saasinātās attiecības, bioloģiskie lauksaimnieki rosina pilnveidot Lauku bloka karti. Lielzemniekus pārstāvošā Zemnieku saeima gan uzskata, ka nav jāmaina esošie noteikumi.
Šī gada pavasarī sabiedrību uztrauca publiskajā telpā izskanējušie gadījumi par bišu miglošanu rapšu ziedēšanas laikā.
Skaļākais no tiem – Mālpils biškopja Ignata Zariņa gadījums, kad vienā no siltākajām maija dienām daļa no izlidojušajām bitēm tika apmiglotas ar fungicīdiem, ko lieto rapša baltās puves ierobežošanai.
I. Zariņš ar sūdzību vērsās Valsts augu aizsardzības dienestā (VAAD), kas pēc pārbaudēm pārkāpumus neatklāja. VAAD inspektore pārbaudes laikā beigtas bites nekonstatēja.
Saimniecībā “Ārteči”, kas apsaimnieko konkrēto ziemas rapša lauku, arī netika konstatēti augu aizsardzības līdzekļu (AAL) lietošanas pārkāpumi. Kā norādīja VAAD, konkrētā fungicīda “Efilor” marķējumā nav norādes par īpašām prasībām pret bitēm vai citiem apputeksnētājiem. Kā risināt problēmu, kas atkārtojas gadu no gada, jautājām visu iesaistīto pušu pārstāvjiem.
Video. Zaļā Latvija: Biškopju un lielzemnieku kari
Rosina pilnveidot karti
“Bites un sintētisko pesticīdu izmantošana lauksaimniecībā ir nesavienojami temati, kur dziļākajā būtībā kompromisi nav iespējami. Kamēr pesticīdu izmantošana Latvijā un Eiropas Savienībā ievērojami nesamazināsies, apputeksnētāji turpinās iet bojā, biškopības produkcijā turpinās nonākt atliekvielas, un šis temats uzvirmos gadu no gada,” norāda Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis.
LBLA jau gada sākumā rosinājusi pilnveidot Lauku atbalsta dienesta (LAD) uzturēto Lauku bloku karti, papildinot to ar informāciju par teritorijām, kur tiek lietoti vai paredzēts lietot augu aizsardzības līdzekļus. Ja šāda informācija būtu publiski pieejama bioloģiskajiem lauksaimniekiem, tāpat kā pašlaik konvencionāli strādājošajiem zemniekiem publiski pieejama informācija par bioloģiski apsaimniekotām teritorijām, tas ievērojami atvieglotu bioloģiski strādājošo zemnieku saimniecību pārvaldību.
Asociācijas ieskatā, informāciju par AAL izmantošanu konkrētos laukos varētu apkopot, lauksaimniekiem piesakoties platībmaksājumiem, uzliekot par pienākumu norādīt, kurā laukā plānots lietot AAL.
“Būtiski, ka šādas informācijas pieejamība veicinātu sabiedrības informētību,” uzsver G. Norkārklis, atgādinot, ka viens no Latvijas rīcības plānā augu aizsardzības līdzekļu ilgtspējīgai izmantošanai definētajiem uzdevumiem ir sabiedrības informēšana un izpratnes veicināšana par AAL lietošanu.
Informācijas pieejamība par teritorijām, kur var tikt izmantoti AAL, atturētu cilvēkus pārvietoties laukos, kur tiek izmantoti AAL, pasargājot no nelabvēlīgas ietekmes uz veselību.
Tāpat esot jānosaka, lai katram lauksaimniekam, kas vēlas izmantot pesticīdus, tiktu noteikta ikgadēja kontrole – līdzīgi, kā tiek kontrolēti bioloģiski strādājošie lauksaimnieki.
Kontrole būtiski palielinātu iespējas uzzināt, kādi pesticīdi ir iegādāti, kad, kur un cik daudz lietoti. Fiziska lauku kontrole ļautu izveidot balto sarakstu ar tiem lauksaimniekiem, kuri ir godprātīgi ievērojuši valdības noteikumus par pesticīdu lietošanu.
LBLA uzskata, ka šīs pārbaudes jāapmaksā pašiem konvencionālajiem lauksaimniekiem, līdzīgi kā par savām pārbaudēm maksā bioloģiski strādājoši.
“Jāpatur prātā, ka runa ir par augsta riska toksisku vielu lietošanu, kas pašlaik tiek vāji un lielākoties formāli uzraudzīta. Valsts augu aizsardzības dienests gada laikā veic nenozīmīgu apjomu fizisku pārbaužu uz lauka pret simtiem tūkstošu smidzināšanas gadījumiem. Kontroles proporcija ir ļoti niecīga, tās vietā nepieciešama ikgadēja un sistemātiska kontrole. Tāpat rosinām, ka visi smidzinātāji jāaprīko ar GPS iekārtām – šādas tehnoloģijas ir pieejamas, un tas palīdzētu ne tikai VAAD, bet arī sabiedrībai redzēt, kuros laukos, cik bieži smidzināti pesticīdi, vai ievērotas robežjoslas,” skaidro G. Norkārklis.
Diemžēl sintētiskie pesticīdi esot kļuvuši par neatņemamu sastāvdaļu daudzu lauksaimnieku biznesā Latvijā, nevis tiek izmantoti tikai galējas nepieciešamības gadījumā.
Vai komunikācija palīdz?
Saprātīgu un cilvēcisku komunikāciju kā problēmas risinājumu saskata lielākās ražojošo lauksaimnieku apvienojošās organizācijas – biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre.
Lielākoties tāda arī ir, izņemot dažus gadījumus, kas nereti nokļūst sabiedrības uzmanības centrā. Viņa nedomā, ka būtu jāveic kādas izmaiņas normatīvajos aktos vai jāievieš papildu ierobežojumi, jo tie negatīvi ietekmētu ražojošos lauksaimniekus.
“Tieši tāpat, kā sabiedrība ir ļoti dažāda, arī lauksaimnieki un biškopji ir ļoti atšķirīgi. Ar atšķirīgām zināšanām par procesiem dabā un saimniekošanu. Kļūdas darbā pieļauj gan lieli, gan mazi zemnieki. Turklāt ne visi biškopji prot parūpēties par savām saimēm. Taču būtu svarīgi apzināties, ka mēs visi esam lauksaimnieki. Arī biškopība ir lauksaimniecības nozare. Svarīgi vienam ar otru runāt, kopā meklēt labākos reālos risinājumus un nepieļaut, ka ar mums manipulē,” viņa sacīja.
Maira Dzelzkalēja-Burmistre aicina saprast, ka katras bišu saimes atrašanās vietu publiskā datubāzē nevarēs ielikt, tieši tāpat kā zemnieks nepubliskos tiešsaistē savus veicamos darbus.
“Gan bitenieks, gan zemnieks sezonas laikā strādā ne jau astoņas stundas! Gan vienam, gan otram īstajā brīdī jāizdara visi darbi, nevis jātērē laiks, vēl publicējot kaut kādu informāciju vai skatoties, kur tad ir bites, vai kur miglotājs brauc! Reāli īstenojamus risinājumus var atrast tikai nozares pašas, nevis tie, kas izmanto lauksaimniekus vai biteniekus savas popularitātes celšanai,” tā Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece.
Lauksaimnieki strādājot ļoti atbildīgi, turklāt esot ieviesta laba apmācību sistēma, tādējādi AAL lietošanas rupji pārkāpumi, piemēram, insekticīda lietošana pa ziedošiem augiem dienas laikā, esot ļoti reti gadījumi.
Arī sodi par šādiem pārkāpumiem ir ļoti lieli, un tie liekot trīsreiz padomāt, pirms darīt ko neatļautu.
Augkopji neprasa atļauju biškopjiem
Zemnieku saeimas vadības paustajam gan tikai daļēji piekrīt biškopis, Latvijas Biškopības biedrības (LBB) pētnieks Valters Brusbārdis.
“103 096 bišu saimes vienmērīgi noklāj valsts teritoriju un veic apputeksnēšanas servisu. Bišu saimes lidošanas distance ap dravas novietni sniedzas 2 līdz 3 km rādiusā, atsevišķos gadījumos pat vēl tālāk.
Minētais piemērs demonstrē, ka valstī ikvienam AAL lietotājam jārēķinās ar medus bites potenciālo klātesamību teritorijā, kurā tiek lietots pesticīds.
Un nav svarīgi, vai pesticīdu lietotājs pazīst praktizējošu biškopi tuvējā apkārtnē vai ne! Vai gadījumā, ja pesticīdu lietotājs nepazīst biškopi, drīkst lietot augu aizsardzības līdzekli, kā ienāk prātā?” jautā Valters Brusbārdis.
LBB nezinot nevienu gadījumu, kad augkopis būtu prasījis atļauju biškopim, drīkst vai nedrīkst lietot konkrētā laukā pesticīdus.
“Tas ir ekskluzīvi vienpusējs augkopja lēmums. Biškopim kā ikvienam citam sabiedrības loceklim atliek paļauties, ka pesticīdu lietotājs ievēros integrētās augu aizsardzības sistēmas nostādnes, kas mazina augu aizsardzības līdzekļu lietošanas negatīvo ietekmi uz bitēm un vidi. Biškopim nav jākļūst par policistu un vides sargu. AAL līdzekļu drošu lietošanu regulē un uzrauga valsts pārvalde!” uzsver LBB pētnieks.
Lai situācija uzlabotos, valstī pēc būtības esot jāievieš integrētā augu aizsardzības sistēma.
Tas nozīmē, ka augkopis pesticīdus drīkst lietot tikai galējās nepieciešamības situācijā – kaitēkļu, slimības ierosinātāja un nezāļu populācija pārsniedz kritisko slieksni.
Gadījumā, ja pesticīdu lieto, tad dara visu, lai minimizētu apstrādes negatīvo ietekmi uz cilvēka dzīves telpu un vidi, skaidro LBB pētnieks. Viņš uzskata, ka integrētā augu aizsardzības sistēma, ko valstī ieviesa pirms pieciem gadiem, darbojas tikai teorētiski un praksē nestrādā.
Viņaprāt, ZM un VAAD ar likumdošanu ir jāregulē un jāaizliedz darbības ar AAL, kas neatbilst integrētās augu aizsardzības sistēmas nostādnēm.
To vidū jāaizliedz AAL lietošana ziedošās kultūrās un zālājos dienas laikā, jo bitēm un savvaļas apputeksnētājiem bīstami ir gan insekticīdi, gan herbicīdi, gan fungicīdi, ja izsmidzināti ziedošās kultūrās dienas laikā.
Tāpat būtu jāaizliedz glifosāta lietošana zālājā maijā, jūnijā un jūlijā, jo šī darbība neatbilst integrētās augu aizsardzības sistēmas nostādnēm, un vispārējas iedarbības herbicīda (glifosāta) lietošana pirms ražas novākšanas graudaugu un rapša sējumos.
UZZIŅA
Pērn 37 sodi.
2020. gada pirmajā janvārī LDC ir reģistrētas 103 096 bišu saimes.
2012. gadā par augu aizsardzības līdzekļu lietošanu tika veiktas 973 pārbaudes, noņemti 50 paraugi un piecos gadījumos piemērots sods.
2019. gadā veiktas 1882 pārbaudes, noņemti 263 paraugi un 37 gadījumos pieņemts lēmums par soda piemērošanu.
VAAD dati
Viedoklis
Atkarība no pesticīdiem nemazinās
Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs Andrejs Briedis: “Galvenais izaicinājums ir tas, ka Zemkopības ministrija (ZM) nekādi nevēlas atzīt, ka pesticīdu lietošana Latvijā rada kādas problēmas – Latvijā esot viens no mazākajiem pesticīdu lietojumiem Eiropā, sūdzību un konstatēto pārkāpumu skaits ir neliels un arī šī gada janvārī apstiprinātajā “Latvijas rīcības plānā augu aizsardzības līdzekļu ilgtspējīgai izmantošanai”, lai gan tekstā parādās “atkarības mazināšana no pesticīdu lietošanas”, rādītāju, ar ko šo atkarības mazināšanu vērtēt, nav.
Medus bišu saimju skaits valstī ir stabils un, ja salīdzina ar periodu pirms vairāk nekā pieciem gadiem, tad tas pat ir palielinājies. Un par dabiskajiem apputeksnētājiem mums datu nav, tāpēc varam pieņemt, ka arī viņiem klājas labi.
Ņemot vērā iepriekš rakstīto, ir pilnībā saprotama ZM vēlme neko nemainīt un neuzlabot. Tas nekas, ka statistika rāda, ka Latvijā pesticīdu pārdošanas apjomi pieaug un pieaug straujāk nekā vidēji Eiropā.
Pat ja nepieaug izlietoto pesticīdu daudzums uz platības vienību (hektāru), tad pilnīgi noteikti pieaug apstrādāto hektāru skaits un pesticīdu slodze vidē – kopš zaļināšanas ieviešanas, kurai viens no mērķiem bija “kultūraugu dažādošana”, ir būtiski pieaugušas populārāko kultūraugu – kviešu un rapšu – sējumu platības par vairāk nekā 138 tūkstošiem hektāru un īpatsvars pieaudzis no 30 līdz 37% no tiešmaksājumiem pietektās kopējās platības.
LAD un Lauksaimniecības datu centra (LDC) informācijas sistēmas pilnīgi noteikti varētu izmantot, lai saziņu uzlabotu – LAD sistēmā lauksaimniekiem varētu būt pieejama informācija par tuvumā esošajām LDC reģistrētajām (aktīvajām) dravas novietnēm, savukārt, ja LAD sistēmā būtu jāievada informācija par zemnieku plāniem attiecībā uz pesticīdu lietošanu, tad tā varētu būt redzama arī tuvumā reģistrēto dravu saimniekiem un ļautu rīkoties, lai samazinātu bišu saskari ar pesticīdiem.
Mana pieredze pagaidām liek skeptiski skatīties uz iespējām ko mainīt Latvijā. Ceru, ka Eiropā kopumā tiks ieviesti stingrāki pesticīdu lietošanas noteikumi. Un šajā jomā labas ieceres ir “Zaļā kursa” stratēģijās, “Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2030”, gan stratēģijā “No lauka līdz galdam”.
Vēl ir cerība, ka kaut kad stāsies Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes sagatavotās “Bišu vadlīnijas”, kuras noteiktu pesticīdu risku izvērtējumu attiecībā uz apputeksnētājiem – šobrīd pesticīdu ietekmi vērtē tikai uz pieaugušām medus bitēm pēc principa “nav līķa, nav problēmas”, taču netiek vērtēta ne pesticīdu hroniskā (ilgtermiņa) ietekme uz medus biti, nedz citiem apputeksnētājiem – kamenēm un vientuļajām bitēm.
Piekrītu, ka pesticīdu tēma ir ļoti sarežģīta un ka nav labi, ja šie jautājumi tiek risināti tikai sabiedrības spiediena rezultātā. Tāpēc atbalstu lauksaimniekus, kuri teic , ka pesticīdu jautājumos ir jāuzticas “profesionāļiem”.
Taču pie profesionāļiem pilnīgi noteikti nedrīkst skaitīt ķīmiskās rūpniecības apmaksātos zinātniekus un lobiju institūcijas (t. sk. daļu no lauksaimnieku organizācijām), jo viņu “pasūtītāju” galvenā interese ir peļņa, nevis sabiedrības un vides veselība.
Tāpēc informācijai par pesticīdu apstiprināšanas procesu un izmantotajiem pētījumiem ir jābūt publiski pieejamai un ir ļoti kritiski jāvērtē pašu ražotāju apmaksātie pētījumi.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
